Miris LZA īstenais loceklis un fiziķis Kurts Švarcs

Švarcs dzimis Rīgā 1930.gadā grāmatveža Kurta Švarca un medicīnas māsas Artas Švarcas ģimenē.

Viņš studēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē un paralēli strādāja par laborantu vispirms Rīgas Medicīnas institūtā, bet pēc tam LVU.

Pēc LVU beigšanas Švarcs mācījās LVU aspirantūrā, bet 1960.gadā Tartu Valsts universitātē aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Personības

Ko jaunā ārlietu ministre domā par Latvijas vīriešiem? 10 maz zināmi fakti par Baibu Braži

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Estere Jansone

Mode

Dubska un Ševeļovs pasaka, kas ir stilīgi, un kādu daudziem mīļu apģērbu būs jāizmet

No 1961. līdz 1992.gadam Švarcs strādāja dažādos amatos LZA Fizikas institūtā kā paša dibinātās Jonu kristālu radiācijas fizikas laboratorijas vadītājs, Fizikas institūta zinātniskais direktora vietnieks zinātniskajā darbā, Salaspils kodolreaktora zinātniskais vadītājs.

1970.gadā viņš Fizikas institūtā Maskavā aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu doktora disertāciju. 1971.gadā Švarcu ievēlēja par ZA korespondētājlocekli, bet 1990.gadā – par LZA īsteno locekli.

1976.gadā viņš izveidoja ZA Fizikas institūta Specializēto zinātnisko padomi zinātņu kandidāta un doktora grāda aizstāvēšanai cietvielu fizikā, kas darbojās līdz 1992.gadam.

Švarcs bija arī Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta profesors un Fizikas katedras vadītājs.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņam nostrifikācijas kārtā piešķīra habilitētā fizikas doktora grādu. 1992.gadā Švarcs pieņēma piedāvāto divu gadu viesprofesūru Heidelbergas Universitātē un ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, Leimenē.

Pēc viesprofesūras beigām Švarcs līdz 2010.gadam strādāja Darmštates Smago jonu fizikas institūta Materiālu pētniecības nodaļā kā vecākais pētnieks. 

Švarcs ir pētījis jonizējošās radiācijas un gaismas stimulētos procesus sārmu halogenīdu jonu kristālos, segnetoelektriskajos kristālos, kā arī amorfajās halkogenīdu pusvadītāju kārtiņās.

Viņš ir arī hologrāfijas pamatlicējs Latvijā, it sevišķi attiecībā uz fotoinducēto procesu pētīšanu ar hologrāfijas metodes palīdzību.

Profesora darba rezultāti ir atspoguļoti vairāk nekā 150 zinātniskos rakstos un piecās zinātniskās monogrāfijās. Viņš ir sarakstījis trīs populārzinātniskas grāmatas, publicējis vairāk nekā desmit populārzinātniskus rakstus žurnālos.

Viņa pēdējais raksts «Mākslīgais intelekts: datori, roboti un cilvēka smadzeņu darbība» tika publicēts žurnālā «Enerģija un Pasaule» 2020.gadā.

Bagātīga ir bijusi arī profesora pedagoģiskā darbība.