Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dāvanā – meitas koncerts
«Mana meitiņa ar Kārli Lāci sadomājuši mani iepriecināt. Īstenībā tas jau tagad ir izdevies. Kad Rīta Panorāmā noskatījos vienu no skaņdarbiem, biju aizkustināta gan par augsto māksliniecisko līmeni, gan par faktu vien, ka Ilze, mans bērns, to dara. Tas ir dubultprieks,» lielās jubilejas priekšvakarā PDz teic dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte. Viņa būs klāt pasākumā.
«Skatīšos kā mamma un priecāšos, bet viena daļa manis teiks – ak, nabaga bērns, viņai manis dēļ ir tik grūti…» nosaka Māra.
Viņas dzeju koncertam atlasījusi gan Ilze, gan režisors Dāvis Sīmanis. Par Dāvja izvēlētajiem dzejniece nosmej: «Tie ir tādi šerpāki!» Bet par pasākumam izvēlēto vietu dzejniece ar lepnumu teic, ka viss notiks Andas Zadovskas radītajā kvalitatīvajā mūzikas telpā – ar inteliģenci, labestīgu, mājīgu un siltu auru apvītajā vienā no jaukākajām kultūras vietām Latvijā.
Dzejniece atklāj, ka uz jubilejas koncertprogrammu uzaicinājusi ģimeni un tuvākos draugus. Pandēmijas laikā viņas bērni – gan dvīņu mamma Ilze, gan triju bērnu tēvs Jānis Ķuzulis –, sargājot vecāku veselību, neļauj atvasēm pārāk daudz ciemoties pie vecvecākiem, jo ir risks vīrusu atnest no skolām un bērndārziem.
«Man ir lielas ilgas pēc mazbērniem, ilgi neesmu bijusi ar viņiem tiešā kontaktā. Kad atbrauc uz laukiem, viņi dzīvo savā namiņā, un satiekamies tikai ārā. Domāju, ka ir daudzas sievietes, kuras šobrīd gribētu apskaut savus mazbērnus, bet tas nav iespējams,» tā Māra.
Vairs nav tik nerātna un trakulīga
Vaicāta, par iepriekšējo gadu dzimšanas dienas svinībām, Māra smaida: «Vai dieniņ, kādas tik nav bijušas! Trakulīgas, lustīgas. Īpaši jaunībā. Jaukāk jau būtu svinēt, piemēram, maijā, kad ārā ir silts,» aizdomājas dzejniece. Viņai vislabāk patīkot svinēt ģimenes lokā. «Par pašu agrāko bērnību, ko pavadīju Sibīrijā – izsūtījumā ar vecākiem –, man atmiņu nav. Mana apziņa to laiku ir izdzēsusi. Izņemot to, ka vecāki, mums atgriežoties dzimtenē, Maskavas stacijā uz perona bija mani pazaudējuši…
Mana īstā dzīve sākās Latvijā. Bērnībā es ļoti gaidīju savas dzimšanas dienas. Biju diezgan nerātna un pirms īstās dienas izvandīju skapjus un atvilktnes, lai atrastu savu dāvanu. Atminos, pašā dzimšanas dienā klusēju kā partizāns. Vēl man šīs dienas asociējas ar kakao smaržu, kas radīja tādu laimes izjūtu. Tā pavada visu manu dzīvi, vēl tagad šad tad iedzeru kakao. Īpaši trakulīga bija mana 18. dzimšanas diena, kad mācījos Murjāņu sporta skolā,» stāsta Māra.
Tolaik viņas tante dzīvoja Rīgā, vienistabas dzīvoklītī, kur arī īstenota ideja, ka ieiešanu pieaugušo kārtā jānosvin tā kārtīgi – līdz rīta gaismai.
«Braucām ar klasi uz teātri. Biju sarunājusi ar tanti, ka viens bariņš iesim svinēt pie viņas dzimšanas dienu. Tur pat nebija, kur gulēt. Mēs visu nakti uzdzīvojām – līdz rītam dzērām vīnu un ar pirmo autobusu atgriezāmies Murjāņos. Paspējām uz pirmo stundu. Tā bija vēsture, un tieši mani izsauca. Neatceros, par ko man bija jāstāsta, bet atceros, cik ļoti man bija grūti pēc negulētās nakts,» stāsta Māra.
Viņa atceras, ka 30. dzimšanas dienā asprātīgās kursabiedres uzdāvināja ķeblīti, kur vecai tantei apsēsties, un seģenīti. «Izsmēja mani, ka ieeju ceturtajā gadu desmitā. Nu, un ko tad tagad lai es saku? Jākompensē tie gadi ar ko jauneklīgu!» smejas jubilāre, kuras gars joprojām ir gana možs. Māra teic, ka gadu nasta vēl neesot nemaz tik grūti nesama, lai gan viņa ieskaitāma jau senioru kārtā.
«Man viens dakteris teica: «Ziniet, jūsu sirds ir vecāka par jums…» Gribas vēl šur tur paceļot, lai gan esmu daudzās pasaules malās bijusi, un ne visur gribētu atgriezties. Mani ļoti interesē Portugāle, tās dzejnieki un fado mūzika, ko labprāt baudītu,» tā dzejniece.
(Ne)veselības formula
Lai arī vārdu māksliniece vizuāli allaž bijusi teicamā formā, viņa atklāj, ka ne vingro, ne sporto. «Fizisku aktivitāšu man ir maz, pārāk daudz sēžu pie datora. Man arī patīk gulšņāt uz dīvāna. Šajā ziņā man nav, ko ieteikt, jo tas nav veselīgs dzīvesveids. Stress ir nepārtraukti, arī tad, kad rakstu. Katrs vārdiņš tiek izrauts un izplēsts ar lielu emocionālu piepūli un satraukumu. Jo īpaši, kad rakstu dzeju. Savukārt, rakstot romānu, vajag stipru dibenu, lai varētu ilgi nosēdēt,» joko Māra.
Viņa atzīst, ka vasara kompensējot visu. Tad dzejniece peldas dabiski izveidotajā ūdenskrātuvē, kas paplašināta ar kaimiņu palīdzību, vai arī netālajā jūrā. «Atgūstu ziemā nokavēto. Neesmu kā meita Ilze, kura peldas visu ziemu gan Rīgā, gan pie mums laukos,» teic Māra.
Pēdējos gados lielāko daļu laika viņa pavada savās lauku mājās Jūraskalni, kas atrodas starp Tukumu un Enguri. Tās nosaukumu ieguvušas, jo no teritorijas viena kalna kādreiz esot varēts saskatīt jūru.
«Dzīvoju meža vidū kalna galā. Šeit ir ļoti skaista vieta, mazliet līdzīga Piebalgai, kur pakalni ir nedaudz maigāki. Šeit tie ir skarbāki – gravas tādas, pa kurām augšā, lejā var tikt vien tupus rāpus,» tā dzejniece.
Viņas dzīves ritmu ietekmējis kovida laiks. «Esmu pielāgojusies jaunajam standartam – sazinos videosarunā. Taču katrai medaļai ir divas puses. Rakstnieks jau pēc būtības ir vientuļnieks, īpaši, ja jāraksta lielgabarīta darbi. Šajā ziņā ir labi – sēžu, domāju, rakstu, pārrakstu. Turklāt ir svaigs gaiss, apkārt ir daba, suņi, kaķi, putni. Laikā, kad Rīgā nekas nenotika, dzīvoju pa laukiem un galvaspilsētu nebraucu,» atzīstas Māra.
Smiļģis izsmēla ne pa jokam
Emocionāli smags periods viņai bijis laikā, kad divus gadus rakstījusi lugu Smiļģis.
«Pēc tam vēl režisors Viesturs Kairišs to ņēma savās spēcīgajās rokās. Ne velti Spēlmaņu naktī tā bija Gada izrāde. Tās ceļš līdz skatuvei bija ērkšķains. Pirmizrāde, kas sakrita ar Dailes teātra simtgadi un Smiļģa jubileju, tika nospēlēta tukšā zālē. Bija liels pārdzīvojums skatīties izrādi, kur aktieri un personāls strādā tik atdevīgi.
Bija sajūta, ka Smiļģis izkārtojis šo pirmizrādi sev vienam pašam. Pēc tam bija grūti, jo kopdarbs bija izdevies, tikai gribējās just publikas atbalstu. Nevarēju neko citu sākt rakstīt, jo Smiļģis visu laiku aizņēma manī vietu. Bija līdzīgi kā ar bērnu – viens nav īsti piedzimis, tādēļ nevar ieņemt citu. Sākās dažu mēnešu dīkstāve.
Tikai tagad, kad izrāde notiek un biļetes ir izpārdotas, manī atgriezies spēks.
Jā, tagad top jauns darbs. Taču tikai tad, kad sapratīšu, ka esmu uz pareizā ceļa, par to varēšu teikt vairāk. Tas būs jauns romāns, taču pilnīgi citādāks nekā mani divi iepriekšējie – Pieci pirksti un Paradīzes putni. Pilnīgi no citas operas,» sola Māra. Viņa pauž gandarījumu, ka viņas divi biogrāfiskie romāni ir tulkoti, izdoti un novērtēti ārzemēs. «Tur neviens nezina, kas ir Māra Zālīte, un grāmatas lasa kā tīru mākslas tekstu,» nosaka literāte.
Par Levitu tik puķaini vairs neizteiktos
Pirms divarpus gadiem Māra izpelnījās neviennozīmīgu inteliģences un visas sabiedrības reakciju pēc saviem labajiem vārdiem par Valsts prezidentu Egilu Levitu. «Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā,» toreiz teica dzejniece.
Tagad Māra saka: «Prezidenta zākāšana pieder mūsu lielās kaimiņvalsts projektam. Ir ļoti daudz cilvēku, kas ir savervēti, pierunāti, vienkārši skrien pakaļ. Pēc principa kā tautas dziesmā – divi velk, divi stumj, divi tek pakaļ. Šī sēkla, ka valsts nav izdevusies, valdība ir stulba un Latvijai nav nekādas perspektīvas, tiek sēta regulāri, uzstājīgi. Un sabiedriskā doma to pakāpeniski pieņem. To sauc par pašapziņas un pašcieņas iznīcināšanu.
Zākāja arī Vairu Vīķi-Freibergu un Andri Bērziņu. Bet tos blāvos prezidentus nezākāja, jo viņi nevienam netraucēja. Lai gan es tagad tik puķaini neizteiktos un nevēlos nevienu idealizēt, joprojām uzskatu, ka Levits ir ļoti labs prezidents. Tas ir zemiski apcerēt viņa pūkainos matus vai apspriest izteicienus, ko viņš nav pareizi lietojis.
Protams, var piesieties, ka nenoņem cepuri himnas laikā, bet tas, ko viņš dara, kādas ir viņa pamatnostādnes, ir ļoti svarīgi. Tas ir pretēji Krievijas interesēm.
Daudziem nepatīk, ka viņš stingri pastāv uz to, ka Latvija ir neatkarīga valsts un vienīgā vieta uz pasaules, kur latviešu nācija var pastāvēt, kur tā var veidot savu kultūru un valodu.
Tas ir psiholoģiskais karš, kurā var uzvarēt viegli ievainojamo sabiedrību. Uzskatu, ka Egils Levits ir cilvēks ar labu izglītību, kurš spēj virzīt sabiedrisko domu, pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, sekot līdzi Saeimas darbam. Viņš zina likumus, starptautiskās tiesības. Es nezinu, par ko viņam var piesieties? Mērķis ir šīs personības un sabiedrību salauzt. Šlesers runā par Levita-Kariņa kliķi un uzsver viņa semītisko fenomenu, lai gan prezidents ir latvietis. Jā, viņš ir akadēmisks cilvēks, un no viņa nevar prasīt, lai viņš draudzīgi runātos ar visiem sastaptajiem. Taču savus valstiskos uzdevumus viņš pilda perfekti.»
