Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Viņam tagad ir 19…» par dēlu Osvaldu saka Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne. Viņa nelieto vārdu salikumu būtu bijis, jo mākslinieces apziņā dēls joprojām ir klātesošs. Kad Osvalda mūžs traģiski aprāvās, viņam bija tikai 15 gadi. Ilgu laiku Lienīte nespēja runāt par notikušo, sāpes bija pārāk lielas. Tāpēc savus pārdzīvojumus viņa burtiski izadīja un pārvērta mākslas darbos.
«Sapratu, ka adīšana man palīdz nomierināties un līdzinās terapijai. Adot visas manas domas atslēdzas, tāpēc es adīju un adīju,» stāsta māksliniece.
Nu viņas unikālie adījumi apkopoti personālizstādē «Uzdevums», kuru var apskatīt Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Pirmais, kas krīt acīs, ienākot Jaunās zāles telpās, ir balts vilnas audums triju stāvu augstumā, uz kura gluži kā datorrakstā izadītas teksta rindas. Teju astoņus metrus garo vilnas darbu Lienīte adījusi divus gadus. «Tajā dažādos šriftos ieadīti citāti no 63 izrādēm, kurās esmu bijusi gaismotāja. Man tie palikuši prātā, jo ir gluži kā par mani,» skaidro Lienīte. Lielo mākslas darbu viņa salīdzina ar savu dienasgrāmatu. «Tur ieadītas manas emocijas, kad vienā mirklī sabruka visa mana dzīve,» saka viņa.
Vairākos Lienītes adītajos darbos redzami arī citāti Osvalda rokrakstā. Vienā no tiem – tipiska mammas un tīņa saruna. «Mana mamma ir idiote.» Un atbilde: «Dēliņ, es arī tevi mīlu.» Lienīte piebilst – visi dēla rakstītie teksti ir viņas šā brīža uzdevums, tāpēc arī izstādei dots šāds nosaukums.
Kad pirms diviem gadiem Lienīte saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā labākā gaismu māksliniece izrādei Puika, kas redzēja tumsā, par viņas nelaimi uzzināja arī ceremonijas skatītāji. Lienīte neslēpa – šis darbs tapis viņai vissmagākajā laikā. Bija pagājuši nepilni divi gadi kopš dēla nāves, un Lienīte no skatuves sacīja: «Dieliņ, es arī tevi mīļoju!»
Pēc tam viņa sarunā žurnālā Ieva soli pa solītim atklāja tās dienas notikumus, kas sagrāva viņas sapņus un cerības. Torīt dēls izgājis no mājas nedaudz vēlāk kā parasti. Vilciens Osvaldu notrieca brīdī, kad viņš šķērsoja nedrošo dzelzceļa pāreju Zolitūdē netālu Ziemeļvalstu ģimnāzijas.
Pēc nelaimes Lienītei vaicāts – vai viņa ir droša, ka tā nebija pašnāvība. Māksliniece sacīja, ka šādi jautājumi viņu nogalinot. Viņa neslēpa – pēc traģēdijas bijis grūti rast iemeslu turpināt dzīvot. «Domāju, vienkārši aiziešu uz dzelzceļa…» atminējās viņa. Somā Lienīte nēsājusi vēstuli, kurā aprakstījusi, kādām jābūt viņas bērēm. Viņa atzinās – bijis grūti valdīt emocijas, sāpējuši arī līdzjūtības apliecinājumi. Taču galvenais, ko viņa gribējusi paust līdzcilvēkiem, – nevajag izvairīties no viņas dēla pieminēšanas.
Vairāk lasiet žurnālā «Privātā Dzīve».
