Lelde Vikmane: «Nekad nevar zināt, vai, reiz kādam zvanot, pēc tam ar šo cilvēku neapprecēsies!»

Bijusī aktrise, pasniedzēja Lelde Vikmane savas dzīves šūpolēs iet uz augšu, dzīvo Parīzē, svin pusgadsimtu un stāsta, kā nejaušs telefona zvans var izmanīt visu dzīvi.
Slavenības
8. februāris

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

"Kad biju maza, man šķita, ka ap četrdesmit dzīve ir beigusies. Tagad man par to balsī ir jāsmejas! Dzirdot, ka četrdesmitgadnieces sūdzas un pukst, man gribas apsaukt: «Bērni, bērni! Dzīve pēc piecdesmit tikai sākas!» Bet tas, protams, ar nosacījumu, ja tu dzīvi mīli un izmanto katru mazāko iespēju augt un mācīties kaut ko jaunu," sarunā ar žurnālu PĒRLE saka allaž starojošā un šarmantā Lelde Vikmane.

Viņa atklāj, kā pašas dzīve pavisam nejauši ieguvua negaidītu pavērsienu, kas aizvedis viņu uz Parīzi, bet kļūmīgs telefona zvans beidzās ar laulībām. "Iemesls ir ļoti banāls – nepareizs telefona numurs. Man tagad patīk teikt – nekad nevar zināt, vai, kādreiz kādam zvanot, pēc tam ar šo cilvēku neapprecēsies. Tolaik strādāju reklāmā un meklēju kontaktus Parīzes Šarla de Golla lidostā. Un es vienkārši piezvanīju nepareizajam cilvēkam, kurš gan strādāja Air France, bet nebija nekādā saistībā ar reklāmu. Tas bija Ēriks," viņa stāsta. "Ēriks bija tik laipns, ka, sapratis, ko man vajag, atrada pareizo telefona numuru un man piezvanīja. Tā kā tas bija sarežģīts franču uzvārds, ko man vajadzēja pierakstīt, bet es franču valodā zināju tikai baleta pamatterminus, vienojāmies, ka Ēriks man to atsūtīs e-pastā. Vairs jau neatceros, kā tas precīzi risinājās, bet pa vidu sarunai pieminēju, ka mums te, Rīgā, šobrīd ir ļoti karsts. Bija augusts, todien pārsniedza 30 grādus. Viņš man toreiz atsūtīja pašradītu spontānu joku – saplūdinātus divus attēlus: Vecrīgas skatu kartīti un palmas un kamieļus, kas iet kā pa tuksnesi. Tā mēs sākām sazināties."

Un es vienkārši piezvanīju nepareizajam cilvēkam, kurš gan strādāja Air France, bet nebija nekādā saistībā ar reklāmu. Tas bija Ēriks.

"Bet, protams, ne jau tā kartīte bija izšķirošā. Balss un kaut kas netverams, bet ļoti būtisks bija šajās sarunās. Tobrīd mums abiem sakrita, ka abi bijām nelaimīgi un meklējām to, es pat nezinu, unikālo eņģeli, kas varētu palīdzēt un padarīt sagruvušo dzīvi laimīgu. Cilvēku, kurš visu, kas ir neriktīgi un apgriezts kājām gaisā, palīdzētu padarīt atkal jēgpilnu," piebilst Lelde. "Nu, jā, augustā mēs pirmo reizi runājām pa telefonu un septembra beigās jau satikāmies."

"Tagad, kopā ar Ēriku, es zinu, kā ir, kad viss ir pa īstam. Tā ir apbrīnojama sajūta, kad visu laiku ir savs cilvēks, ar kuru it visā var dalīties, runāt, iet cauri problēmām, tās risināt, mīlēt viens otra bērnus, neaizmirstot baudīt dzīvi. Ka viss ir patiesi, ka nav jāizliekas un jāpietēlo. Ka visam nav jābūt smuki, saldi vai kārtīgi. Ka vari būt brīvs, kāds esi. Ka tevi mīl un tu mīli. Mēs neviens neesam perfekts, protams. Mēdz teikt, perfektās meitenes nav reālas un reālās meitenes nekad nav perfektas. Un mēs esam tās reālās, tās īstās," uzskata Vikmane.

Ja sieviete mīl dzīvi tā pa īstam, viņa nekad nepaliks viena. Jo viņa ir tik silta, ka viņa piesaista, pie viņas nāk sildīties, sasmelties gaismu. Parīzietes tādas ir

Līdz pirmajam braucienam ciemos pie Ērika, neticami, bet Lelde Vikmane nekad nebija bijusi Parīzē. "Pie tā laikam vainīga mūsu Horeogrāfijas skolas franču valodas skolotāja Nellija Rimjāne, kura savās retajās stundās paguva mūsu klasītei iestādīt domu, ka uz Parīzi jābrauc sievietei pēc četrdesmit, ka agrāk tur nav, ko meklēt, jo tā esot baudas un elegances pilsēta," viņa stāsta. "Man bija priekšstats, ka Parīze ir kā neskaitāmi Place de l'Étoile piecu un septiņstaru krustojumi mirdzošā gaismā un vēl vairāk. Pēcāk šis priekšstats tika nomainīts: «Ak, tā jau vairs nav Parīze, viss mainījies uz neatgriešanos...» Tāpēc, jā, tā sanāca, ka pirmo reizi uz Franciju aizbraucu tikai toreiz."

"Īstās parīzietes – tas ir stils un elegance jau neskaitāmās paaudzē. Tā ir sievietes esence, pati par sevi, pārliecināta, viņai ir sava dzīves pozīcija, attieksme, mīļas lietas, darbi, tradīcijas. Viņa dzīvo savu, piepildītu dzīvi, un vīrieši un uzmanība tik un tā viņām ir. Jo, ja sieviete mīl dzīvi tā pa īstam, viņa nekad nepaliks viena. Nekad nevar būt tā, ka viņai būs jālūdzas mīlestība. Tas vienkārši nav iespējams. Jo viņa ir tik silta, ka viņa piesaista, pie viņas nāk sildīties, sasmelties gaismu, ja tas neskan pārāk patētiski. Parīzietes tādas ir," novērojusi Lelde. "Viņās vienmēr ir interese par kaut ko vairāk. Viņās ir tāda kā apsēstība, zinātkāre, bet labā nozīmē. Vai tā būtu zinātne, māksla, melnbaltais kino, kāds vēstures posms, mēbeļu tapsēšana vai literatūra. Viņas vakarā pustumsā var iet pa ielu un ik pa laikam lasīt grāmatu, kur ielas apgaismojums to ļauj. Un šis process viņām ir svarīgāks nekā tas, ko par viņām domās apkārtējie."

"Ceru, ka arī man izdosies kaut mazliet uzsūkt šo brīvību un eleganto neatkarību. Agrāk varēju nepiemērotā brīdī uzvilkt džinsus vai kaut kā citādi aizšaut garām ar tērpu vai nepiemērotu detaļu. Par takta izjūtu un pieklājību vispār labāk nerunāsim! Francūzietes tam visam pievērš lielu uzmanību, lai būtu ģērbušās atbilstoši notikumam, smalki, bet ne par daudz. Tāpēc reizēm, atbraucot uz Rīgu, šķiet: «Nu bet, meitenes, mīļās! Drusciņ mazāk!» Vai tiešām tev vajag gan tās nedabiski mākslīgās skropstas, gan afrikāņu bizītes pieaudzēt, turklāt pie tautas tērpa? Tu taču tāpat, bez tā visa liekā, esi tik skaista!  Bet, redzi, īsta parīziete nekad neizrādīs, ja kāds kaut ko ne tā izdarījis. Man līdz tam vēl augt un augt."

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs