Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs kā tāds tirgotāju barons Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidenta krēslā sēžat ļoti daudzus gadus. Ne reizi nav mēģinājuši nomest no troņa?
– Daži kolēģi mani dēvē par tirdzniecības ministru. Jo Latvijā nav amatpersonas, kas būtu atbildīga par tirdzniecības politiku valstī. Itin nevienas! Tāpēc labi, ka ir tāds Henriks Danusēvičs. Ir bijuši divi apvērsuma mēģinājumi, bet neveiksmīgi. Saprotiet, es neturos pie krēsla. Gribat? Lūdzu! Kas tad man! Šajā organizācijā jau sešus gadus nesaņemu algu, strādāju brīvprātīgi, un tas man, godīgi sakot, ir jau nedaudz apnicis. Tāpēc labprāt gribētu, ka mani nomainītu. Esmu jau sācis sarunas par to.
– Ja nesaņemat algu, no kā jūs dzīvojat? Pensijas vecums taču vēl nav pienācis.
– Vadu loģistikas uzņēmumu – pārvadājam kravas no Centrālāzijas caur Rīgu tālāk. Pēdējā gada laikā savā pastāvīgajā darbā gan esmu mazāk aizņemts, jo aizlidot nekur nevar. Parasti man gadā bija kādi 50 lidojumi un 40 starptautiski braucieni.
– Ar mašīnu braucāt?
Nē, ar Lux Express autobusiem. Biju sadraudzējies ar autobusu vadītājiem. Pārsvarā tie bija lietuvieši. Viņi pazina mani, es – viņus. Kopā tā braukšana bija daudz jautrāka, jo šoferi ir labi stāstnieki. Ko tik neesam pārrunājuši! Neatkarīgi no tā, kāda man ir biļete, vienmēr izmantoju privilēģiju sēdēt priekšā, kur ir tās divas vietiņas, kur parasti nevienu nelaiž.
– Ilgojaties pēc šiem braucieniem?
– Laikam jā. Pirmkārt, jau pēc darba, kas ir apstājies. Viss gan liecina par to, ka šogad vēl nekas neatgriezīsies normālās sliedēs.
– Tagad jums ir saspringtāka dzīve nekā jelkad karjeras laikā. Kā mazināt stresu?
– Nevarētu teikt, ka man ir liels stress. Man ir daudz darba, taču neizvairos no tikšanās ar cilvēkiem. Ja nepieciešams, eju. Nebaidos. Kas katram paredzēts, tas būs. Rokas mazgāju, pirkstus nesūkāju un lieki publiskās vietās rokturus neaiztieku.
Izvairos arī no skaidras naudas lietošanas, jo tā ir pilna ar dažādiem mikrobiem.
Pēc naudas vienmēr rokas jāmazgā.
– Nav gan dzirdēts, ka miljonāri bieži slimotu. Viņiem taču patīk naudu pārskaitīt un aptaustīt.
– Varbūt viņiem to naudu pirms tam kāds dezinficē. (Smejas.)
– Ekonomikas ministrija esot ierosinājusi, ka tirgotājiem būtu jāmēra veikalā ogļskābās gāzes koncentrācija. Kādā veidā?
– Tas ir pilnīgs absurds. Veikalā, kad virinās durvis, ir pastāvīga gaisa aprite. Tas mērītājs būtu vajadzīgs telpās, kas ir pārsātinātas ar cilvēkiem un kur nenotiek regulāra gaisa aprite, piemēram, tālsatiksmes autobusos vai klasē, kur bērni 45 minūtes sēž bez telpu vēdināšanas.
– Kāds tas aparāts izskatās? Kā gāzes balons?
– (Smejas.) Ko jūs! Tas ir tāds maziņš štruntiņš. Kaut kas līdzīgs dūmu detektoram. Bet nu, paldies Dievam, šis priekšlikums vēl ir tikai diskusijas stadijā.
– Kāpēc suņu rotaļlietas veikalā atļauts tirgot, bet bērnu ne?
– Tā ir likumdevēju un Eiropas Savienības kopējā izpausme, ka par dzīvniekiem mēs rūpējamies, bet cilvēki kaut kā paši izdzīvos. Reizēm šķiet, ka daudziem dzīvnieks ir mīļāks nekā cilvēks. Suns bez mantiņas neizdzīvos, bet mazulis iztiks. Sunim vari nopirkt kažociņu, bet bērnam ne.
– Taisnība, ka zārku tirgotāji ir vienīgie, kas šobrīd nesūdzas par valstī noteiktajiem ierobežojumiem?
– Nē, ir daudzi, kas pelna. Sevišķi ar tām preču grupām, kurām pieaudzis pieprasījums – cilvēki internetveikalos ļoti daudz pērk apģērbu, ziemas inventāru, sadzīves tehniku. Cieš tirgotāji, kuriem nav iespējas tirgot preces tiešsaistē. Tāpēc daļa aizgājusi tumšajā biznesā.
– Ar kādām izjūtām atceraties pirmo Covid-19 vilni, kad veikalos cilvēki steidza iegādāt griķus un tualetes papīru?
– Biju Minskā. Tobrīd bija zināms – pirmdien būs pēdējie braucieni, bet no otrdienas valstī iebraukt vairs nevarēs. Bija paredzēts, ka pirmdien braukšu ar autobusu uz mājām. Bet baķka izdomāja, ka Covid-19 dēļ nevienu valstī vairs nelaidīs, un autobuss no Rīgas uz Minsku neatbrauca. Tā kā es ne pirmo dienu ar pīpi uz jumta, laikus sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, noskaidroju variantus, kā iespējams nokļūt līdz robežai, un devos uz mājām pats.
Es biju tas, kas šķērsoja robežu kājām. Tālāk mani atveda viens pazīstams uzņēmējs.
– Kā tikāt Latvijas teritorijā? Bridāt pa purviem un līdāt pāri dzeloņdrātīm?
– Vienkārši ar kājām izgāju cauri robežpunktam – celiņš bija ļoti labi nobruģēts. Nekādu problēmu.
– Latvieši sirgst ar šopoholismu?
– Jā, jo latviešiem ļoti patīk izrādīties. Īpaši ar slavenu zīmolu drēbēm.
– Kādus veikalus pats visbiežāk ķemmējat?
– Veikalos pērku tikai pārtiku. Pārējo iegādājos ārzemēs. Aizbraucu uz Briseli – nopērku kreklu, jo tur tie ir labi un lēti. Normālu uzvalku varu nopirkt tikai Polijā, jo mums ir zviedru standarts – tirgo uzvalkus gariem un slaidiem vīriešiem. Savukārt Polijā pārdod drēbes tādiem kā es – mazākiem un kompaktākiem. Tad arī žaketei piedurknes nevazājas pa zemi un biksēm pakaļa neatkarājas.
– Jūs esat liels kaklasaišu cienītājs. Kur tās tagad pērkat? Iztiekat ar tām simts, kuras jums jau ir?
– Jā, jaunu šlipsi sen neesmu nopircis… Labas kaklasaites var nopirkt Amsterdamā, Maskavā un Parīzē. Citur ir standarts – strīpiņas, kvadrātiņi, bumbiņas, bet fifīgās atrast ir ļoti grūti.
– Jums ir veiksmes kaklasaite, kuru uzsienat pirms tikšanās ar ministriem?
– Neesmu māņticīgs. Paļaujos tikai uz intuīciju.
– Kā ģērbjaties ārpus darba laika?
– Trenuškās nestaigāju. Parasti man ir džinsi, kāds ērts džemperis vai T krekls.
– Jūs uz ielas atpazīst?
– Nezinu. Es tam nepievēršu uzmanību. Taču sociālajos tīklos interesi par sevi esmu manījis. Vēl nesen man feisbukā sekoja 1600 cilvēku, bet tagad jau 3800. Un es nekur nelieku reklāmas, lai pievienojas man. Ar manu labāko ierakstu sociālajos tīklos cilvēki dalījās 900 reižu.
– Ko jūs domājat par hokeja pasaules čempionāta rīkošanu Latvijā?
Manuprāt, tas nav pareizs lēmums. Tā ir nepamatota valsts naudas tērēšana. Un kā labad tas viss? Lai visa pasaule runātu, ka Latvijā spēlē hokeju? Papildus tam mēs ievazāsim valstī atkal jaunus Covid-19 gadījumus un paildzināsim pandēmiju uz nenoteiktu laiku.
– Tirgotājiem vismaz ļaus halles tuvumā tirgot suvenīrus?
– Tas tāds melkij bizness. Kāda jēga?
– Kā klājas jūsu frizierei?
– Kurai? Man ir vairākas. Man nesen zvanīja Binnija Ārberga un teica – klau, es taču redzu, ka visi tie deputāti ir frizēti, neviens man neiestāstīs, ka viņi paši mājās sev matus griezuši. Pat es savus matus, cik nu tie palikuši, nevarētu pats safrizēt.
Man riebjas melot, tāpēc teicu, kā ir, bez liekuļošanas – izmantoju friziera pakalpojumus.
Esmu publiska persona, mani regulāri filmē, un es negribu izskatīties pēc purva ķēma. Cilvēkam ir jābūt formā, un man ir vairāki varianti, kur frizēties.
– Cik masku jums ir, un kādās krāsās?
– Man nav nevienas, un tā tagad ir problēma. Vakar acīmredzot speciāli man pieņēma lēmumu, ka vairs nedrīkst izmantot vizieri, ja paralēli netiek lietota sejas maska. Kopš kovida sākuma ne reizes neesmu licis lupatu uz sejas. Zinu no epidemiologiem, ka tajā sejas lupatiņā vairojas mikrobi, ja vien to nemitīgi nemazgā.
– Kā jums šķiet, vasarā drīkstēsim peldēties bez maskām?
– Domāju, ka ne. Būs jāizmanto speciālas peldēšanas maskas ar to trubiņu mutē. Un pēc katras peldēšanās reizes tā trubiņa būs jādezinficē. Es par to nebrīnītos.
– Jūs var atrast Tinderī?
– Nē! Kas tas vispār ir?
– Iepazīšanās lietotne!
– Ā, nē! Pavisam noteikti tur neesmu.
– Ko protat darīt labāk par citiem?
– Protu apvienot cilvēku vēlmes un izveidot no tā saprotamu priekšlikumu.
– Lielākā nauda summa, ko esat zaudējis kārtīs?
– Kārtis uz naudu nespēlēju. Spēlēju uz pierakstu.
– Jūs Latvijā sarīkojāt pirmo momentloteriju ARS. Kad pats pēdējo reizi esat nokasījis kādu loterijas biļeti?
– Kopš tiem laikiem neesmu neko kasījis. (Smejas.) Man, starp citu, ir saglabājušās vēl tā laika biļetes. Uztaisījām trīs sērijas, un vienā ir mani iniciāļi. Glabāju tās kā piemiņu.
– Vai zināt, kurš Kariņu nobildēja iepērkamies veikalā bez maskas?
– Nemaz negribu zināt. Ir jābūt cilvēciskiem. Man riebjas šāda štukačošana.
– Kāds ir visradošākais veids, kā pasūtīt kādu divas mājas tālāk?
– Nevajag nevienu nekur sūtīt. Ievēroju principu – jo sūdu mazāk kustini, jo mazāk tas smird.
– Drīz sāksies gavēnis. Ilgākais laiks, ko esat izturējis bez ēšanas?
– Neesmu nekad badojies. Ja nu vienīgi armijā, jo tur deva riebīgu ēdienu. Man patīk labi paēst.
– Vai tirgotāju asociācijai ir sava himna?
– Diemžēl nav. Mēs pat karogu vēl neesam paspējuši pasūtīt. Taču mums ir skaists logo.
– Šajos apstākļos ļoti piemērota himna būtu grupas Pērkons dziesma Mēs pārtiekam viens no otra, bet nevis no pārtikas precēm.
– Tā jau ir kanibālu dziesma. Mums ir pavisam citas vērtības.
