Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Cietumā tu esi pilnībā atrauts no ārpasaules, tev nav nekādas privātas telpas. Vairs nejūties kā cilvēks. Tu esi dzīvnieks, kaut kāda neaptverama eksperimenta upuris,» sarunā ar PDz tagad atceras Dženifere Sumeraga.
Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca ziņa, ka jaunā pianiste Itālijā nonākusi cietumā. Iemesls teju neticams – studiju gados viņa autobusā pieķerta bez biļetes un aiz bailēm nosaukusi izdomātu vārdu. Pēc tam parādījusi pasi, atradusi arī nekompostrēto biļeti, kas bija iejukusi starp mantām somā. Saņēmusi rakstisku brīdinājumu, Dženifere devusies prom no policijas iecirkņa. Kopš šī notikuma pagāja seši gadi un dienā, kad viņa Itālijā atgriezās kopā ar savu draugu ārstu Dinu Sumeragu, romantiskais ceļojums pārvētās murgā. Vakarā, kad Dins viņu grasījās bildināt, viesnīcā ieradās policija, aizveda latvieti uz cietumu un paziņoja, ka viņa gadu būs jāizcieš sods ieslodzījumā.
«Mani ieveda kamerā, kur neviena cita nebija.
Bija ļoti bail – uz sienām asins pēdas, uz lāviņas spilvena nav, tikai sega.
Tā es tur saritinājos un no pārguruma aizmigu,» pirmo nakti ieslodzījumā atceras Dženifere. «No rīta atnesa siltu pienu ar maizi. Biju šokā – tikai maize? Kā es te izdzīvošu? Protams, ēst man nemaz negribējās, taču izmisums bija liels un visaptverošs,» atminas viņa.
Nākamajā dienā latvieti pārveda uz citu kameru, kur bija jāpavada 14 dienas kovida izolācijā. «Tur priekšā jau bija psihiski nelīdzsvarota sieviete, kas visu laiku klaigāja un gribēja smēķēt. Viņa kūpināja kā skurstenis. Šķita, ka nosmakšu.»
Nonākot cietumā, Dženifere apzinājās – lai šeit izdzīvotu, jāmācās saprasties ar ieslodzītajām un apsardzi. «Nevarēju nemitīgi raudāt, jo tad mani uzskatītu par jukušu. Jebkurā situācijā ir svarīgi saglabāt cilvēcību. Tāpēc netēloju, ka esmu izredzētā, kurai šeit nav jābūt. Zagle, slepkava, Dženifere – mēs visas uzraugu acīs bijām vienādas. Tāpēc centos būt atklāta, sarunāties un stāstīt par sevi.»
«Pēkšņi būt starp cilvēkiem, ar kādiem tu normālā dzīvē nemaz nesastaptos, ir liels izaicinājums. Piemēram, kādai agresīvai sievietei, kas sēž cietumā jau desmit gadu, domāšana ir neatgriezeniski mainījusies. Viņa visu laiku mēģināja uzbraukt vājākajam, un par upuri izvēlējās sirmgalvi. Es nostājos šīs kundzes pusē, un iestājās pamatīgs saspīlējums. Par laimi, jau drīz man paziņoja, ka varēšu doties mājas arestā,» atminas viņa.
«Taču bija arī gaišāki mirkļi – viena otru arī ļoti atbalstījām, uzmundrinājām,» piebilst Dženifere. «Drīz vien man cietumā pat sagādāja mazas klavierītes, lai es varētu vingrināties. Kad uzzināju, ka cietuma baznīciņā arī ir klavieres, pieteicos spēlēt dievkalpojumā. Tas bija ļoti aizkustinošs mirklis,» atminas Sumeraga.
«Dženifere ļoti mainījās kā cilvēks. Pirms cietuma viņa bija gaisīga romantiķe, bet pēc tam – cilvēks, kurš spēj par sevi pastāvēt un pacīnīties. Tas bija jūtams arī viņas vēstulēs,» pamanīja Dins.
Dženiferes un Dina Sumeragu pārsteidzošo mīlas stāstu un pianistes pārdzīvojumus Itālijas cietumā lasiet žurnālā Privātā Dzīve.
