Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Plīstoši spoguļi un saskrāpēta piere
Kanāla Rīga TV24 raidījuma Preses klubs vadītājs un grupas Logo solists Ansis Klintsons ar sievu Montu un meitām Martu un Annu beidzamo gadu laikā devuši mājas sešiem kaķiem. Divi astaiņi jau devušies uz citiem medību laukiem, bet četri murrātāji šobrīd mitinās viņu plašajā dzīvoklī Rīgas centrā.
«Katram ģimenes loceklim ir savs mīlulis,» saka Ansis, kura sirdi iekarojusi rudā kaķene Eira. Kopā ar kaķeni Inci pirms pusgada Eiru Klintsoni atveda no Vitas Devjatņikovas vadītās biedrības Palīdzēsim dzīvniekiem. No turienes šogad ieradusies arī jaunākā ģimenes mīlule – kaķene Buča. Kad pie Klintsoniem ciemojas 20 gadus vecā meita Marta, trijiem ūsaiņiem piebiedrojas ceturtais – Martas kaķene Eimija. «Nav liela atšķirība mājās ir divi vai trīs kaķi, taču, kad ir četri, to gan var just,» smej Monta.
Katram mājdzīvniekam ir savs raksturiņš un palaidnības.
«Vienam patīk apgrauzt visas puķes, otram – rīkot skriešanās sacensības pa gaiteni. Puķes sanestas istabā, kur kaķi netiek ielaisti. Tomēr viņi ir pamanījušies tikt iekšā un dažas tomēr apskādējuši,» stāsta Ansis. «Kaķu skriešana pa gaiteni vainagojusies ar diviem saplēstiem spoguļiem, kas bija atstutēti pret sienu. Tagad esam nopirkuši jaunu – ar īpaši drošu atbalsta kājiņu,» atklāj Monta. Iemīļotākā vieta četrkājainajiem ir radiatori un palodzes. «Lai kaķiem būtu ērtāka gulēšana, uz visām palodzēm ir mīksti spilveni. Tie nolikti arī pie radiatoriem. Anna no kartona kastēm kaķiem ir izveidojusi pat mājiņu,» stāsta Monta.
Reiz gan kaķene Eira rūpīgajam saimniekam sagādājusi traumu. «Ieraugot, ka Eira uzrāpusies uz vēdināšanās režīmā atvērta loga malas, steidzu viņu glābt. Negribēju, lai kaķis izlidotu pa piektā stāva logu. Eira sabijās un lēca, piezemējoties man tieši uz galvas. Turpmākās dienas Preses klubu vadīju ar skaisti saskrāpētu pieri,» smejas Ansis. Kopš tās reizes visiem logiem uzliktas īpašas aizsargrestītes.
Stikla kaķēns ar lauztu mugurkaulu
«Pirmā ģimenē ienāca trīskrāsainā Grēta, kas kopā ar mums nodzīvoja 11 gadus,» atminas Monta. Kaķeni viņa pārvedusi no saviem laukiem. Grēta par saimnieci izvēlējās vecāko meitu Martu, un, kad meita sākusi dzīvot atsevišķi, viņa Grētu paņēma līdzi.
«Tad arī jaunākā meita izteica vēlmi pēc kaķa, un mūsu mājā ienāca trīs mēnešus vecā Keta. Ļoti skaista un mīļa kaķene, kuru atradām pēc sludinājuma Jēkabpils rajonā. Taču notika nelaime – Keta nejauši izkrita no klēpja, spalgi iekliedzās un pārstāja staigāt,» atceras Monta. Ansis tūdaļ aizveda kaķeni uz tuvējo veterināro klīniku.
«Kaķēns, kas līdz šim bija bezgala mīļš, pēkšņi kļuva nikns un nevienu nelaida sev klāt. Koda sev astē un, tiklīdz mēģinājām pieskarties, skrāpēja kā mazs velnēns. Ar biezajiem darba cimdiem rokās aiznesu viņu pie veterinārārsta, taču viņam nebija rentgena aparāta, lai kaķi izmeklētu. Nākamajā dienā devāmies uz Mazo brāļu hospitāli, un tur atklāja – kaķenei lauzts mugurkauls.
Viņas kauli bija tik trausli un caurspīdīgi, it kā būtu no stikla.
Kā paskaidroja ārsts – tas esot vienveidīgās pārtikas dēļ, ar kuru kaķēns barots dzīves pirmajos mēnešos,» atceras Ansis.
«Ārsti ieteica kaķi iemidzināt, taču mēs izlēmām cīnīties un turpmāko gadu kļuvām par veterināro klīniku regulāriem apmeklētājiem. Divus mēnešus kaķēns nodzīvoja īpašā būrītī, līdz mugurkauls saauga, taču nervu darbība tā arī neatjaunojās, un kaķis nejuta brīdi, kad nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības. Viņa bija ļoti aktīva, taču visur, kur gāja, atstāja aiz sevis peļķītes.
Pirms diviem gadiem pārvācāmies uz jaunu dzīvokli un atļāvām kaķenei uzturēties tikai viesistabā, kas apvienota ar virtuvi. Grīdu mazgāju vairākas reizes dienā,» stāsta Monta.
«Kaķene pati sevi neapkopa, tāpēc katru dienu mazgāju arī viņu. Neraugoties uz to, viņa iedzīvojās čūlās un iekaisumos, kurus bija jāārstē ar antibiotikām. Ar laiku paši iemācījāmies zāles injicēt. Par iespējami labāku Ketas dzīvi cīnījāmies desmit mēnešus, līdz piekritām viņu iemidzināt… Tas bija ārkārtīgi smags lēmums. Keta bija tikai nepilnu gadu veca,» ar asarām acīs atceras Monta. Ap to laiku uz citiem medības laukiem devās arī ģimenes 11 gadus vecā kaķene Grēta. «Pusgada laikā zaudējām divus kaķus un sapratām – dosim mājas vēl kādam.»
Pierunā iznākt no skapja apakšas
«Ar Martu apbraukājām vairākas patversmes, un Labajās mājās Juglā viņai sirdī iekrita astoņus mēnešus vecā Emija. Patversmē kaķeni raksturoja kā ļoti bailīgu. Taču jau pirmajā naktī Eimija gulēja meitas gultā,» atminas Monta. «Nākamā pie mums nonāca jaunākās meitas kaķene Ince. Trīs gadus veco kaķi nolūkojām biedrībā Palīdzēsim dzīvniekiem. Uzreiz zinājām, ka ņemsim divus kaķus. Otru sev bija noskatījis Ansis, taču uzreiz viņu neizdevās noķert,» sastapšanos ar rudo Eiru atceras Mota.
«Jau pēc bildēm sapratu, ka tas ir mans zelta kaķis. Patiesībā viņa ir persiku krāsā, un sākumā gribēju saukt par Persiku. Taču viņa jau divus gadus bija nodzīvojusi ar vārdu Eira, nolēmām to nemainīt,» stāsta Ansis.
«Ince gan bija bailīga. Ierodoties pie mums, uzreiz palīda zem skapja. Pēc nedēļas viņai pievienojās Eira, un tā gandrīz mēnesi abas kaķenes tur nosēdēja, izlienot tikai naktīs, lai paēstu un nokārtotos. Eira vēl šad un tad parādījās, taču uz Inci neviens nedrīkstēja pat paskatīties. Ja kāds mēģināja pieskarties, kaķene sparīgi šņāca,» iepazīšanos ar mežonīgajām kaķenēm atceras Monta.
Pēc divām nedēļām Ansis paziņoja – izskatās, ka Ince šajās mājās nepieradīs, varbūt jāved atpakaļ. Monta nolēma nepadoties.
«Teicu Ansim – esmu kaķu vārdotāja, visu sarunāšu. Un es reāli ar Inci runājos.
Sēdēju pie skapja un vairākus mēnešus skaļā balsī stāstīju kaķenei, ka viņu mīlu, ka viņa ir vislabākais kaķis pasaulē,» smaidot atceras Monta.
«Notika brīnums – viņa sāka nākt pie mums mīļoties. Līdzīgi kā Doktora Džekila un mistera Haida dīvainajā stāstā, atklājās – Incim ir divas personības. Pa dienu viņa ir kaķis, kuram nevar pieskarties, bet, tiklīdz noriet saule un mēs ar Montu iekāpjam gultā, Ince pārvēršas. Skaļi murrājot, viņa iekārtojas mums līdzās uz spilvena un vēlas, lai viņu paijā,» saka Ansis. «Lai iemantotu kaķa uzticību, jāapbruņojas ar milzu pacietību,» atgādina Monta.
Vislabākie mierinātāji
«Ap Ziemassvētku laiku pie mums gandrīz mēnesi nodzīvoja vecākā meita Marta ar savu kaķi. Viņas Eimija un Anša Eira ļoti sadraudzējas. Kopā darīja blēņas un kaitināja vecāko kaķeni Inci, kas augumā padevusies vismazākā,» atklāj Monta.
Kad meita ar kaķi atgriezās savā dzīvoklī, Klintsoniem šķitis – viņu mājas pēkšņi kļuvušas pustukšas. Tā dzima ideja, ka jāpaņem vēl viens kaķis, un Monta pirms nepilna mēneša tika pie savas Bučas. «Kaķis, kuram viss vienmēr ir lieliski. Visa viņas būtība izstaro to, ka vajag beigt cepties un ir jāatslābinās. Viņa var murrājot atlaisties augšpēdus un gulēt istabas vidū,» smej Ansis. Vecākā kaķene Ince par jaunpienācēju uzņēmusies šefību – staigā viņai pakaļ un gluži kā guvernante pieskata.
«Zinot, ka vēl nesen visi šie kaķi bija uz ielas un viņu dzīves apstākļi bija neapskaužami, ir milzīgs gandarījums redzēt, kā viņi mainās. Atliek pieiet pie ledusskapja un izņemt gaļu, un visi četri kaķi jau stāv skaistā rindiņā un gaida, kad pacienāšu,» saka Ansis.
Klintsoni ir pārliecināti – ne tikai viņi ir mainījuši kaķu dzīvi, bet arī kaķi ir mainījuši ģimenes ikdienu.
«Katru rītu visi kaķi nāk samīļoties. Tas uzreiz maina tavu noskaņojumu un dzīves uztveri uz visu turpmāko dienu. Cik gan nikns un neapmierināts tu vari būt pēc tam, kad no rīta pie tevis samīļoties atnāk šāds astainis?» smaida Klinstons. Turklāt kaķi esot lieliski klausītāji brīžos, kad viņš spēlē ģitāru. Viņi jūt mājinieku noskaņojumu un spēj būt vislabākie mierinātāji. «Tiklīdz kāds ir sakreņķējies, tūdaļ klāt ir murrājošs kaķis!» tā Ansis.
