Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izstāde bez apmeklētājiem
Keramiķes Ingūna Skuja un Melisa Breidena, kuras vairāk nekā 20 gadu strādā tandēmā un ir radījušas savu zīmolu SkujaBraden, ir gandarītas – viņu izstāde Samsāra, kas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tika atklāta 13. martā, kad valstī pirmo reizi tika izsludināta ārkārtējā situācija, saņēmusi augstu atzinību.
«Tas ir ārkārtīgi forši! Mums tāda balva tikai sapņos varēja rādīties. Lielākoties mēdz būt tā – keramiķi ir pēdējie, kurus atzīst par māksliniekiem, turkāt vēl vizuālās mākslas kategorijā. Šogad esam nominētas arī Purvīša balvai, kuras pasniegšana būs 4. jūnijā,» PDz saka Ingūna Skuja.
Mākslinieču izstādes atklāšana pērn tika vairākkārt atlikta, jo sākumā muzejā bija aizkavējusies dizaineru Mare&Rol’s izstāde, pēc tam sekoja tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres izstāde. Tad pienāca, kā māksliniece tagad saka, melnā piektdiena. Izstāde bija jāatklāj, bet valstī 13 martā jau bija sākusies ārkārtējā situācija, un tika noteikti pulcēšanās ierobežojumi.
«Sākotnēji bijām paredzējušas, ka izstādi atklāsim 2019. gada novembrī, mūsu tandēma 20 gadu jubilejā – uz simboliskām porcelāna kāzām. Turklāt Melisai bija dzimšanas diena. Taču radās neparedzēti šķēršļi. Tas vispār nebija labs laiks – Melisa bija nupat pārcietusi operāciju, nesen bija nomirusi mūsu suņu meitene Džava,» stāsta Ingūna.
Arī pērn tik gaidītais notikums izvērtās ne tā, kā bija cerēts. «Triju gadu laikā tapusī izstāde muzejā bija septiņus mēnešus, bet atvērta skatītājiem – vien divus.»
Radījušas unikālu Koronas vāzi
Pandēmijas laiku keramiķes tomēr raksturo kā pozitīvu. «Divus mēnešus pavadījām savās mājās un darbnīcā Aizkrauklē, nekur nebraucām un domājām – kaut kas tomēr ir jādara. Tapa Koronas vāze, kas izstādē bija aplūkojama augustā, kad muzejs atkal bija vaļā.
Izveidojām ko līdzīgu sniega bumbai – lielu porcelāna vīrusu, ko apgleznojām ar diktatoru portretiem.
Viens no tiem bija Ķīnas prezidents, kurš sākotnēji no pasaules slēpa šo vīrusa lietu, bija arī Putins un Tramps, kuru vadītajās valstīs tas izplatījās,» stāsta Skuja.
«Vāzi uzreiz nolūkoja mākslas mecenāts Jānis Zuzāns un izteica vēlmi to iegādāties. Ilgi kaulējāmies, jo vēl nebijām izlēmušas, kāda varētu būt šī darba cena. Taču, galvenais, viņam mūsu darbs patika! Viņa kolekcijā un jaunajā muzejā Zuzeum gan ir cits darbs, vēl no iepriekšējās izstādes,» teic Ingūna.
Mākslinieces atzīst – aizvadītais gads izvērties necerēti ražīgs, jo abas varējušas netraucēti strādāt. «Agrāk regulāri pie mums brauca ciemiņi papļāpāt, iedzert tēju. Tas mazliet traucēja radošam darbam. Tagad mēs daudz ko izdarījām – strādājām pie pieciem lieliem darbiem, jo man nebija jāiet arī uz darbu Aizkraukles mākslas skolā,» stāsta Ingūna.
Arī nākotnē viņas raugās ar optimismu. «Viesojāmies televīzijas kanāla STV pirmā raidījumā Kad viņas satiekas, un astrologs Andris Račs pateica, ka man, kas pēc horoskopa ir Svari, klāsies 37 reizes, bet Melisai, kas ir Strēlnieks, pat četrdesmit reizes labāk.»
Kopā bez laulībām un garantijām
Inguna un Melisa ir dzīvesbiedres jau gandrīz 22 gadus. «Mūsu attiecības nav oficiālas, mūsu savienībai nav nekādas juridiskas aizsardzības, jo Latvijas likumdošana neatbalsta viendzimuma laulības,» teic Ingūna.
Pēc septiņu gadu kopdzīves Amerikā nu jau 12 gadus mākslinieces dzīvo un strādā Aizkraukles apkaimē – mājā blakus Daugavas senlejai, ko cēlusi Ingūnas ģimene. «Šo zemes gabalu padomju laikos piešķīra maniem vecākiem dārziņa ierīkošanai. Kad abas sākām šeit dzīvot, nopirkām angļu setera meiteni Ullu. Viņa man asociējas ar bērnības filmu Baltais Bims, Melnā auss.
Ulla bijusi klāt daudzos mūsu dzīves gadījumos, pieredzējusi savas meitas Džavas nāvi, bija manas mammas bērēs un nogūlās uz viņas kapa…
Viņa visu lieliski saprot, arī to, ka drīz aizies… Ullai jau rit trīspadsmitais gads. Tā kā Melisa ļoti sēroja par mirušo Džavu, mēs paņēmām arī suni Rūdi,» stāsta Skuja. Mākslinieču mīluļi redzami vairākos viņu mākslas darbos.
Melisu Ingūna iepazina, kad saņēma stipendiju un devāsies studēt uz Humbolta Universitāti Amerikā. Vēlāk, kad Melisa atbrauca uz Latviju, lai studētu Latvijas Mākslas akadēmijā, abas satikušās mākslas kafejnīcā M6. Melisu uz Latviju vilicis kas maģisks un nezināms, īpaši viņai gribējies noskaidrot, kas tā ir par zemi, kurā dzimst tik talantīgi mākslinieki. Taču svešumā amerikāniete nezinājusi, ko darīt, kur iet…
Ingūna sadzīviski atbalstījusi ārzemju studenti un palīdzējusi māksliniecei no Kalifornijas iejusties svešajā zemē. Viņa atminas, ka Mākslas akadēmijas pasniedzējiem gribējies Melisu ietekmēt, lai viņas darbos parādās latviski pelēcīgie toņi, taču amerikānietes rokrakstā dominēja drosmīgie, saulainie, viņas dzimtās puses Kalifornijas toņi.
Arī tad Melisu vislabāk saprata Ingūna, un abas sāka radīt mākslu kopā. Melisa apbrīnoja Ingūnas darbus, un, lai gan pirms iepazīšanās ar latvieti vairāk strādāja ar bronzu, tēraudu un alumīniju, viņa sāka darboties ar porcelānu un to apgleznot. Tagad Melisa un Ingūna vairs nedala – kura, ko un cik katrā mākslas darbā ir ieguldījusi, jo visu rada kopā.
