• Šobrīd

    weather img

    Rīga -4°C Mākoņains, D/DA vējš, 4.63 m/s

    Kalnos nav sieviešu un vīriešu, ir kāpēji – kādi izaicinājumi sagaida Everesta iekarotājus

    Kalni
    Santa.lv
    Santa.lv
    10. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Publicitātes foto
    Lielās pieredzes ir tas, kas veido cilvēka personību: tas ir veids, kā kļūt viedākam, labākam un katram cilvēkam tas ir savs. Nav obligāti kāpt kalnos, un kalnā kāpšana nav arī tas grūtākais ceļš, jo katram ir savs Everests, saka Latvijas kalna kāpēja, kas pirmā no Baltijas valstu sievietēm iekaroja pasaules augstāko virsotni Everestu.

    Daudzi no kalna kāpēju stāstiem ir dramatiski, ekstrēmi un noteikti liks skudriņām pārskriet pāri. Taču slavenais amerikāņu kalnā kāpējs, ASV kinoakadēmijas balvas «Oskars» un citu prestižu balvu ieguvējs, režisors un piedzīvojumu meklētājs Džimijs Čins tos sauc par izaugsmes mirkļiem. Tie ir brīži, kad cilvēki izzina savas patiesās spējas, izvērtē pieņemtos lēmumus un turpina ceļu.

    Jaunajā raidījumā «Nezināmā robeža ar Džimiju Činu» viņš aplūkos pasaules labāko ekstrēmo sporta veidu pārstāvju veiksmes un neveiksmes, kā arī pētīs incidentus, kas varēja beigties ar bojāeju, bet tā vietā mainīja viņu dzīves uz visiem laikiem.

    Svarīgākais ir atgriezties no virsotnes

    Uzņēmēja, aviācijas apmācības organizācijas vadītāja, biznesa konsultante un mentore Olga Kotova ir pirmā sieviete no Baltijas valstīm, kura ir sasniegusi 8848 metru augsto Everesta virsotni. Tas notika pirms desmit gadiem – 2012. gada maijā.

    Nedēļu pirms tam atceļā no virsotnes traģiski gāja bojā četri alpīnisti no Ķīnas, Dienvidkorejas, Vācijas un Kanādas. Viņu nāve lielā mērā tika skaidrota ar «satiksmes sastrēgumiem» virsotnes tuvumā, ekspertiem paužot bažas, ka Everesta iekarotāju skaits brīžiem sasniedz bīstamu daudzumu.

    Olga atgādina, ka divi no trīs un pat vairāk alpīnistu nāves notiek tieši atceļā. Viņasprāt, tas liecina par to, ka cilvēki dažreiz pārvērtē savu spēju robežas.

    «Mēs, kā sabiedrība, fokusējamies uz to, ka sasniegta virsotne ir panākums un veiksme, bet nesasniegta – ir kļūme vai neizdošanas, bet, manuprāt, tā nav, un pareizi pieņemtais lēmums pats par sevi ir ļoti liela vērtība. Un dažreiz nākas pieņemt lēmumu nevis par kāpšanu uz augšu, bet par atgriešanos atpakaļ,» saka Olga.

    Tiem, kas kāpj kalnos, ir jāmāk izturēt psiholoģisko slodzi, jo alpīnisma fiziskā puse ir pašsaprotama, bet ne visi saprot, ka psiholoģiskā slodze ir vēl smagāka.

    Viņa arī piebilst, ka visās ekspedīcijās ir ļoti daudz rutīnas – ir jādara lietas, kas ir nepieciešamas, bet kas nesagādā īpašu baudu vai prieku. Piemēram, alpīnisti katru dienu ēd ļoti vienveidīgu ēdienu.

    Olga stāsta, ka katram kāpējam ir savi triki, kā nekoncentrēties uz fizioloģisko pusi, jo ir brīži, kad katrs elpas vilciens un katrs solis ir ļoti grūts, bet priekšā vēl tāls ceļš. Tajā brīdī ir jāmāk “izņemt” no prāta domu par mērķi un panākt tādu stāvokli, lai tas ir nodarbināts ar procesu.

    «Kalni man ir refleksijas vieta. Kāpjot augšā, es neklausos mūziku vai raidierakstus, esmu savā galvā. Tā ir vide, kurā es domāju, – par sevi, par dzīvi, par ekonomiku, par politiku, par cilvēkvērtībām, par visu. Caur domām, caur kalnu atmosfēru, es kļūstu labāka kā cilvēks,» skaidro kalnā kāpēja.

    Kalnos nav sieviešu un vīriešu

    Lai gan mēs dzīvojam 21. gadsimtā, joprojām pastāv uzskats, ka tādas nodarbošanās kā alpīnisms nav domātas daiļa dzimuma pārstāvēm. Pēc Olgas teiktā, tas no vienas puses uzliek sievietēm nepieciešamību sevi pieradīt vairāk nekā vīriešiem, bet no otras puses – tas paver sievietēm ļoti daudz iespēju.

    «Kalnos nav sieviešu un vīriešu, ir kāpēji. Kalnu kāpšanā nav vietas sāncensībai – nedz dzimumu starpā, nedz savā starpā – viss balstās uz sadarbību un vienīgais, ar kuru tev ir jācīnās, – ir pašam ar sevi,» Olga pārliecināti saka. 

    Kāpjot Everestā, Olgai un viņas biedriem vien 20 metru attālumā nācās sastapties ar negaidītu sniega lavīnu. Par laimi, tas nebija dzīvībai bīstami, to viņa uzskata par tīru veiksmi, taču dažiem šī pieredze kļuva par iemeslu pārtraukt ceļu.

    «Mūsu komandā ir bijuši divi alpīnisti, kuri pēc šis lavīnas sapakoja savas mantas un aizbraukuši mājās. Šādi lēmumi ir dziļi personiski un nav pareizas vai nepareizas atbildes, kā rīkoties vai kā justies. Tas ir atkarīgs no tā, kurā dzīves punktā ir pats cilvēks,» spriež viņa.

    Olga uzskata, ka lielās pieredzes ir tas, kas veido cilvēka personību. «Tas ir veids, kā kļūt viedākam, labākam un katram cilvēkam tas ir savs. Nav pilnīgi obligāti kāpt kalnos, un kalnā kāpšana nav arī tas grūtākais ceļš. Katram ir savs Everests,» nobeigumā saka Latvijas kalna kāpēja, kas iekaroja pasaules augstāko virsotni.

    Amerikānis ar «superuzlādētajām» latviešu asinīm

    Viens no pasaulē pazīstamākiem kalnā kāpējiem ir 63 gadus vecais latviešu izcelsmes amerikānis Eds Viesturs, kurš kādā intervijā savas fiziskās dotības saistījis ar «superuzlādētajām latviešu asinīm».

    Viņš ir pirmais amerikānis un divpadsmitais cilvēks pasaulē, kurš ir uzkāpis visās 14 virsotnēs virs 8000 metru augstuma. Jāatzīmē, ka Viesturs ir viens no pieciem kāpējiem, kas to paveicis bez skābekļa maskas. 2014. gadā, kad viņam bija 55 gadi, Viesturs kļuva par vecāko kalnā kāpēju, kas uzkāpa otrajā augstākajā pasaules virsotnē – K2, kuras augstums ir 8611 metri.

    Viesturs piedalījās 31 Himalaju ekspedīcijās uz 8000 metru virsotnēm, divdesmit vienā no tām viņam izdevās sasniegt plānoto. Septiņas reizes viņam izdevies iekarot pasaules augstāko virsotni – Everestu. Viestura karjerā bijis arī moments, kad jāgriežas atpakaļ, esot mazāk nekā simts metru attālumā no Everesta virsotnes apgrūtinātu laikapstākļu dēļ.

    Pēc viņa vārdiem, alpīnisms ir māksla zināt, kad doties uz kalnu, kad palikt mājās un kad atkāpties no sava nodoma, kad situācija kļuvusi dzīvībai bīstama.

    Viesturs ir arī slavenā «Kalnā uzkāpt nav obligāti, obligāti ir no tā nokāpt» teiciena autors.

    Diemžēl daudziem tas neizdodas un pa ceļam uz Everestu un citām virsotnēm var redzēt tos, kas palikuši tur uz mūžīgiem laikiem. Viesturs atradās Everestā 1996. gadā maijā, kad notika līdz tam lielākā traģēdija, kas paņēma astoņu kalnos kāpēju dzīvības. Viesturs kopā ar saviem biedriem piedalījās cilvēku glābšanā. Starp citu, šie notikumi iedvesmoja 2015. gadā iznākušās filmas “Everests” režisoru Baltazaru Kormakuru.

    Stāšanās pretī nāvei Everestā

    Džimijs Čins ir ASV dzimis ķīniešu izcelsmes profesionāls alpīnists ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, kuru uzskata par vienu no drosmīgākajiem alpīnistiem pasaulē. Lai gan katrs viņa gājiens šķiet riskants un bīstams, Čins uzsver, ka kalnā kāpšana vienmēr tiek rūpīgi plānota un aprēķināti visi riski. 

    Čins vairākkārt piedzīvojis lavīnu nobrukumus, no kuriem izsprucis par mata tiesu, tāpēc viņš labi izprot laika vērtību un apzinās savu mirstību. Viens no tādiem kāpieniem, kas varēja kļūt par pēdējo viņa dzīvē, notika Tetonas klinšu grēdā Vaiomingas štatā.

    Pēc lavīnas Čins palika aprakts zem sniega masas. Kā viņš vēlāk atcerējās, tad pirmais, kas iešāvās prātā: «Mani vienmēr interesēja, kā es nomiršu. Tagad es to zinu». Šo atziņu nomainīja cita, kas arī lielā mērā palīdzēja izdzīvot: «Ja es spēju domāt, tātad esmu dzīvs un, ja esmu dzīvs, tātad man ir jācīnās». 

    Sniegs bija visur – tas iekļuva viņa acīs, mutē… Lai paliktu dzīvs, Čins izmantoja tehniku, kuru māca izdzīvošanas kursos – peldēt, līdz sasniedz virsmu.

    Protams, tas nebija viegli, jo viņam bija slēpes un smags kalna kāpšanas ekipējums. Taču liktenis bija labvēlīgs un viņš izkļuva no lavīnas, nesalaužot nevienu kaulu, iegūstot vien dažus zilumus un nobrāzumus.

    Arī viņa pirmajā Everesta iekarošanas mēģinājumā 2002. gadā, Čins gandrīz gāja bojā, kad virs viņa un komandas biedriem salūza seraks jeb ass ledus veidojums torņa izskatā. Novērtējot situācijas bīstamību, Čins un pārējie biedri nolēma kāpšanu pārtraukt un atgriezties nometnē.

    Pēc diviem gadiem viņš atgriezās un iekaroja pasaules augstākā kalna virsotni. Tomēr arī šī nebija viņa pēdējā reize Everestā. 2006. gadā viņš kopā ar vēl diviem kalnu slēpotājiem kļuva par pirmajiem amerikāņiem, kas ar slēpēm nolaidās no Everesta pīķa. Nākamajā, 2007. gadā, Čins šeit uzņēma kadrus filmai «Mežonīgākais sapnis», kas stāsta par zinātnieku un alpīnistu Džordžu Maloriju, kurš mēģināja iekarot slaveno kalnu 1924. gadā, taču neatgriezās. 1999. gadā tika atrastas viņa mirstīgās atliekas.

    Starp citu, Čins vairākas reizes sadarbojies ar Edu Viesturu, filmējot viņa kāpšanu dažādās virsotnēs. Viesturs nolīga Činu arī, lai filmētu viņa kāpienu uz Čooju un Annapurnu, kas bija Viestura pēdējās divas, līdz tam neiekarotās, 8000 metru virsotnes.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+