Puķe, kuras dēļ iet nāvē

No lielveikalos nopērkamā falenopša, kurš podiņā aug vai ikvienā mājā, līdz ekskluzīviem un dārgiem augiem – orhideja savu slavas latiņu tur augstu. Kādreiz orhideja bija statusa simbols, un, pēc tā dzīdamies, daži labi pat skatījās acīs nāvei. Pat salīdzinoši nesen, deviņdesmito gadu vidū, dedzīgs orhideju cienītājs Džons Laročs knapi izglābās no cietuma.
Pārsteidzošs stāsts
Ieva Krastiņa
14. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ekskluzīva un iecienīta

Kur slēpjas orhideju burvība? Kā viens no iemesliem tiek minēta smarža – atsevišķu šķirņu aromāts orhideju cienītājus spējot padarīt gluži vai trakus. Tāpat grūti noliegt, ka orhideju ziedi sulīgi krāšņos toņos, teju visos iespējamos krāsu salikumos, ir tiešām skaisti. Un tad vēl tās neparastās šķirnes, ar eksotiskiem un neierastiem ziediem! Jā, pat izteikti erotiski vai arī tādi, kas nelīdzinās ziedam. Ir pat tādas orhidejas, kuru ziedi izskatās mats matā kā kukainis, kurš to apputeksnē. Šī pārsteidzošā daudzveidība un krāšņums orhideju padarījis par vienu no iecienītākajiem košumaugiem, kas regulāri parādās pasaulē retāko un dārgāko puķu sarakstos. Ekskluzīvāko orhideju vidū ir pat tādas, kas uzzied reizi desmit vai pat simts gados! Un īstenie orhideju cienītāji velta visas pūles un finanses, lai tādas ieraudzītu dzīvē.

Reizēm pat šķiet, ka dažu šķirņu orhideju ziedi izskatās kā sejas: tu skaties uz orhideju, bet tā skatās tev acīs.

Ir gan savvaļas, gan iekštelpu orhidejas. Savvaļas orhidejām visvairāk tīk tropu un subtropu joslas mežos, kur atrodami 90 procenti to sugu. Tās gan ir sastopamas visās klimatiskajās joslās un aug arī mitrās pļavās un purvos. Sugu skaits mērāms vismaz pāris desmitos tūkstošu, bet Latvijā savvaļā varam sastapt 34 orhideju sugas. Arī pie mums lielākā daļa orhideju sugu ir apdraudētas – ierakstītas valsts Sarkanajā grāmatā.

Bezgala daudz orhideju veidu radītas mākslīgās šķirņu krustošanas rezultātā. Orhideju izmēri var krasi atšķirties: mazākie ziediņi ir vien adatas cauruma izmērā, savukārt pasaulē lielākās orhidejas Grammatophyllum speciosum ziedkāta garums var sasniegt pat divus metrus. 

Orhideju neprāts

Īstu popularitātes vilni orhidejas piedzīvoja viktoriānisma laikmetā jeb karalienes Viktorijas valdīšanas laikā 19. gadsimta otrajā pusē, kad Lielbritānijā zēla tirdzniecība un rūpniecība, un plauka labklājība. Ļautiņi bija tā apdulluši ar sapni par orhidejām, ka to salīdzina ar tulpju drudzi Nīderlandē – viņi histēriski kolekcionēja, atklāja un meklēja jaunas orhideju sugas visās pasaules malās.

Ceļojumi pēc orhidejām mēdza aizņemt pat vairākus mēnešus, un dažu pārgalvīgu neveiksminieku meklējumi beidzās ne vien ar nepatikšanām, bet pat ar nāvi.

Eksotisko, savvaļā augošo orhideju medībām algoja īpaši apmācītus cilvēkus. Orhideja bija statusa – turības un labklājības – simbols. Pat karaliska greznība! Turīgie orhideju kolekcionāri dedzīgi iekārtoja savas privātās dārzniecības, kuras lepni izrādīja viesiem. Viņi sūtīja algotos orhideju medniekus slepenās ekspedīcijās, bet, kad paveicās iegūt īpašumā kādu retu auga sugu, izplatīja maldīgu informāciju par tās atrašanās vietu. Jāuzsver, ka mūsdienās reto savvaļas sugu piesavināšanās ir aizliegta.

Orhideju drudža laikā Londonā ikdienišķa lieta bija eksotisko orhideju izsoles. Kolekcionāri izdeva milzu summas, lai tiktu pie kārotā eksemplāra, taču, tā kā trūka zināšanu par orhideju audzēšanu un pavairošanu, stādi mēdza iznīkt, līdz 1851. gadā beidzot pirmo reizi izdeva dārznieka Bendžamina Semjuela Viljamsa grāmatu Orhideju audzēšanas rokasgrāmata. Kad nebija vēl izgudrotas tehnoloģijas augu pavairošanai, to darīja, augu sadalot, kas arīdzan mūsdienās ir viens no pavairošanas veidiem. Bet, lai šādi pavairotu orhidejas, nācās gaidīt pat gadus desmit, lai augs būtu pietiekami liels, līdz ar to šis pasākums kļuva ļoti dārgs. Viktorijas laikā orhidejas mēdza audzēt pārnēsājamās mini siltumnīcās – putnu būrītim līdzīgā slēgtā uzpariktē, kur orhideja auga mākslīgi veidotā tropiskā vidē, lai stāds neiznīktu tālajā ceļā pāri okeāniem.

Neparastā zādzība

Tā jau dzīvē iekārtots – kur lielas vērtības, tur arī noziegumi. Amerikānis Džons Laročs kļuva slavens kā retas orhidejas – aizsargājamās spoku orhidejas – zaglis. Par Laroču ir gan uzrakstīta grāmata The Orchid Thief (Orhideju zaglis), gan 2002. gadā uzņemta filma Adaptation (Adaptācija), iesaistot galvenajās lomās zvaigžņu plejādi – Nikolasu Keidžu, Merilu Strīpu un Krisu Kūperu. Jāteic gan, ka filmā patiesībai atbilst vien stāsta galvenā līnija, bet viss pārējais ir scenārista brīva fantāzija.

Angļu valodā par ghost orchid jeb spoku orhidejām sauc divas šīs neparastās puķes sugas – Epipogium aphyllum jeb bezlapu epipogiju, kura, lai gan ļoti reti, sastopama arī Latvijā, valsts austrumu daļā, un Dendrophylax lindenii, kuras zieds ar trausla izskata bālām ziedlapiņām nudien līdzinās spocīgam radījumam. Laročs no purva iznesa otro spoku orhidejas versiju. Viņš tolaik strādāja Fakahačī dabas rezervātā Floridā, un viņa darbadevēji bija seminolu cilts indiāņi. Starp citu, seminolu indiāņi Amerikā ir diezgan turīgi ļautiņi, kam pieder viesnīcas, spēļu zāles un kafejnīcas. Viņi ir arī slaveni ar savu dumpniecisko garu un spēju panākt sev vēlamo rezultātu. Seminolu cilts indiāņi šajā stāstā nospēlēja svarīgu lomu. Pateicoties Džona īpatnajai uzvedībai, indiāņi viņu iesauca – Trakais Baltais vīrs.

Džons Laročs

Džons Laročs dzimis 1962. gada 19. februārī Floridā, bērnību pavadījis Maiami.  Aizraušanās ar retu eksemplāru iegūšanu sākās jau bērnībā. Viņš pats atzīst, ka bijis dīvains bērns, un atceras, ka par pirmo intereses objektu kļuva bruņrupuči. Sākumā viņš vienkārši sev vēlējās mājdzīvnieciņu un izvēlējās bruņrupucīti. Vēlāk piepirka vēl desmit bruņrupučus. Pēc tam sāka tos tirgot citiem bērniem.

Zēns kļuva tik apmāts ar bruņrupučiem, ka viņam šķita – dzīvot ir vērts tikai tad, ja viņš savā īpašumā iegūs pa eksemplāram no katras retās bruņrupuču sugas, ieskaitot gandrīz pusotru simtu kilogramu smago bruņrupuci no Galapagu salām.

Kad bruņrupuči apnika, Džons ieinteresējās par vēlīnā ledus laikmeta fosilijām. Pēc tām ķērās pie akmeņu krāšanas, tiem sekoja veci spoguļi. Tropisko zivtiņu laikā ģimenes mājās pamazām saradās vairāk nekā 60 akvāriji! Meklējot papildinājumu zivtiņu kolekcijai, jaunietis pats nira okeānā. Līdz kādu dienu Džons strikti paziņoja, ka zivju ēra ir beigusies un viņš vairs okeānā savu kāju nesperšot!

Līdzīgs liktenis piemeklēja citus puiša hobijus – cik kaislīgi tiem nodevās, tik pēkšņi pameta.

Džona ģimene zināja, ko nozīmē piedzīvot īstu nelaimi un sirdssāpes. Tēvs, kurš strādāja par būvstrādnieku, neveiksmīgi krita no celtnes un kļuva par invalīdu. Māsa nomira jau agrā bērnībā. Mazais Džons palika vienīgais bērns Laroču ģimenē. Jau mazotnē viņš labi iepazina Fakahačī un citus purvus Floridas dienvidos. Viņš tajos devās bezgalīgās pastaigās kopā ar māti – apaļīgu, allaž vecmodīgi tērpušos sievieti –, meklējot neparastus augus. Purvainā rezervāta daļa nav nekāda drošā vietiņa. Tur ir karsts un mitrs, un uz ikkatra soļa iespējams sastapties ar kādu purva iemītnieku – čūsku, ne visai draudzīgu bruņrupuci, indīgiem augiem, dažnedažādiem rāpojošiem un lidojošiem kukaiņiem, pat ar aligatoru! Džons ar māti purvā ņēma līdzi fotokameru, lai jaunais Laročs varētu iemūžināt katru Floridā ziedošo orhidejas sugu. Abi mēdza atzīmēt ziedošas orhidejas, kuras nāca vēlreiz apskatīt pēc dažiem mēnešiem, lai noskaidrotu, vai no tām var dabūt sēklas. Un tad Džona vēlme iegūt katras sugas foto transformējās par vēlmi tikt pie katras sugas orhidejas.

Privātā dārzniecība

Laročs vidusskolu Maiami gan pabeidza, tomēr iespaidīgās zināšanas ir ieguvis pašmācības ceļā. Reizēm gan Džonam mēdzot kļūt skumji, domājot par dzīvi, kāda varētu būt bijusi, ja viņš būtu studējis augstskolā. Jā, ja viņš varētu sākt visu no jauna, tad stātos mediķos un kļūtu par neiroķirurgu. Viņš teic, ka tad būtu ievērojams un bagāts. Tomēr Laročs izvēlējās citādu dzīves ceļu. Jaunais puisis gāja tēva pēdās – strādāja būvniecībā, un – ticiet vai ne – arī kritienā lauza mugurkaulu. Incidents atstāja sekas, un Džons vairs šajā smagajā darbā atgriezties nevarēja.

Kad 23 gadus jaunais Džons apprecējās, viņš kopā ar sievu izveidoja dārzniecību, kuras specializācija bija retas un neparastas augu sugas. Laroči savāca 40 tūkstošus augu! Likumsakarīgi, ka Džons arī pats aizrautīgi eksperimentēja ar orhideju krustošanu un pavairošanu. Apkārtnes ļaudīm viņa aizraušanās bija zināma, un interesenti ieradās pie Laročiem gan vienkārši aprunāties par augiem, gan apbrīnot viņa krāšņo dārzu. Tāpat viņi mēdza izmantot barteru – maksāja dārzniekam ar augu stādiem, lai Džons gluži kā gids pavadītu viņus pārgājienos pa Fakahačī rezervātu, rādīdams neparastus augus, kurus citur grūti atrast. Pats Džons gan spriež, ka šie sarunu kārotāji vienkārši ir vientuļi ļaudis, kas meklē, ar ko pakomunicēt, vai arī – vēlas sacensties, kurš zinošāks. 

«Dažreiz šķita, ka viņi mani vēlas iznīcināt. Jutos kā koks, kuru apsēduši parazītaugi.»

Diemžēl astoņdesmito gadu beigas atnesa Laroča mājās kārtējo nelaimi. Džons ar ģimeni cieta autokatastrofā, kad piedzēries šoferis ar savu mašīnu ietriecās viņa vadītajā auto. Pats Džons tika sveikā ar simboliskām fiziskām traumām – zaudēja priekšējos zobus, bet viņa māte un onkulis gāja bojā, savukārt sieva pēc negadījuma vairākas nedēļas nogulēja komā. Drīz pēc tam Džons ar sievu izšķīrās. Viņa esot viņu pametusi. Ar to nelaimju sērija nebeidzās. Šķita, ka likteņa plāns ir atņemt Džonam it visu. Neilgi pēc autoavārijas postošs sals iznīcināja daļu dārzniecības. Visā valstī dārznieki zaudēja savus lolojumus augiem kaitīgu, bojātu fungicīdu dēļ. No Laroča kolekcijas maz kas palika pāri, tomēr ar to pārbaudījumi vēl nebeidzās. 1992. gada augustā viesuļvētra iznīcināja atlikušās trīs siltumnīcas. Divpadsmit gadu darbs bija iznīcināts… Pavisam sagrauts, Džons nolēma, ka drīzāk aizietu ar sirdi, nekā spētu atvērt vēl kādu dārzniecību.

Trakais profesionālis

Tomēr liktenis lēma citādi, Laroču atkal sasaistot ar augiem. Seminolu indiāņiem Floridā piederēja gandrīz 36 tūkstoši hektāru zemes, un viņi nolēma daļu no platībām veltīt dārzkopībai. Plāns bija noalgot pieredzējušu un zinošu baltādaino cilvēku, kas iekops dārzniecību un apmācīs tur strādājošos indiāņus. Ar laiku šos pienākumus pārņemtu kāds no savējiem. Uz darba sludinājumu atsaucās Džons Laročs, kuru, bez šaubām, pieņēma. Tomēr negāja tik gludi, kā darba devēji cerēja. Viņi bija noalgojuši ne vien profesionāli, bet arī kaislīgu dārznieku ar ambīcijām.

Džonam neinteresēja vienkāršu augu kopšana, viņš vēlējās audzēt visu to neparastāko un prasīgāko!

Viņa vēlmju sarakstā bija arī orhideju laboratorija, kurā audzēt un pavairot retas orhidejas. Par orhideju medībām Džons Laročs runā ar degsmi: «Kad vīrietis iemīlas orhidejā, viņš dara visu, lai iegūtu kāroto. Tas ir tāpat, kā iekarot zaļacainu sievieti vai lietot kokaīnu. Mazliet neprātīgi.»

Vispirms Džons aizrautīgi metās izzināt likumus, stundām lasot juridisko literatūru Maiami Universitātes bibliotēkā, līdz pārliecinājās, ka ir atklājis nepilnību likumā, kas ļauj viņam rīkoties. Džons secināja, ka nav tāda likuma, kas liegtu indiāņiem paņemt no purva retos augus. Tā nu 1993. gada 21. decembrī orhideju mednieks ņēma līdzi trīs indiāņus, un, apbruņojušies ar tukšiem atkritumu maisiem un spilvendrānām, viņi brida pa Fakahačī purvu, spoku orhideju un citus dārgumus meklēdami. Laročs teic, ka indiāņi vēlējās rezervātā atrastos augus pārdot, bet viņš tiem mācījis, ka prātīgāk ir tos pavairot, tādējādi kļūstot bagātiem. Viņiem veicās – maisos rūpīgi savāca 136 augus, tostarp tik kāroto spoku orhideju.

Toties veiksme nogrieza ceļu turpmākajiem plāniem – pašu neapdomības dēļ. Automašīnu vīri bija novietojuši uz nomaļa grants ceļa dažu kilometru attālumā no… cietuma. Tas šķita aizdomīgi patrulējošam kārtībsargam, kurš nolēma piestāt un sagaidīt auto īpašniekus. Ne šis reindžers, kurš orhideju laupītājus pieķēra, ne prokurors nespēja izlemt, kā tad īsti ir: Laročs strādā indiāņu labā, vai arī indiāņi – viņam. Tā kā visi zināja, ka Džons ir zaudējis savu dārzniecību, likumsargi loģiski secināja, ka viņam vajadzēja gādāt jaunus eksemplārus, lai atsāktu savu biznesu. Tieši tā viņi sprieda – Laročs izmanto savus darbadevējus, lai veikli apietu likumus un bez maksas iegūtu vērtīgos augus. Vēlāk Laroča priekšnieks Bakslijs komentēja: «Visi domāja, ka Džons izmanto indiāņu zēnus, lai savāktu augus savai dārzniecībai. Tomēr es biju tas, kurš šo darbiņu akceptēja. Es teicu, lai iet un ņem visu, kas vajadzīgs. Kad viņus apcietināja, mēs to uztvērām kā diskrimināciju pret mums un mūsu cilti. Tagad domāju – ja reindžeri būtu noķēruši tikai indiāņu zēnus, viņi būtu tos palaiduši brīvībā. Viņi nevēlas problēmas ar indiāņu tiesībām.»

Viedākais vīrs, ko pazīstu

Indiāņus patiesi palaida brīvībā. Bet kā veicās Džonam Laročam? Aizstāvoties Džons ar vieglu smīnu sejā teica tiesnesim: «Es laikam esmu gudrākais cilvēks, kuru pazīstu.» No cietumsoda viņš izglābās. Pirmkārt, fakts par caurumu likumā izrādījās neapstrīdams. Otrkārt, viņu glāba tas, ka paņemtās orhidejas auga uz kokiem, un līdz ar to neietilpa aizsargājamo augu kategorijā. Mazliet piņķerīgi un šķietami neloģiski, tomēr tieši tā viltnieks no soda izspruka. Ne jau pavisam – viņam nācās samaksāt soda naudu un tiesas izdevumus, kā arī vaininiekam piesprieda pusgadu probācijas laiku. Šajā laikā viņš nedrīkstēja apmeklēt iemīļoto Fakahačī rezervātu. Tomēr, pretēji savai rīcībai, Džons uzskata, ka nepilnība likumā būtu jālabo, jo nevarot taču indiāņi skraidīt pa dabas rezervātu un raut aizsargājamus augus, lai tos tirgotu. «Vienlaikus kādam no šāda nepilnīga likuma jāgūst labums. Un es izdomāju, ka šis kāds varētu būt es. Es varētu būt veiksmīgs noziedznieks. Es varētu būt veikls krāpnieks. Tomēr daudz interesantāk ir dzīvot, ja prot ievērot likumus.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs