Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Līdz Černobiļai
Ja ne kodolkatastrofa Černobiļas atomelektrostacijā, visticamāk, mēs nezinātu, ka dzīvoja tāds zinātnieks Valērijs Ļegasovs (1936. gada 1. septembris – 1988. gada 27. aprīlis).
Valērijs mācījās Maskavas 56. vidusskolā – tolaik tā bija zēnu skola. Turklāt atšķīrās no pārējām mācību iestādēm arī ar ēku, jo bija uzcelta pēc īpaša projekta: cokolstāvā atradās šautuve, bet uz jumta – meteoroloģiskā stacija. Citu zēnu pulkā Valērijs bija līderis. Tas gan viņam sagādāja lielas nepatikšanas. Kad Ļegasovs kļuva par skolas komjauniešu sekretāru, viņš šo pienākumu uztvēra tik nopietni, ka… pārstrādāja komjaunatnes statūtus! Valērijs izstrādāja un iesniedza savu statūtu projektu. Pārbijušies pedagogi centās lietu noklusināt, taču par tādu izlēcienu ieinteresējās drošības orgāni. Ļegasovu no soda izglāba skolas direktors, kurš jaunekli aizstāvēja, bet galvenokārt fakts, ka nesen bija miris Staļins un represijas atslāba.
Kad 1954. gadā Ļegasovs pabeidza skolu, to nosauca par «zelta izlaidumu», jo astoņi absolventi skolu pabeidza ar zelta medaļu, tai skaitā arī nākamais zinātnieks.
Studēt uzņēmīgais jauneklis izvēlējās institūtā, kur gatavoja speciālistus kodolrūpniecībai. Un atkal – viņš ne vien čakli mācījās, bet arī aktīvi darbojās komjaunatnē. Divus gadus pat bija institūta atbrīvotais komjaunatnes sekretārs, tas nozīmē – saņēma par šo amatu algu. Tomēr pārliecinājās, ka viņu vairāk interesē zinātne, nevis iespēja veidot ierēdņa karjeru.
Tad Ļegasovs, apkārtējiem par milzu pārsteigumu, pieteicās aizbraukt no Maskavas, lai pastrādātu reālos apstākļos. Tā viņš nonāca Sibīrijā, pilsētā Tomska-7, tātad slēgtajā pilsētā, kur vienā no slepenajām rūpnīcām ražoja plutoniju kodolieročiem. Tur jaunais inženieris strādāja par maiņas priekšnieku. Tiesa, ne ilgi. Pēc pusotra gada Ļegasovs atgriežas Maskavā, lai mācītos aspirantūrā Kurčatova vārdā nosauktā Atomenerģijas institūta Molekulārās fizikas nodaļā.
Ar Kurčatova institūtu, kā to īsāk dēvē, viņš bija saistīts visu turpmāko dzīvi. Ja ne pēdējie divi gadi, tad varētu teikt – veiksminieka dzīvi. Spriediet paši: 31 gada vecumā viņš aizstāv kandidāta disertāciju, 36 gados – doktora disertāciju, tad arī kļūst par Kurčatova institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Līdztekus ir profesors, katedras vadītājs augstskolā. Par darbu pie cēlgāzu ķīmisko savienojumu sintēzes saņem Valsts un arī Ļeņina prēmiju. 40 gadu vecumā Ļegasovu ievēl par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, vēlāk – Zinātņu akadēmijas prezidijā.
Arī privātajā dzīvē zinātniekam viss ir kārtībā – saskaņā ar sievu Margaritu, ko viņš sauc par mīļoto, draugu un domubiedru vienā personā, izaudzināta meita. Inga ir vecāku prieks, lepnums un acuraugs. Prestižajā Maskavas Starptautisko attiecību institūtā mācījusies ekonomiku, runā angļu, vācu, zviedru un franču valodā. Pēc institūta pabeigšanas Inga strādā Parīzē – vispirms PSRS vēstniecībā Francijā, tad PSRS pārstāvniecībā UNESCO. Apprecējusies, piedzimis dēls.
Ļoti iespējams, ka Ļegasovu ģimene tā arī turpinātu dzīvot – saskaņā, pēc padomju standartiem pārtikuši, ja ne Černobiļa…
Visu rakstu lasi 5. jūlija žurnālā Ievas Stāsti.
