Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Paklau, mums zāli vajag! – laiskā sestdienas rītā vēršos pie dārgā dzīvesbiedra. (Meitenes, tas ir pārbaudīts uz savas ādas. Ja ko tiešām vajag, nekad neprasiet to vīrietim darba dienas vakarā, kad viņš ir noguris un izsalcis. Tukšs numurs. Bet brīvdienu rītos pat visdusmīgākais lauva kļūst par mazu, mīlīgu kaķēnu.)
– Anna, nopietni?
– Nuja. (Viņš to jautājumu uzdod tā, it kā es nezin ko viņam prasītu).
– Ar šampi vairs nepietiek? (Meitenes, jūs tos večus spējat saprast? Kāds šampim sakars ar zāli?)
– Nē, nepietiek!
– Bet tas taču ir nelegāli! Nē, nu, ja baigi vajag, zinu, ka Uldis točna zina, kur var dabūt.
– Bāc! Zāli visos veikalos var dabūt!
– Anna, par kādu zāli tu runā?
– Par zaļu zāli. Zālīti. Mauriņu! Mau-ri-ņu! Un tu par ko? Nē! Nopietni? Es taču nepīpēju! Nekad neesmu… ak Dievs! Par ko tu mani turi?
Izskatās, ka neesam vienīgie, kam šodien padomā dārza darbi. Ja jūs gadījumā nezināt, kur sestdienas rītā visi cilvēki palikuši, es jums pateikšu. Depo. Lielveikalā. Mājai, dārzam un kam tur vēl. Stāvvietā nav nevienas brīvas vietas. Aptrakuši, vai?
– Mums ratus vajag?
– Skaidrs, ka vajag! Man vajag arī to augsni. Vai zemi. Vai kā tas saucas? Nu, tas lielais maiss, ko tava mamma vienmēr pavasaros pērk.
– Kūdru viņa pērk.
– Nē, kūdru ne. Vajag to, nezinu ko, lai zeme kļūst bagātīgāka.
– Anna, bāc, no tevis tāda daiļdārzniece kā no manis baletdejotājs. Labi, skaties. Te ir augsnes maisījums un te. Nu, kuru?
– Šitas lielāks. Jā, šito man vajag! Un puķītes!
– Kādas vēl puķītes?
– Nezinu, samtenītes gar māju varam iestādīt.
Zāles sēklu stendā iet vaļā kārtīga grūstīšanās. Ak Dievs! Tie maisījumi taču atšķiras! Ir speciālais, kas mazāk jāpļauj. (Tā sēkla no igauņiem? Lēnāk aug?) Ir tradicionālais zālājs. Pieci eiro? Par zāli? Tad vēl sporta laukumu zālājs… Ak, šausmas, ko tik dārgs?! Futbola čempionāts iekļauts cenā, vai?
– Ņemiet divus dažādus un samiksējiet, – mani izglābj pieredzes bagāta zāles audzētāja.
«Anna, bāc, no tevis tāda daiļdārzniece kā no manis baletdejotājs!»
– Labi. Kurus? (Skatos uz viņu kā uz glābēju).
– Nu, var šo un šo.
Iesvīdušām padusēm sasniedzam pagalmu. Tagad vajag pabērt to zemi. Tad zāli. Un laikam to zemi pa virsu.
– Anna, tu patiešām saproti, ko dari?
– Jā, tava mamma teica! Ka tā jādara! (Dzelžains arguments, meitenes!)
– Tu vēl aplaisti, – nelegālās zāles entuziasts mani izsmej.
– Jā, tas ir obligāti! Zeme kā pulveris. Iznes man, lūdzu, ūdeni!
– Anna, nē!
– Jā, protams! Vajag kārtīgi saliet. Un ko tas telefons vispār sola? Ak, šausmas, tikai sauli! Man lietu vajag!
Dancoju pa dārzu un sēju zāli. Ziniet, tiešām kaifs! Mani neuztrauc pat fakts, ka šķūnītī atrastajai lejkannai krīt nost tas gals, kas to dušu taisa. Ar vienu roku pieturu, un iet tā lieta. Pati slapja, zeme slapja. Bet, kad es iedomājos, kā iebrienu zālājā… Mmm…
Vakarā iekrītu gultā pārgurusi līdz nemaņai. Pamēģiniet pašas tikt galā kaut ar neliela izmēra zālāju un vēl to kārtīgi salaistīt, stiepjot ūdeni spainī no otrā stāva dzīvokļa. Un tās samtenes vispār izcili izskatās. Iz-ci-li! Ja godīgi, gribētos jau arī mazu siltumnīcu. Dažiem tomātiņiem un gurķīšiem. Baziliku arī varētu tur iebakstīt… Bet to laikam gan tagad labāk nepieminēt?
