Dullie Jāņi ar akordeonu un balderjāņiem

Saulgrieži
Anna Līgotāja
17. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Nolemju, ka šogad Jāņos nepiestumšu vēderu ar apdeguša šašlika gabaliem un nelīdīšu gulēt drīz pēc pusnakts, jo galva vairs netur alus putu smagumu. Svinēšu pa īstam! Pie dabas krūts! Ar folkloras elementiem. Un attāliem radiem.

Pī-ī-k, pī-ī-k. Nopīkst mana telefona īsziņas signāls.

«Annai Jāņos atrast Jāni,

kas tai nenodarīs pāri.

Mīlēs, skūpstīs, vedīs mājās,

Nevaj’dzēs dzert balderjāņus!»

Protams! Mana radošā draudzene, kura jūtami nodarījusi pāri visai Latvijas šlāgeraptaujai, jo draiskus pantiņus raksta tikai mums, savām bijušajām kursabiedrēm, nevis mūziķu grupām. Pirmā vieta taču garantēta!

«Kaza!» rakstu pretim. «Un balderjānis pareizi rakstāms «baldriāns».» «Tāpēc arī esi viena, ka sīkumaina pedante!» viņa atsūta atbildes īsziņu. Un desmit smaidiņus turklāt.

«Mīlulīt, teci tik pļavā un izvēlies trejdeviņas puķes vainagam,» aicina mana lauku māsīca. «Un neaizmirsti, ka puķes nedrīkst atkārtoties! Tad nevarēsi ar vainagu naktī zīlēt!»

«Ko? Tas arī vēl? Un ko tad es zīlēšu?»

«Nu, kā – vai nākamgad nāks precinieks,» viņa smejas. «Ir taču pēdējais laiks, pirms Hertastante nav tevi ieskaitījusi dzimtas vecmeitās! Metīsi ozola zaros! Ja ieķersies, nākamgad pie vīra!»

«Aha! Un kur tieši tās laulības? Uz tā paša zara, vai?»

«Oj, kas tev par raksturiņu! I suņuburkšķus, i dadžus esi iepinusi!» smejas Hertastante, kura nopētī manu ziedu klēpi! Viņai viegli runāt – jasmīns jau noziedējis, neiešu tak raut puķzirņus no viņas dārza! Un mana aifona lietotne par indīgiem augiem neko sliktu par šitiem burkšķiem neteica!

Ak kungs, kur tie folkloristi smuki veči! Kāpēc agrāk neiedomājos, ka tā ir reāla vieta, kur… pati apkaunos par savām domām. Ko tad es tajā folkloras kopā darītu? Stādītos priekšā – labdien, mani sauc Anna, un es meklēju vīru?

Ir kaut kas maģisks šajā naktī, ir! Dejojam ap uguni kā traki, un noguruma nav nevienā acī! Un dzert gribas tikai bērzu sulu, kas veldzē labāk nekā šampanietis! Uzrūgušu ar visu upenes zariņu iekšā!

Pārlaižu acis visiem līgotājiem un saprotu, ka papardes ziedu ne ar vienu tā īsti kopā meklēt negribētos. Tas mutīgais dziedātājs foršs, bet tās ūsas! Brrrr! Un garais vijolnieks arī neatbilst manam vīrieša ideālam!

«Jānis pazaudējis čupā grūžamo!» spiedz folkloras kopas vadītāja. «Meklējam, meklējam rokā! Ka tik nav ielicies papardēs ar visu instrumentu!»

«Ko pazaudējis? Čupā grūžamo?»

«Nu, tak akordeonu!»

Dieviņ tētiņ, kas te par folkloru!

Un tomēr ir tā priecīgi ap sirdi! Arī vainags ozola zaros ieķeras. Labi, ar otro, ne pirmo metienu! Bet kur nu uzreiz kāzas, kādu gadu jau tikai kopā jāpadzīvo, vai ne?

«Anna…» ļoti nosarcis akordeonists nākamajā rītā mani sagaida pie akas. «Es ļoti atvainojos, bet tu uz Rīgu?»

«Aha!»

«Man te tāda lieta… ērce piesūkusies! Jābrauc tomēr pie kāda daktera noņemt! Varbūt paķersi līdzi? Pārējie te dzīvosies līdz rītam.»

«Kāda runa! Un kur tad tas mūdzis piezīdies?»

«Nu… ē-ē-ē» ak šausmas, čupā grūžamā spēlētājs izskatās pēc mazas nelaimes čupiņas. «Uz vaiga!»

Āzē viņš man, vai?

«Neredzu nekādu ērci!»

«Uuuz cita vaiga… tā, kas biksēs!»

Tā nu braucam uz Rīgu un viņš tādā valšķīgā pozā uz viena sāna zviln blakussēdētāja krēslā.

«Ko dakteris teica?» līdzjūtīgi sagaidu viņu pie Infektoloģijas centra.

«Ka nav ko uztraukties. Bet es esot tā uzvilcies, ka kādus nomierinošus pilienus, vajagot. Tev gadījumā nav balderjāņi

Dabūs pa ausi gan mana draudzene dzejniece, gan daktere! Ne atkauties no balderjāņiem šajos Jāņos.

«Varbūt iedosi man savu telefona numuriņu?»

«Nnn… labi!»

Neesmu smukā un talantīgā Ksenija Sidorova, māku spēlēt tikai uz nerviem un jūtām, nevis akordeona, bet laikam esmu šim tomēr iepatikusies.

Vēl pat neesmu sasniegusi mājas, kad viņš jau zvana!

«Nekauņa! Izdomājis kalt dzelzi, kamēr tā karsta?» dusmīgi paceļu klausuli. «Nnnu?»

«Anna, es ļoti atvainojos! Mans akordeons palika tavā mašīnā!»

Varbūt tas ir liktenis? Domāju, strauji griežot mašīnu atpakaļ. Bet varbūt beidzot jāsāk ēst biezpienu, lai trenētu atmiņu. Jāsapotējas pret ērcēm. Un jāizlemj, patīk vai nepatīk man akordeona mūzika. Īpaši, ja tā spēlētājs lieto balderjāņus.

«Un kur buča?» viņš prasa, kad izsniedzu viņam instrumentu.

«Kāda vēl buča?» Aptracis? Dabūjis saules dūrienu, gaidot mani ielas malā. Es viņam atvedu instrumentu un man, MAN viņš vēl jābučo?

«Kā? Nu, vārda dienā! Es taču esmu Jānis!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs