Cehs.lv radošais direktors Toms Lūsis: «Influenceri ir nejēdzīgi uzpūsts burbulis»

Toms Lūsis ir gaļēdāju tiesību aizstāvis un cehs.lv radošais direktors, kura viedoklis internetā ir nokaitinājis ne vienu vien tā lietotāju.
Intervija
Ralfs Dravnieks
3. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs

Tu esi veģetāriešu oponents?

– Es domāju, mēs vienkārši nesaprotamies. Vai arī viens otru pārprotam. Mani uzvelk brīži, kad, internetā skatoties pusdienu piedāvājumu, pamanu, piemēram, Burkānu bekonu. Bekons ir ļoti konkrēta cūkas daļa. Kāds tam sakars ar burkāniem? Vai arī Čili kon soja. Kāpēc? Čili kon karne ir gaļas ēdiens. Ko jūs te, johaidī, ar savu soju bāžaties? Kamdēļ veģetārie ēdieni jāasociē ar gaļas ēdieniem?

Cilvēki internetā dalās ar šausminošiem video, kā kauj cūkas, un raksta komentārus, ka nekad vairs nespēs apēst burgeru. Bet es gan spēšu. Man, ieraugot gaļu, saskrien siekalas mutē. Un tas pats attiecas uz olām. Mani besī, ka lielveikalos drīzumā nevarēs nopirkt sprostos dētas olas par normālu cenu. Turpmāk būs tikai smaidīgo vistu olas, kuras skraida pa pļavu priecīgas un dēj Mocarta mūzikas pavadījumā.

Manuprāt, vidējais cilvēks ir ieinteresēts pabarot savu ģimeni pēc iespējas lētāk.

Bet dažu ekonacistu dēļ šāda iespēja tiks liegta. Varbūt hipsterim, kurš ar savu Ērenpreiss riteni aizbraucis uz Kalnciema kvartālu, šķiet normāli pirkt olu kasti pa sešiem eiro. Pamēģiniet cilvēkam, kurš dzīvo no pensijas vai algas līdz algai, pateikt, ka turpmāk viņš nevarēs ēst olas, jo vistas tiek paverdzinātas.

Šādas nejēdzības veicināja cehs.lv rašanos?

– Sākumā mēs vienkārši gribējām paārdīties un izlikt savas tumšākās idejas bez nosodījuma. Domu par kustību un runāšanu pretī straumei piedomājām pēc tam. Savulaik mēs teicām, ka esam vienīgie kontrakultūras pārstāvji. Tā noteikti nav. Bet izklausījās skaisti (smejas).

Runājot par mani pašu… man gluži vienkārši ļoti daudzas lietas nepatīk, un man nav kauna par to runāt.

Visbiežāk tu izsakies internetā.

– Jā, jo ikdienā satieku cilvēkus, kurus vēlos satikt, bet cilvēkus, ar kuriem pavadu laiku, strīdoties internetā, nevēlos satikt, atpūšoties pie alus kausa, lai strīdētos.

Par tevi saka, ka dzīvē esi jauks, bet internetā neciešams.

– Jā, dzīvē riktīgs lācītis. Es arī internetā esmu jauks, ja mani pareizi uztver (smejas). Kad tu cilvēkiem runā pretī, tie ieņem aizstāvības pozīciju un domā, ka viņiem uzbrūk. Lai gan tas taču ir interesanti. Ja mūsu viedokļi nesaskan, parunājam par to!

Tas, ko var lasīt internetā, ir tavs viedoklis vai piedūriens, lai redzētu reakciju?

A, redz, kā kuru reizi. Visbiežāk tas ir mans viedoklis, tiesa, nedaudz pārspīlēts, lai redzētu, kas notiks tālāk. Parasti cilvēki apvainojas.

Es pat dzīvē esmu parunājis ar feministēm par feminismu. Bija jauki, mēs nesakāvāmies.

Starp citu, ko tu domā par vīriešiem feministiem?

– Šķiet, lielākajā daļā gadījumu viņi par tādiem kļuvuši, jo viņu draudzenes ir feministes. Man ir grūti iedomāties klasisku vīrieti, kurš līdz šai tēmai nonāk paša spēkiem. Mums, vīriešiem, ir citas lietas. Mēs nedomājam tik plaši. Lai līdz tam aizdomātos, jācērt plašāk, un tas ir raksturīgāk sievietēm. Kad es kaut ko neuztveru, mana sieva saka: «Domā plašāk!» Bet man nesanāk. Ieraudzīju, izdarīju (smejas).

Tagad feministes lauž šķēpus par 16. marta piemiņas gājienu. Pēc pasākuma parādījās bildes, kurās redzamas zeltenes no Nacionālās apvienības ar vainagiem un baltām rozēm. Feministēm šķiet, ka viņas tiek objektivizētas, tāpat kā F1 meitenes. 

Turklāt F1 starta meitenes nemaz nav priecīgas par zaudēto darbu.

– Protams, jo viņām patika tas, ko dara. Tagad viņu vietā uz starta nāks bērni. Tad jau varēja uzlikt vīriešus. Tos vismaz neviens neobjektivizē. Turklāt it kā smukas meitenes patiktu tikai džekiem. Tāpat arī beibes nosiekalojas, ieraugot smuku zaķi.

Vēl runājot par darbu, kādas ir tavas domas par influenceriem? Par tiem cehs nav izteicies.

– (Ilga pauze un smiekli.) Nesākšu ar neartikulētām rupjībām… Tas ir nejēdzīgi uzpūsts burbulis. Viņi pelna lielu naudu un šobrīd ir ļoti pieprasīti reklāmas tirgū. Tajā pašā laikā nekādi nav iespējams pierādīt, ka influenceri attaisno uz sevi liktās klientu cerības.

Fakts, ka esi atklājis savu personību publiski, netraucē?

– Reizēm cilvēki tik ļoti apvainojas par jokiem, ka zvana uz manu darbu, lai gan manam darbam ar to nav pilnīgi nekādas saistības.

Latgales reģionam ļoti nepatika, kad par viņiem pajokojām. Mēs paironizējām par to, ka latgaļu valoda nav valoda un jebkurš kurzemnieks, kurš padzīvotu pāris gadu, ēdot no siles, arī šādi sāktu runāt. Pēc publikācijas sekoja draudu vēstules. Kāds no latgaļu saimes uzmeklēja manu tā laika latgaļu priekšnieku un mēģināja pierunāt, lai mani atlaiž no darba. Lūk, tik ļoti joks neaizgāja. Mēs pēc tam vēl centāmies to izlīdzināt, uzbraucot arī Kurzemei, publicējot rakstu latgaļu valodā.

Par šovinistu žurnāla Viesturs vāku nedabūjāt trūkties?

– Par to man šobrīd ir aktīvs kriminālprocess. Policijā gan mums teica, ka prasības iesniedzējs nevēlas atklāt savu personību. Turklāt prasība ir iesniegta atkārtoti, jo pirmajā gadījumā tiesību sargājošā iestāde nekādu sastāvu nesaskatīja.

Izklausās, ka, esot anonīmam, dzīve bija mierīgāka.

– Mums šķita, ka pasākumam jāpiešķir seja, lai pārstātu kultivēt domu, ka cehs.lv ir anonīmiķi. Lai gan lielākā daļa no mums darba dēļ izvēlējušies palikt nezināmi.

– Un jūs kā Jēzus, kā Dieva apliecinājums nolaidāties uz zemes.

Reiz feisbukā, kāds kādreiz pazīstams mūziķis ierakstīja komentāru – Ja es kādu no jums, anonīmiķiem, atradīšu, sasitīšu seju. Es viņam atbildēju no sava privātā konta – Čau, mani sauc Toms. Esmu no tiem anonīmiķiem. Kas par lietu? Viņš man jautāja, vai pašam publicētie joki šķiet smieklīgi. Es atbildēju, ka šķiet gan. Bet, ja viņam nepatīk, lai nelasa. Tā arī viss beidzās.

Tu bieži lasi ceham adresētos komentārus?

– Tas ir mans ceturtdienu rituāls. Es pirmais astoņos esmu darbā, tad uztaisu kafiju un eju visam cauri. Tas, ka mums maksā Kremlis, Ušakovs un Soross ir skaidrs. Un arī tas, ka cenšamies šķelt latviešu ģimeniskās vērtības, ieviešot liberatstikās sērgas, arī ir skaidrs. Lasot komentārus, es meklēju ko labāku par iepriekš minēto.

Es ticu, ka kāds var vēl labāk uzbraukt, un šo brīdi nevēlos palaist garām.

Tom, tu spēj iztēloties vidusmēra komentāra autoru?

Man šķiet, ka kliedzējs komentāros ir pats vienkāršākais cilvēks, kurš tikai salīdzinoši nesen ticis pie interneta. Saprotot, ka viņš var izpausties, viņš cer, ka viņā arī ieklausīsies. Mana vecuma cilvēki internetu iepazina 21. gadsimta sākumā, sarakstījās un sadirsās ar visu pasauli forumos vai čatos, bet tagad pie interneta tiek par mani divdesmit gadu vecāka auditorija, kuriem šī ir pirmā iespēja izpausties. Tad nu viņi sper ārā to, kas sakrājies, strādājot droši vien ne tos jautrākos darbus uz zemes. Tā ir viena daļa, tad vēl atliek troļļi un vienkārši idioti.

No kurienes tevī tās tumšās idejas, ko iepriekš pieminēji?

– Jaunība augu, lasot interneta lapu moralpain un citas, kurās pieeja literatūrai bija citāda. Domāju, tas iespaidoja, līdz vienā brīdī radās vēlme pašam uzrakstīt kaut ko, kas ir ar tendenci cilvēku pārsteigt un šokēt.

Tās drīzāk ir sekas, bet kur meklējams cēlonis? Proti, kāpēc vēlme ko tādu lasīt?

– Standarta atbilde būtu – sūra bērnība. Bet nebija! (Smejas.) Tēvs bija žurnāla Avots galvenais redaktors, tāpēc literatūra bija visapkārt, un laika gaitā tā uzsūcās.  

No skolas esi izmests?

– Nē. Biju paraugbērns.

Ir robeža, ko cehs.lv nepārkāps?

– Runājot par publicēto, robeža ir tur, kur pastāv iespēja atkal doties uz policiju. Bet sarunai ar draugiem čatā robežu nav. Ir cilvēki, kas saka: «Man patīk melnais humors, bet šis jau bija par traku.» Tas ir lieki, jo joki ir pašaizsardzības un sociālas saliedēšanas mehānisms.

Nepastāv universālas joku arbitrāžas, tālab arī savā starpā nemēdzam runāt par labiem, sliktiem jokiem vai to robežām.

Čaļi no KKK*, iespējams, smejas par tēmām, kuras ir atrunātas krimināllikumā, bet jutīsies aizskarti, ja citi jokos par to, ka viņiem ir mazi krāniņi. Nenoliedzami – joki var aizskart ikvienu, jo tie var trivializēt joka objektu, pret ko var saņemt pretreakciju gammā no apvainošanās līdz pat Charlie Hebdo traģēdijai. Humors ir kā mūzika, kas dalās žanros. Ja kāds klausās trešmetālu un nevar ciest klasisko mūziku, viņš neteiks, ka Bēthovens ir sūds. Bet cilvēks, kam patīk pirdienu joki, brīvi stāstīs, ka melnais humors ir miskaste. Tas izgaismo aprobežotību, nevis gaumi.

Es tev izstāstīšu anekdoti, kura pārkāpj robežu, lai to publicētu žurnālā. Bet tu pastāsti man tādu anekdoti, ko, tavuprāt, varam drukāt.

– Neesmu baigais anekdošu meistars, bet stāsts būs šāds. Uzņemšanas nodaļā ienāk vīrietis, kura pakaļā iesprūdusi cita vīrieša roka. Dežūrārsts, to ieraugot, saka: «Šeit ir neatliekamā palīdzība, nevis leļļu teātris.»

* Kukluksklans

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.

Lasi citur

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs