80. gadu šarms — meiteņu ceļojums uz dienvidu Dinamo

Pieredzes stāsts
Sofija Ducmane
5. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: SHUTTERSTOCK
Vēl un vēlreiz atceroties 80. gadu beigas, kad kopā ar draudzeni devāmies atpūtā uz PSRS dienvidiem dikarjom jeb bez ceļazīmes uz atpūtas namu vai sanatoriju, īsti nesaprotu, ar kuru vietu tolaik domāja mūsu vecāki, mūs turp palaizdami vienas. Kā jau tādas, kam nesen palicis 18, jutāmies pieaugušas, drošas, visu zinošas un visu varošas. To, ka vispār varējām no šāda brauciena neatgriezties, sapratām tikai daudzus gadus vēlāk…

Oficiālais iemesls – draudzenes puiša apciemošana, kurš jau kādu gadu dienēja PSRS flotes daļā Sevastopolē (starp citu, toreiz daļēji slēgta pilsēta). Vai bija arī neoficiālais iemesls, tagad neatceros… Lai vai kā, augustā tika sakravātas ceļa somas un vecāki mūs pavadīja līdz vilcienam Rīga–Simferopole. Plāns paredzēja no Simferopoles ar trolejbusu doties uz Aluštu, kur jāsazinās ar draudzenes krustmātes draugu paziņu, kura mums izīrēs istabiņu. Vilcienas biļetes kupejā mans tēvs pa blatu sagādāja, lai trīs dienas un divas naktis paietu kaut cik komfortabli. Viss izskatījās gludi un droši. Bet sanāca pat ļoti stipri citādi…

Kupejā kopā ar mums ceļu no Rīgas sāka jauns, patīkams krievu pāris, dzīvot viens otram netraucējām, jo mēs visu laiku nesēdējām kupejā ar adīkļiem rokās, bet pāris reižu aizgājām uz restorāna vagonu (tur gan nekā īsti ēdama nebija, taču vismaz izkustējāmies), pastaigājām pa sava vagona eju un pastāvējām pie atvērta loga, ļaujot vējā plīvot matiem un domām lidināties fantāziju pasaulē par atpūtu pie Melnās jūras. Mūsu vagonā, citā kupejā, kaut kur, laikam Baltkrievijā, parādījās divi jauni puiši, no kuriem viens bija tipisks mīlētājs ar eļļaini spīdošām acīm visu kaut cik simpātisku sieviešu virzienā. Aiz neko darīt parunājāmies: pustrakais bija tā kā polis, otrs – pieklājīgs un mierīgs – ukrainis, kuram rudenī jāiet armijā.

Polis visu laiku centās pierunāt manu draudzeni iet ar viņu mīlēties uz vilciena tualeti, bet mēs smējāmies un uztvērām kā joku, jo kuram gan varētu ienākt prātā to darīt smirdīgā, netīrā un visu laiku kustīgā, šaurā vietā?

Bet mēs kļūdījāmies… Jo kāda jaunkundze mūsu vagonā, krieviski runājoša Igaunijas iedzīvotāja, domāja citādi. Polis gan lielījās, ka tā esot igauniete un ka viņam vēl neviena igauniete neesot bijusi, bet mums ar vienu acs uzmetienu bija skaidrs, ka tā ir tāda pat igauniete, kā Bolderājā dzīvojoša Anžela – latviete.

*****

Jautrība sāka beigties nākamās dienas vidū, kad ar mums kopā braucošais pāris izkāpa kaut kur Baltkrievijas vai Ukrainas plašumos. Sākumā abas nopriecājāmies – kupeja paliek mums divām vien! Bet nekā… Iesoļoja vagona pavadone, pavisam jauna krievietīte, un teica: jums tagad izkāpušo vietā būs jauni kaimiņi. Jo esot vēl viena pustukša kupeja tagad un viņa mūs apvienos, lai iegūtu vienu pavisam tukšu kupeju. Neprotestējām, jo nezinājām – ir vai nav tādi noteikumi. Tomēr brīdī, kad ar somām durvīs parādījās polis un ukrainis, sāka rasties aizdomas par piekukuļošanas ietekmētu pārcelšanos.

Zināmu laiku bija cerība, ka viss būs labi – spēlējām kārtis, ukrainis stāstīja par savu ģimeni un to, ka ne visai vēlas iet armijā, visi kopā apsmējām krievus. Tikai polis, jo tuvāk nāca vakars, jo nemierīgāks palika. Jau bija vēls, jātaisās uz gulēšanu, kad polis pēkšņi sāka runāt par to, kurš ar kuru un kur. Ka viņa draugs ukrainis esot nevainīgs un vai tad mums žēl… Citādi puisis aiziešot tāds armijā, sievieti neiepazinis… Un jau nu viņu tur nošaujot (tolaik sūtīja arī uz Afganistānu)?

Mēs būšot vainīgas pie tā, ka viņš miršot nevainīgs!

Īpaši neizvēloties vārdus, izteicām savu negatīvo viedokli un tāpat, gandrīz neko no virsdrēbēm nenovilkušas, uzrāpāmies gulēt savos augšējos plauktos. Arī ukrainis saklāja sev guļvietu, polis negribīgi kaut ko sameta uz plaukta, un kupejā nodzēsām gaismu. Vilciens dudināja cauri Ukrainai un naktij, klabēja riteņi, ukrainis miegā šņāca, polis dīdījās un grozījās, elsa un pūta. Arī es pamazām laidos miegā, lai gan pavisam atslābt nespēju. Pusmiegā pavadot kādu laiku, pamodos no trokšņiem apakšējā plauktā un tad sajutu, ka mani sagrābj aiz rokas un grib noraut lejā no plaukta. Basketbola treniņos iedzītā ātrā reakcija man ļāva zibenīgi ar kreiso roku pieķerties pie roktura, tā glābjot no lidojuma lejup tieši kaislīgā poļa skavās. Toties labā roka visu atpūtas laiku saglabāja viņa piecu pirkstu atstātos zilumus.

Nakts incidents neparastā kārtā nomierināja sakarsētos prātus, un nākamo dienu līdz iebraukšanai Simferopolē pavadījām, samērā draudzīgi sarunājoties, polis pat atvainojās un nožēloja. Jo tuvāk nāca galapunkts, jo skumīgāks un klusāks kļuva ukrainis. Izkāpjot no vilciena, viņš man palīdzēja nest somas un parādīja virzienu, kur meklējams starppilsētu trolejbuss.  Jā, jā – pa kalniem ar troljebusu! Starp citu, šis maršruts Simferopole–Jalta ir 86 kilometrus garš un tiek uzskatīts par garāko pasaulē. Mūsu mērķis bija Alušta, neliela kūrortpilsētiņa ap 45 kilometriem no Simferopoles.

Atvadījāmies no abiem puišiem, kuriem bija jādodas kaut kur citur, un trīs dienas nemazgājušās, toties smaidīgas un priecīgas, iekārtojāmies tādā pašā Škoda ražojuma vagonā, kā 80. gadu beigās Rīgā. Kalni, vīnogu dārzi, kaut kādi mazi ciematiņi, un pēc neilga laika bijām Aluštā. Atlika tikai piezvanīt pa uz lapiņas rakstīto numuru, un tad mēs būtu istabiņā, dušā, normālā WC un vispār – sāktos atpūta! Atradām telefona automātu… ilgi gaidījām, kad kāds pacels klausuli. Pastaigājām un zvanījām atkal. Sākām uztraukties. Zvanījām vēl. Un beidzot – ak, laime – mums atsaucas norādītā sieviete, kura vispirms nesaprata, kas mēs esam un kāpēc zvanām, un pēc tam strupi noteica, ka gaidīja mūs vakar un istabu jau ir izīrējusi citiem. Bez nožēlas un atvadu vārdiem tiek nomesta klausule, un mēs abas stāvējām svešā pilsētelē – nogurušas, netīras, izmisušas.

Tuvojās vakars. Meklēt viesnīcu vai ko tamlīdzīgu nebija jēgas, viss bija pilns, atlika tikai uz labu laimi atrast citu istabiņas izīrētāju. Devāmies atpakaļ uz tādu kā centrālo laukumu, kur manījām istabiņu piedāvātājas atpūtniekiem, kuri ierodas individuāli jeb dikarjom. Piebraucot dienā ar trolejbusu, viņu bija daudz, bet nu vairs tikai dažas. Mūs, divas nekrievietes, uzlūkoja ar aizdomām un sarunās neielaidās (vēlāk sapratām, ka mūsu rietumnieciskais ģērbšanās stils tika iztulkots kā sinonīms ne visai cienītai nodarbei), tikai viena bija ar mieru mūs paņemt. Bet istabiņā esot 4 gultas un viņa neņems tikai divas, jo tad ir zaudējumi. Solījām maksāt par visu istabu, bet viņa šādu matemātiku nesaprata un tikai skaitīja, cik maksā katra gultas vieta un ka divas ir par maz, lai meklējam vēl divus.

Tagad nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot vienā istabā ar pilnīgiem svešiniekiem, bet tovakar jau bija vienalga. Un tad nezin no kurienes parādījās mūsu kupejas biedri, lai arī viņiem nu nemaz nebija plānots būt šaipusē. Mūsu pārgurums un izmisums bija tik liels, ka piekritām īrēt istabiņu kopā ar viņiem – diviem jauniem, pirms trim dienām satiktiem puišiem. Saimniece apmierināti smaidīja, un visi devāmies uz pēdējo trolejbusu, jo istabiņa nav pilsētā, bet gan tuvējā ciematiņā. Jau pa tumsu, pa mazu cietas un putekļainas zemes taciņu starp vīnogulājiem, savādām sētām un šķūnīšiem kāpām augšup. Istabiņa bija vidēji liela, tīra, un tajā bija četras metāla gultas.

Duša ārā, dārzā, ar saules sasildītu ūdeni.

Dārzā bija arī tualetes būdiņa, bet pagalmā zem vīnogulāja apvītas pergolas galds, pie kura ēst paša sagatavotas maltītes. Atceros, ka mēs neko negatavojām, jo produktu veikalos nebija. Tāpēc nespēju atsaukt atmiņā, vai tur bija virtuve un kāda tā bija. Tomēr badu nemirām un pie šī galda bieži vien garšīgi paēdām uz piedzīvojumu kāru un vienlaikus lētticīgu vīriešu rēķina…

*****

Rīts atausa optimistisks – spīdēja saule, ukrainis sarūpēja brokastis. Ieskatījos viņā uzmanīgāk – slaids, pagarš tumšmatis, visnotaļ simpātisks, bet kautrīgs. Uzzināju, ka viņam ir māsa (vai pat vairākas?), un vispār ir jaušams, ka viņa ģimenē sievietes ciena, ko nevarētu teikt par poli. Šis jaunietis ir seksuāli norūpējies 24/7, jo vēlāk mums gadījās pieredzēt, kā viņš pēc īsa, kaislīga randiņa, atgriežas saguris, kāri iedzer ūdeni, tad mirkli pasēž, galvu nokāris, un sāk izteikt piedāvājumus ar tādu dedzību, it kā pēdējo reizi ar sievieti mīlējies būtu pirms vismaz gada…

*****
Uzvilkušas tīrus, vasarīgus tērpus – abām bija puķaini, pusgari un plīvojoši svārki (draudzenei vēl ar šķēlumu līdz gurnam) kopā ar vieglām blūzītem –, paņēmušas pludmales kostīmus, dvieļus un saulesbrilles, devāmies uz to pašu trolejbusu, lai dotos iepazīt pilsētu un baudīt Melno jūru. Karstums milzīgs, gribējās saldējumu, bet to nekur nemanīja, ūdeni laikam dzērām kaut kur uz ielas. Un tad jau klāt pludmale. Pilsētas jeb sabiedriskā pludmale – netīras, tumšas un raupjas smiltis, milzums cilvēku krastā un ūdenī, troksnis… tas mūs nemaz nevilināja un ar skaistu atpūtu nesaistījās. Tad ieraudzījām, ka tālāk, uz otru pusi, garā pludmale ir gandrīz tukša un, paraustījušas plecus kāpēc visi spiežas te, ja tālāk ir brīvs, devāmies turp. Bet izrādījās – pludmale ir tikai atpūtas nama tāda un tāda iemītniekiem, un mūs tur neielaida; toties mūs pamanīja cits pludmales sargs (un glābējs vienlaikus) un aicināja nākt pie viņa. Piebilde – Aluštā nav vienas garas, smilšainas pludmales, kā Saulkrastos vai Jūrmalā, tur piekraste sadalīta gabalos ar betona viļņlaužiem, kas iestiepušies vismaz 50 metru tālu jūrā. Gājēju promenāde atrodas kādus trīs metrus virs pludmales, no tās līdz krasta akmeņiem slejas betona siena un uz pludmali var nokāpt pa kāpnēm.

Ar prieku izmantojām piedāvājumu un jau pēc piecām minūtēm bijām ērti iekārtojušās baudīt sauli, tikai miers nebija ilgs – jaunas un simpātiskas jaunkundzes, kuras sarunājas vietējiem nesaprotamā valodā, ātri tika pamanītas, un drīz jau divi atpūtnieki spēka gados pietuvojās sākt sarunu. Par laimi, viņus atvairīja pludmales uzraugs, kurš jūtās par mums atbildīgs un bija ļoti laipns (vēlāk sapratām, kāpēc…). Tomēr arī viņa aktīvā vēlme komunicēt nogurdināja. Izlikāmies, ka ļoti vēlamies peldēt, cerot, ka ūdenī viņš nesekos. Vilnīši bija mazi, mēs aizpeldējām līdz viļņlaužu galam, tur, tālu no visiem, izrāpāmies uz akmeņiem un nolēmām mazliet pasauļoties.

Negaidīti, kā tāds Neptūns, no ūdens mūsu priekšā iznira tumši iededzis pajauns plikpauris, kurām katrā rokā bija pa gliemežvākam.

«Privet ģevuški, eto vam, meņja zovut Fima,» tika ātri nobērts, un mēs, pārsteigumā mēmas, pastiepām rokas un paņēmām dāvanu. Īsa saruna par to, ka viņš mūs uzreiz ieraudzījis un sapratis, ka neesam vietējās un ka neesam krievietes (kāds pārsteidzošs secinājums), un ka tikai viņš varot mums parādīt skaistākās un labākās vietas pilsētā un tās tuvumā. Murminājām kaut ko par gan jau redzēs, varbūt jā un atviegloti nopūtāmies, kad šis Fima tikpat mistiski, kā izniris, ienira un aizpeldēja. «Ha, kam mums tik vecs?» saka draudzene, un es viņai piekritu, jo kauns taču kaut kur parādīties ar šo vīrieti, kuram gan jau ir kādi 30 gadi! Tobrīd nedomājām, ka šo Fimu satiksim vēl vairākas reizes un dažādās situācijās.

*****

Saule bija karsta, ilgi tādā pagulēt nebija iespējams, un, lai arī ik pa brīdim peldējāmies, pēc vairākām stundām nolēmām doties prom – sameklēt kādu vietu, kur papusdienot, un tad jau redzēsim, ko tālāk. Biju arī apdegusi, reiba galva, gribējās ēnu un mieru. Promejot pludmales uzraugs mūs aicināja vakarā atnākt uz kaut kādu vietu pilsētā, un mēs pat tā kā apsolījām. Tīri automātiski, pieklājības pēc. Joprojām uz mums pa ceļam neslēpti skatījās: te ielas dreskods bija bezgaumīgi raibs, pogājami halātiņi sievietēm un ceļgalos izstaipītas kokvilnas sporta bikses vīriešiem. Vai kaut kas starp sporta šortiem un semeikām. Jebkurā vecuma grupā. Iekļauties esošajā modes ainavā mums nebija iespēju, jo uz kūrortu nekas tamlīdzīgs līdzi paņemts nebija. Sen ēstās brokastis bija aizmirsušās, vēders rūca, un, pavaicājot ceļu, mēs atradām ēdnīcu..

Nu kā lai to labāk raksturo? Ja atceraties vienkāršas ēdnīcas 80. gados, tad gan jau zināt, kā tur smaržoja, kādi bija trauki un piedāvājums.

Tad, lūk, uz Krimas fona Rīgas ēdnīcas bija kā restorāni.

Agrā pēcpusdienā šī zilganzaļgani krāsotā, pa pusei zem klajas debess esošā ēdnīca sagaidīja mūs ar priecīgi riņķojošām labi barotām mušām, netīriem galdiņiem, kaut kādiem apvītušiem tomātiem un gurķiem, kam piekļaujas sasulojies krējums, nenosakāma satura kotletēm un apkaltušiem zilganiem makaroniem. Bija arī nespodras graņonkas ar t. s. kompotu. Saskatījāmies un devāmies prom. Pa ceļam ievērojām lielu uzrakstu «Pomogaj tovarišč nam, uberi posudu sam» (biedr, palīdzi mums, novāc aiz sevis traukus). Mēs šai vietai vēl paris reižu gājām garām, bet pat vislielākais izsalkums nespēja mūs piespiest ieiet paēst. Šķiet, tā bija vienīgā tāda veida iestāde šajā pilsētiņā, jo lielākais vairums atpūtnieku te mita oficiāli un tika baroti savos atpūtas namos un sanatorijās. Vai ēda mājās.

Izsalkuma dzītas, atradām arī veikalu un tirgu: veikals bija tukšs, tirgus gandrīz tukšs, bet dārgs. Dzīvojot un mācoties Rīgas centrā, estētiskās prasības bija diezgan augstas tam laikam, un, ieraugot uzkalniņā jaunceltni, kuras 1. stāvu rotā milzu uzraksts Grilbar, devāmies turp. Dienvidu diena laidās uz vakara pusi, bija jau pēc 16 (tumšs kļuva strauji un jau ap 19). Face control izturējām uzreiz, šveicars mūs ielaida, un jau pēc mirkļa sēdējām ērtos krēslos, pētot ēdienkarti. Sajūsma noplaka gana ātri – te bija šokolāde, šampanietis, saldējums, grilētas vistiņas (tikai ēdienkartē, pasūtīt nevarēja) un salat Olivje. Cenas nebija augstas, bet tik un tā skaidrs, ka paēst te nesanāks, turklāt katru dienu nākt te iekost salātiņus arī atļauties nevarēsim. Izvēlējāmies salat Olivje un palūdzām klāt maizi. Gaidot ēdienu, vērāmies apkārt – daudzi galdiņi bija aizņemti, un pie pāris no tiem sēdēja vīriešu kompānijas.

Uz mums skatījās ar interesi, un draudzene teica, ka vajag sapazīties, un izvilka no somiņas cigarešu paciņu.

Mēs abas nesmēķējām tad un nesmēķējam arī tagad, bet, citējot manu toreizējo cīņubiedri, «cigarete ir lielisks veids, kā iesākt sarunu un iepazīties». Demonstratīva meklēšana pa somiņu – ak, cik savādi, bet sērkociņi neatrodas –, un viņa pieceļas, lai līganā solī dotos pie labākajiem pieejamajiem, mūsuprāt, puišiem. Jau pēc dažām minūtēm sēdējām pie galdiņa kopā, uzzinājām viņu vārdus un pateicām savējos, uzklausījām komplimentus un vērojām tādu kā lepnumu viņu sejās par to, ka sapazinušies ar baltietēm.  Jo tās jau gandrīz ārzemnieces… Vai pat labāk, ka nav ārzemnieces, jo ar tām tikties nemaz tāds kārtīgs padomju vīrietis nedrīkstēja. Viesmīlis jau nesa šampanieti un šokolādi, sarunas, smiekli, un pēc kāda laika, tuvojoties bāra slēgšanai un pēdējā trolejbusa atiešanas laikam, sākām izteikties par projāmiešanu. Arī jaunie vīrieši (tovakar laikam tie bija maskavieši, kuri teicās esam ķirurgi) sauca viesmīli, norēķinājās par kopīgi apēsto un izdzerto. Devāmies uz izeju.

Ārpusē priecīgi atvadījāmies un taisījāmies uz transporta pieturu, bet mūsu jautrie galdabiedri kaut kā izskatījās apmulsuši – kā tad tā, kur vakara turpinājums?

Mēs plati izpletām savas lielās astoņpadsmitgadīgās acis un no sirds brīnījāmies – kāds turpinājums? Kur? Kā? Vai tad mēs solījām? «It kā jau ne, bet mēs domājām…,» taisnojās maskavieši, un mēs saskanīgi pamazām novedām viņus līdz vainas apziņai par to, ka vispār varējuši padomāt. Mūs pavadīja līdz trolejbusam un solījās nākamajā dienā gaidīt pludmalē. Mēs solījāmies ierasties un tajā brīdī tiešām tā arī domājām.

* Sveikas, meitenes! Tas jums! Es esmu Fima!

(Nobeigums nākamajā numurā)

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs