Viestura Rudzīša sieva Inese: «Jāprot uzticēties savam vīrietim»

Viņas vīrs psihoterapeits Viesturs Rudzītis runājis ar presi daudz un bieži, un arī INESI RUDZĪTI žurnālisti ir medījuši, vēlēdamies noskaidrot, kāda tad īsti ir skandalozā Rudzīša ģimenes dzīve. Inesei piemīt veselīga pašapziņa, un viņa negrib aizstāvēties vai taisnoties. «Viesturs mūsu ģimeni ļoti sargā, » viņa saka.
Intervija
Ilze Klapere
4. jūnijs, 2018

Saglabāt

Foto Liene Pētersone, stils Agija Vismane, grims un matu sakārtojums Kristīne Papša

Mēs tiekamies Rudzīšu mājās Mellužos – oktobra saule vēl lutina, tāpēc ar upeņu ievārījuma tējas tasēm ērti iekārtojamies uz terases, kas tapusi uz šķūnīša jumta šovasar. «Viesturs to uzbūvēja pats, mazdēlam piepalīdzot. Man šķiet, tas ir varen jauki! Mūsu vecumā, kad bērni jau izauguši, jo svarīgāk ir atrast nodarbes, kas atslogo prātu un sagādā prieku. Varēja jau iesaistīt darbā strādniekus, bet Viesturs gribēja būvēt pats. Visu vasaru ņēmās, un viņam patika, » Inese smaidot saka un tad vēl šo to pastāsta par dārzu un māju, itin kā vēlēdamās attālināt to īsto interviju. «Nezinu, ko man vaicāsiet un ko man atbildēt, ja es negribēšu atbildēt, » viņa skaļi prāto. «Tad tā arī pateiksiet!» es saku, un starp mums rodas tāda kā draudzīgas norunas gaisotne.

ILZE: Kad uzrunāju jūs intervijai pirms kāda laiciņa, teicāt, ka nevēlaties publisku sarunu. Ka jums nav, ko teikt, un ka tas vispār jūsu dzīvē nav svarīgi. Kāpēc tomēr piekritāt?

INESE: Laikam jutos vainīga. Bet kāpēc gan? Nē, vainīga nav īstais vārds. Drīzāk tāda kā pienākuma apziņa, ka varbūt tomēr jāpiekrīt, kaut kas jāizstāsta, jāatzīstas kaut kamī… Bet nav jau nekā tāda stāstāma, ko būtu sevī turējusi un nu nobriedusi izstāstīt. Vispār jau man tagad nāk smiekli par sevi… (Klusiņām pie sevis gardi smejas.)

Pasmieties par sevi esot veselīgi!

Jā, man ļoti patīk cilvēki ar humora izjūtu! Humora izjūtu es augstu vērtēju, varbūt pat uzskatu par vienu no svarīgākajām īpašībām. Īpaši, ja cilvēks īstajā laikā un vietā prot pasmieties pats par sevi.

Tieši pirms gada IEVĀ intervēju Viesturu Rudzīti, tikko bija iznākusi viņa jaunākā grāmata Ģimene. Atceros, ka ievadā rakstīju: lai ko pārmestu Viesturam Rudzītim, ģimene viņam ir viena un stipra. Inese, ko jums nozīmē ģimene?

Negribētos atbildēt kā no grāmatas, bet… Manuprāt, ģimene ir kā ligzda, kurā vienmēr var atgriezties. Droša vieta. Arī bērni, lai arī ligzdu atstājuši, vienmēr var tajā vismaz ienākt. Bet vispār ģimenes formas ir tik dažādas – ir ģimene, kas tik tikko izveidojusies un vēl tikai kopā aug, tad ir ģimene, kurā bērni jau izauguši…

Kādas ir jūsu atmiņas, kā izveidojāt ģimeni ar Viesturu?

Mums viss tā diezgan spontāni un dabiski notika. Arī bērni nāca tad, kad gribēja atnākt, mēs to neplānojām. Mūsdienu jaunie cilvēki, šķiet, visu vairāk plāno, mums kaut kā viss notika procesā. Kad pieteicās pirmais bērns, sākām domāt par vietu, kur dzīvosim, par darbiem, ko darīsim…

Mēs satikāmies operāciju zālē Stradiņos. Trešā operāciju zāle ir mana pirmā darbavieta, kur par operāciju māsu nostrādāju piecpadsmit gadu. Nuja, un Viesturs arī tur strādāja par operāciju brāli. Mums tur bija tāda vecākā māsa Anna, ļoti gudra sieviete, kura visas diennakts dežūras bija salikusi mums ar Viesturu kopā. Un tā mēs saskatījāmies. No sākuma gan Viesturs mani ļoti kaitināja. Mūžīgi tajās dežūru naktīs viņš kaut kur pazuda, tad biju pikta un gāju meklēt, protams, kaut kur nolīdis, viņš mācījās vai pat bija aizmidzis – iedomājieties?! Bet patiesībā jau mani kaitināja fakts, ka viņš gāja prom no manis, es nejutos pietiekami svarīga un interesanta (smaida).

Jā, tādas tās sākuma atmiņas, un, kad beidzām studēt, Viesturu nosūtīja darbā uz Elejas zonālo slimnīcu par terapeitu. Jau bijām precējušies, bija piedzimusi mūsu pirmā meita Elza, un mēs braucām līdzi. Apmetāmies uz dzīvi poliklīnikā galvenā ārsta kabinetā – tāds bija mūsu pirmais kopīgais dzīvoklis.

Kā tas bija? Gulējāt kabinetā līdzās rakstāmgaldam?

Tā arī bija! Tas kabinets gan bija paliels, ar priekštelpu un mazu virtuvīti. Var teikt, mitinājāmies vienistabas dzīvoklī. Nodzīvojām Elejā trīs gadus. Viegli nebija! Turpināju braukāt uz Rīgu, uz savām dežūrām Stradiņos.

Un kur tad pa to laiku bija mazā meitiņa?

Ar tēvu! Galvenā ārsta kabinetā. Pēdējā gadā gan dabūjām vietu bērnudārzā. Un tad jau bija jāpārceļas uz jaunu vietu.

Straupes slimnīcu?

Jā, un mums jau bija divas meitas, arī Marta bija piedzimusi. Toties tur mums piešķīra dzīvoklīti. Vispār Straupes laikam esmu ļoti pateicīga – meitām bija forša bērnība, tur bija daudz līdzīga vecuma bērnu, tādi draudzīgi. Straupē viss tā kompakti un tuvu, mājīgi bija. Arī darba dzīve bija interesanta. Viesturs ar norvēģu kolēģiem izveidoja pusaudžu narkomānu komūnu – tas Latvijā bija kas neredzēts, notika pieredzes apmaiņas braucieni, bieži ciemos brauca arī Straupes pils kādreizējo īpašnieku fon Rozenu pēcteči. Es savukārt iemācījos rīkot pieņemšanas, piedalīties dažādos pasākumos, bija visādas pirtis jāorganizē. Piedalījos arī izglītojošos semināros un sapratu, cik nozīmīgs ir uzturs. Vairs netaisīju nekādas miltu mērces! Žēl, protams, ka Straupes slimnīcu tagad slēdza – nesen braucām garām, es teicu: «Redz, ja mēs toreiz būtu palikuši Straupē, tagad būtu kā pie sasistas siles…» Bet Viesturs atbildēja: «Ja es tur būtu palicis, nemūžam nepieļautu, ka slēdz!» Un es pilnīgi ticu, ka viņš nepieļautu.

Cik ilgi tur nodzīvojāt?

Septiņus gadus. Interesanti, ka no Straupes laika mums ir ļoti maz fotogrāfiju – tas tāds rādītājs, ka bija liela aizņemtība. Un es pati arī tolaik konsekventi turpināju braukt uz savām dežūrām Stradiņos – septiņas diennaktis mēnesī. Kopumā Straupē pavadītais laiku bija visādā ziņā ļoti bagātinošs periods.

Kā nonācāt šeit, Mellužos?

Tas ir mantojums – mājas, kas bija piederējušas maniem senčiem. Bija atmodas laiks, kad mana krustmāte atveda īpašuma dokumentus un mudināja mūs aizbraukt uz Jūrmalu paskatīties to vietu – vai vispār gribam tur kaut ko darīt. Latvijas laikos te bijusi īsta godība – vienā ēkā bija slavenā Kalna kafejnīca, citā – konditorejas ceptuve, kopā trīs ēkas Jūrmalai raksturīgajā koka apbūves stilā, kafejnīcas ēkai bija arhitektūras pieminekļa statuss. Bet toreiz, kad mēs tur aizbraucām, ieraudzījām īstu postažu. Tagadējā dzīvojamajā ēkā bija bijusi veterinārā klīnika, bet te, kur sēžam uz terases, apakšā garāžas. Pagalma vidū ozols apmēram metra augstumā bija ierakts atkritumos – dezinfekcijas līdzekļi un citi medicīniskie atkritumi vienkārši gadiem bija mesti tur kaudzē. Ēku iekštelpas bija sadalītas mazos kambarīšos, viss bija ļoti sliktā stāvoklī.

Tolaik taču Jūrmala neskaitījās nekas ekskluzīvs, vai ne?

Protams! Te bija pilns ar graustiem. Sākumā mums rokas nolaidās, bet tad pieņēmām lēmumu. Faktiski jau Viesturam bija jāizlemj – palikt Straupē vai nākt dzīvot šeit. Un, ja viņš nebūtu uz šo parakstījies, mums nebūtu šīs vietas, jo es viena neuzņemtos to postu savākt. Tā mēs pārcēlāmies uz Mellužiem. Nu jau bijām pieci – vecākajai meitai bija vienpadsmit, vidējai astoņi, jaunākajai, Paulai, gadiņš. Atceros, bija ziema, un mēs ievācāmies visi vienā mazā, ar malku apkurināmā istabiņā. Un vēl tajā šaurībā mums bija arī klavieres! Šādi dzīvojām divus gadus, kamēr visu ēkas pirmo stāvu uztaisījām kaut cik dzīvojamu. Atceros, pie mums atbrauca kolēģi no Straupes ciemos un teica: ak, šausmas, jūs te piecdesmit gados netiksiet galā!

Tagad šeit ir skaisti. Vai viņi ir bijuši ciemos arī vēlāk?

Jā! (Smejas.) Bet tolaik tiešām bija traki. Viesturam bija jāmeklē finansiāls risinājums, lai varētu pabarot ģimeni un vēl atlicināt remontdarbiem. Un viņš izlēma par labu mums – tas bija arī brīdis, kad Viesturs pievērsās psihoterapijas virzienam, 1996. gadā viņš nodibināja savu praksi.

Un ko darījāt jūs?

Redziet, kādam jau tā prakse bija jāapkalpo, jāveic saimnieciskā un finanšu darbība. Tāpēc man ir otra izglītība – LU Ekonomikas un vadības fakultātes Grāmatvedības institūts. Kopš tā laika esmu arī finanšu un grāmatvedības speciāliste, mūsu saimniecības vadītāja. Tas bija mans motīvs, kas iedvesmoja mācīties – ka jāveido ģimenes uzņēmums. Var jau pieņemt darbā cilvēku no malas, bet loģiskāk likās tomēr tā, ka labāk tiksim galā paši.

 

Rudens saule jau taisās uz rietu, uz terases kļūst vēsi, un mēs pārceļamies iekštelpās, Ineses kabinetā. Jā, abiem ar Viesturu viņiem mājās ir ne tikai kopīgas istabas, bet arī katram sava privāta telpa.

Vai mājās bieži uzturaties katrs savā istabā?

Pietiekami. Esam kopā 35 gadus. Kā jūs domājat – vai man viņš kādreiz neapnīk? Protams, apnīk, arī kaitina un tamlīdzīgi. Esmu tīri priecīga, ka Viesturam ir arī darba komandējumi, piemēram, viņš aizbrauc uz trīs dienu semināru Lietuvā. Jauki!

Vai piekrītat, ka daudzās ģimenēs nesaskaņas ceļas tieši no fantāzijas, ka otram taču ir visu laiku jāpatīk? Bet tā nenotiek, un tad cilvēki jūtas slikti: kā tad tas var būt, ka viņš mani kaitina, vai starp mums nav kas zudis?

Nē, tas ir normāli, ka otrs cilvēks kaitina. Sākot ar sīkumiem. Jā, man riebjas, ka viņš nomet zeķes ne tur. Bet es to pārlaižu viegli. Jo tajā pašā laikā ir gana daudz lietu, kas man Viesturā ļoti patīk. Man ir interesanti, kad kaut kur kopā ejam, kaut ko izlasām vai redzam kādu filmu, vai aizbraucam ceļojumā – viņš man vienmēr izstāsta kaut ko jaunu, ko tādu, ko es nezināju. Man ļoti patīk ar Viesturu kaut kur braukt! Jo viņš tiešām arī zina daudz vairāk par mani, viņam arī ir daudz vairāk laika lasīt, interesēties par visu… Man tam nav tik daudz laika, man ir citi pienākumi.

Ak Dievs, cik man tas bija grūti! Viesturs visu laiku teica: atkal tu man neuzticies, atkal izdomā kaut kādus savus gājienus!

Vai pienākumus ģimenē esat kaut kā sadalījuši, vienojušies, ko kurš darīs?

Nē, tas laikam noticis nerunājot, pašsaprotami. Manā ziņā ir visas finanšu un saimniecības lietas – es domāju, ka viņš pat neprastu apmaksāt rēķinus! Viesturs man ir teicis: ja tevis nebūtu, es šito vispār nemācētu izdarīt! Piemēram, pieslēgt jaunu programmu Lattelecom televīzijā. To protu tikai es! Bet mums nav arī tāda sadalījuma: tu pelni naudu, un es to tikai tērēju.

Bet jūs tā varētu? Gribētos neko nedarīt un tikai tērēt?

(Domā.) Laikam nē. Nebūtu interesanti. Un arī tad, ja es organizētu tikai mājas dzīvi, tad nebūtu īsti laimīga. Visā jābūt līdzsvaram, jo, ja kaut kā ir par daudz vai par maz, sākas problēmas. Man patīk socializēties darbā. Savulaik es strādāju Valsts zemes dienestā Zemgales reģionālajā nodaļā par finanšu grāmatvedības vadītāju – tā bija diezgan liela atbildība. Kad šos reģionus centralizēja, visus pārcēla uz Rīgu – tur gan mana būtība izturēja tikai pāris mēnešus.

Kāpēc tā?

Laikam izdegu. Nepatika tā atbildība, darbs ar dokumentiem, programmām, viens un tas pats. Arī pašreizējā darbā mēdz uznākt apnikums (Inese strādā Valsts pārvaldē) – kā jau visiem. Bet vienmēr ir iespējas – var cīnīties, var meklēt ko citu, var arī situāciju vienkārši pieņemt un atrast tajā kādu gandarījumu. Piemēram, manā darbā ikdiena ir ļoti rutinēta. Bet man ļoti patīk satikt kolēģus! Turklāt dodos uz darbu kājām gar jūras krastu. Un jūra katru dienu ir citāda. Tas ir mans ikdienas prieks un gandarījums. Nav tā, ka vienā vai otrā ceļa galā mani gaidītu kāds brīnums, nē, viss ir diezgan zināms un rimts. Bet es eju to ceļu, un pa to laiku manī notiek diezgan daudz patīkama.

Jums ir trīs meitas. Kāda mamma bijāt, kad viņas auga? Vai stingra?

Grūti tā pateikt tagad. Atceros, ka Martai savulaik dienasgrāmatā skolas psihologs bija ierakstījis komentāru par kādu zīmējumu: «Pārāk pareizs zīmējums – vai tikai meitenei nav ļoti stingri vecāki?» It kā neesmu nevienu meitu ļoti stingros rāmjos turējusi. Vecākā meita savukārt mums ir pārmetusi, ka pārāk agri aizlaidām viņu prom no ģimenes – Elzai bija sešpadsmit, kad aizsūtījām viņu mācīties uz Norvēģiju, uz veselu gadu. Tā viņai esot bijusi trauma – ne visus bērnus tā drīkstot sūtīt prom no mājām, Elza teica. Iespējams, viņai taisnība.

Ja tā atskatās, mēs bijām ļoti jauni, kad dzima bērni – divdesmit triju gadu vecumā taču cilvēkam nav saprašanas par bērnkopību! Bet bērni vecākus māca ar savu uzvedību, ar savām vajadzībām viņi rāda vecākiem ceļu. Gudru grāmatu jau daudz ir sarakstīts, bet katrā konkrētajā situācijā tev pašam ir jāsajūt, kā tieši tagad rīkoties. Protams, man ir bijušas pārdomas par to, ka kaut ko neesmu meitām iedevusi, ko varbūt vajadzēja. No otras puses, nevar jau tik ļoti pārdzīvot, jābūt arī zināmai paļāvībai, ka bērns mācās no visa kopuma, no tā, kā mēs darbojamies kopā kā ģimene.

Mammas vainas izjūta laikam ir tāda neizbēgama lieta.

Jā. Esmu domājusi arī par to, kāpēc vistālākā man ir vecākā meita, un tad viņas nāk arvien tuvāk. Emocionāli, es domāju. Visciešākais kontakts man ir ar jaunāko meitu, bet es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka viņa man dzima 33 gados un biju jau gudrāka, ar lielāku pieredzi, vai vienkārši tāpēc, ka ir jaunākais bērns.

Vai meitas esat apzināti virzījuši pa kādu izglītības ceļu?

Ne tā ļoti stingri, bet rūpi esam par to turējuši. Es, piemēram, saprotu visus jauniešus, kuri pēc vidusskolas nezina, ko īsti grib, kuriem nav konkrēta mērķa. Paskatos uz sevi – kādi tik amati man nav bijuši, ko tikai neesmu darījusi, arī izglītības man ir dažādās sfērās. Tāpat meitas ir bijušas meklējumos un pārdomās par īsto ceļu. Elza beidza Banku augstskolu, bet, kā šodien izrādās, dzīvē viņai vairāk tomēr noder norvēģu valodas zināšanas. Marta Rīgas Tehniskajā universitātē pabeidza ekonomistus un tagad studē uzturzinātni – patlaban gan viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Jaunākajai meitai Paulai ir divdesmit pieci gadi, viņa studē un pagaidām vēl dzīvo pie mums. Viesturs ļoti gribēja, lai Paula studē medicīnu, bet viņa tam nebija īsti gatava. Stājās, bet netika budžeta grupā. Mēs teicām, ka nemaksāsim par mācībām, un talkā nāca gadījums – nejauši satikām profesori Ausmu Cimdiņu, un sarunas gaitā viņa ieminējās, ka Latvijas Universitātē vācu filologos būšot ļoti laba programma. Paula bija beigusi Āgenskalna Vācu ģimnāziju, un mēs viņai ieteicām pamēģināt, piebilstot: ja netiksi tur iekšā, būs jāiet strādāt lielveikalā kasē. Un viņa iestājās budžeta grupā, pabeidza vācu filologus un tikai tad pati izdomāja, ka grib tomēr studēt medicīnu. Un iestājās budžeta grupā, nu jau būs ceturtais kurss. Redz, kā tas ir, – viņai vajadzēja nobriest pašai.

Starp vīrieti un sievieti jābūt telpai. Nevar dzīvot visu mūžu vienā istabā, tas nenoved pie laba gala.

Vai piekrītat Viestura paustajam uzskatam, ka laulība ir bērniem, nevis laulātajiem?

Jā, vismaz krietnu laiku, kamēr viņi izaug, tas tā ir! Tikai pēc tam abi laulātie atkal var būt viens ar otru. Mūsu bērni ir izauguši, tagad atkal sākas mūsu laiks.

Esat iepazinusi tā dēvēto tukšās ligzdas sindromu?

Nē. Varbūt kaut kad nākotnē tas vēl būs, bet ne tagad. Jo mūsu mājās patlaban visu laiku ir dzīvība, mums taču ir mazbērni – ja ne viens, tad otrs vai trešais ir ciemos. Ne tikai dzīvība, reizēm te ir īsta viesuļvētra!

Jums patīk būt kopā ar mazbērniem? Ir jau vecmāmiņas, kuras grib dzīvot savu dzīvi, nevis pieskatīt bērnu bērnus.

Man patīk! Bērni tā jauki pamaisa mājās gaisu. Bet, ja tā godīgi, man arī patīk izvēlēties: šodien atvediet man Jetīti, bet rīt es gribētu Rūtiņu un varbūt vēl vienu, bet vairāk ne! Un ekskursijā es braukšu ar diviem lielajiem! Es nejūtos kā aukle, kurai jāpieskata, jāspēlējas, jātaisa visiem pusdienas. Esmu brīva, varu izvēlēties, un tas man ir svarīgi.

Mazbērni ir mīļi un reizēm ļoti amizanti. Vasarā, kad Viesturam bija dzimšanas diena, bērni uzdāvināja viņam trīslitru medus burku, uz kuras Jete bija uzrakstījusi pašsacerētu dzejoli: «Opis raksta blogu, kaķis skrāpē logu. Opim balle liela, opis iedzer vīnu. Tad viņš gaida domu, ome tik ēd ogu!» Nu, brīnišķīgi!

Ar mazbērniem ir tas jaukums, ka viņus var lutināt, atļaut visu, ko saviem bērniem parasti neatļauj. Atceros vienu dienu, kad pie mums ciemojās divi mazbērni, bija paredzēts, ka Viesturs ies ar viņiem uz jūru, bet es tikmēr uztaisīšu pusdienas. Viņš iziet ārā, bērnu nekur nav – Viesturs jau uztraucies, meklē pa visu dārzu, izrādās, abi sēž uz šķūnīša jumta un smejas par viņu! Ko mēs? Neko. Viesturs teica: es negribu būt sliktais opis un dzīt viņus lejā, lai viņi tur sēž!

Dzirdams, ka veras ārdurvis – mājās pārbraucis Viesturs. «Laikam viņš speciāli tik ilgi nebrauca mājās, zināja jau, ka mums būs saruna, » tā Inese, viltīgi smaidot. Viesturs ienāk apsveicināties un piedāvā dāmām atnest vīna glāzes. «Jā, atnes mums Valpoličelliņu,» saka Inese un paskaidro, ka tas ir vīns, kuru viņa pati atradusi Itālijā kādā vīna darītavā un pasūta no turienes joprojām. Tad viņi abi apmainās jokiem, Viesturs mūs atstāj atkal divatā, un Inese saka: «Nu tā, tagad laikam sāksies vīna sarunas!»

Jā, kādas ir jūsu attiecības ar Itālijas vīniem?

Itālija man ir ļoti mīļa zeme – šķiet, neviena cita valsts nav radījusi tik daudz mākslas visādās nozīmēs! Vienu laiku man pat bija neliels vīns biznesiņš, bet tagad iemīļotākos vīnus pasūtu tikai pašu vajadzībām.  Man garšo labi vīni. Esmu regulāri braukusi uz izstādēm, ik gadu arī uz vīna izstādi Veronā. Katram Itālijas reģionam tur ir savs paviljons – no rīta sāc staigāt, pret vakaru beidz. Interesanti, bet neviens tur nestaigā pillā, lai arī var dzert no rīta līdz vakaram. Arī Viesturu esmu tur aizvedusi, un tad mums ir tādas jaukas, baudīšanai atvēlētas dienas.

Jūs abus kopā vērojot, redzams, ka strāvo tāds smalks flirts – tas tā ir, tikai cilvēkos esot, vai arī divatā?

Ir, ir, tas mums patīk. Reizēm pat mākslīgi to radām – pajokoties, apvainoties, padusmoties. Piemēram, viņš ir atbraucis no veikala, iepircies, bet es apvainojos: kur man kaut kas īpašs? Nē, es negribu desu, gribu puķes! Saku, ka dievietei taču arī kaut ko vajag! Nākamreiz skatos – ir arī puķu pušķis…

Pieminējāt dievieti, par ko Viesturs daudz runā savās grāmatās. Vai esat lasījusi vīra sarakstītās grāmatas? Daudzi tās vērtē kā pārāk sarežģītas un nesaprotamas.

Jā, esmu lasījusi. Un, lai arī man viņa rakstītais dažkārt šķiet pārāk piesātināts ar svešvārdiem, ar terminiem, es tveru to dziļāko domu, ko viņš grib pateikt. Taču cilvēks, kurš lasa pirmoreiz, varētu arī neuztvert. Virspusēji Viestura grāmatas nevar lasīt, un tieši no virspusējas uztveres, bez iedziļināšanās un līdzi domāšanas sanākuši tie lielākie skandāli ap Viestura tekstiem.

Vai pārdzīvojāt, kad pēc skandalozā Viestura bloga Latvijas Psihoterapeitu biedrība lēma viņam atņemt psihoterapeita sertifikātu?

Man tas likās kaut kā… nožēlojami. Protams, Viesturs jau daļēji pats izaicināja, un tomēr. Kaut kas tajā visā skandālā bija nesmuki un stipri neviennozīmīgi. Domājams, biedrība baidījās, ka tikai tas viss nevēršas pret viņiem, tad jau labāk upurēt vienu. Protams, sarosījās žurnālisti, kuri ļoti gribēja pajautāt arī manu viedokli – vai tad tiešām Viesturs Rudzītis aicina sist sievas, un kā viņam pašam ar savu sievu klājas? Bet Viesturs man pasargāja no tā visa, nedeva manu telefonu nevienam, un man nebija publiski jātaisnojas, jāizģērbjas un jāparāda, ka nav neviena ziluma. Vispār es biju nikna uz visu to situāciju – bezmaz baltu pataisīja par melnu! Biju arī nepatīkami pārsteigta par vairāku cilvēku rīcību un izteikumiem, bet publiski negribu nevienu minēt. Vienīgais, varu pateikt, ka Aina Poiša gan bija gudra un drosmīga, piedaloties sižetā raidījumā 100 g kultūras un paužot savu viedokli par Viesturu.

Viesturs man pasargāja no tā visa, un man nebija publiski jātaisnojas, jāizģērbjas un jāparāda, ka nav zilumu.

Mājās pārrunājat to visu? Strīdaties arī vispār kādreiz?

Pārrunājam, jā, bet cenšamies sev dzīvi pārmēru ar negācijām negandēt. Ikdienas strīdi? Lielo strīdu ar tādiem vārdiem kā «Es no tevis šķiršos!» mums nav bijis. Citādi, protams, strīdamies. Esam arī klieguši viens uz otru, bet tā ir augstākā strīdu pilotāža, neesam nekad plēsušies fiziski vai dauzījuši traukus.

It kā jau – ja viens ir psihoterapeits, viņam vajadzētu mācēt virzīt ģimenes dzīves ainas pareizi…

Nē, tā tas nav. Psihoterapeits mājās ir tikai vīrietis, vīrs, tēvs. Un profesionālās zināšanas nedarbojas. Neesmu manījusi, ka viņš mūs ģimenē kaut kā mēģinātu psihoterapeitēt

Jūs esat kopā jau 36 gadus. Vai varat pateikt, kādi ir jūsu saticīgas sadzīvošanas noslēpumi?

(Domā.) Nav jau tādas receptes. Manuprāt, sievietei jābūt gudrai, pozitīvi viltīgai, jādomā vairāki gājieni uz priekšu. Vīriešiem patīk domāt, ka visas labās idejas dzimst tikai viņu galvā – nu tad attiecīgi sievietei ir jānoorganizē, lai tās tur dzimst!

Un vēl – starp vīrieti un sievieti jābūt telpai. Nevar dzīvot visu mūžu vienā istabā, tas lielākoties nenoved pie laba gala. Mums katram ir sava orbīta, kurā riņķojam, un tikai daži punkti pārklājas. Mēs pārklājamies, piemēram, pie pusdienu galda, guļamistabā, vēl kaut kur… ar to pietiek. Citādi vienam otra ir tik daudz, ka paliek pāri, un tad sākas problēmas.

Nu, tagad jums daudzas gribētu iebilst! Ka visiem jau nav privātmājas un iespēju, ka jādzīvo vien ir tajā vienā istabā, jo citu variantu nav…

Nepiekrītu, varianti ir vienmēr. Katram cilvēkam vajadzīga sava telpa – ja sievietei tā biežāk ir mājās un dzīvesvieta ir neliela, tad vīrietim vajag ko citu kaut kur citur. Var aiziet uz darbnīcu, var aizbraukt makšķerēt, uz garāžu aiziet, galu galā!

Bet sievietes tak uztraucas, ka viņš uz to garāžu iet dzert!

Lai iedzer. Par alkoholu runājot – ja vīrs dzer stipri, sievietei tomēr jāmēģina patiesi ieskatīties sevī: vai es cienu savu vīru vai tikai zāģēju un kritizēju? Sieva nedrīkst izrādīt necieņu, piemēram, ja visu laiku tikai biksta, lai vīrs iznes miskasti, tad kas viņš viņai ir? Miskastnieks? Vai ir arī kaut kas tāds, kas sievai vīrā patīk, ko viņa novērtē pozitīvi, vai viņi labprāt kopā kaut ko dara?

Nolēmām, ka dejosim tango katru vakaru. Tā arī darām – kamēr nesabļaujamies, tikmēr padejojam.

Ko jums patīk darīt kopā ar Viesturu?

Mums patīk ceļot. Pārsvarā braucam divatā, ja braucu ar bērniem vai mazbērniem, tad parasti viena. Vēl mēs kopā strādājam dārza darbus – kaut ko iestādām, apgriežam, kopjam zālienu. Man patīk arī klausīties, ko viņš domā par notikumiem sabiedrībā, kultūrā, politikā. Ak, jā, vēl mēs kopā dejojam, ejam uz Argentīnas tango nodarbībām. Precīzāk, cenšamies sadejoties. Nereti nodarbībās esam pārskaitušies, lamājamies viens uz otru, bet – ejam!

Kurš izdomāja, ka jāiet dejot?

Viesturs mani uzaicināja. Un es teicu: jā! Man jau kaut kad agrāk bija tāda doma prātā pavīdējusi, ka, lūk, tā ir deja, kuru es gribētu iemācīties. Sākumā mēs nejauši ietrāpījām tādā specifiskā dejas terapijas grupā, kur cilvēki caur deju mēģina sarunāties, atbrīvot prātu, uzticēties. Un dejo zeķēs, bez kurpēm.

Tas tādēļ, lai nenomin viens otram kājas?

Jā! (Smejas) Pēc pirmās nodarbības bijām apjukuši par to, kur esam nonākuši, bet naudu samaksājām uzreiz par visu kursu – es uzstāju, ka tā jādara, citādi vēl nākamreiz neatnāksim. Bet tagad, kad tas kurss jau aiz muguras, esmu sapratusi, ka nekas jau nenotiek tāpat vien – mums vajadzēja ietrāpīt tieši tajā terapijas grupā!

Jo?

Man bija jāmācās uzticēties. Iedomājieties – skolotājs Aigars Stirna deva sievietēm uzdevumu: «Jums nekas nav jādomā. Vadītājs ir vīrietis, sievietei ir tikai jāuzticas viņam.» Tikai jāuzticas, kas gan tur grūts, – es domāju. Es taču pazīstu Viesturu un, protams, viņam uzticos! Bet dejā izrādījās citādi. Ak Dievs, cik man tas bija grūti! Mēs visu laiku lamājāmies, Viesturs visu laiku teica: atkal tu man neuzticies, atkal izdomā kaut kādus savus gājienus! Man bija jāaizver acis un jāļaujas, lai vīrietis vada – tik vien! Bet pamēģiniet – var izrādīties, ka tas nav nemaz viegli! Man bija šoks par to kontrastu: biju domājusi – es taču viņam uzticos, bet dejā ķermenis man pateica: ne vella tu neuzticies! Tas bija ļoti vērtīgi.

Un kā tas beidzās?

Pabeidzām to kursu un tagad turpinām apmeklēt parastas nodarbības. Ar kurpēm kājās un atvērtām acīm. Bet joprojām mums iet grūti, tas nav vienkārši! Viesturam savukārt ir tāda problēma – viņam vispār patīk, ja viņš zina spēles noteikumus, bet Argentīnas tango nav paredzams, tas nav valsis, kur var laist skaistus viens-div-trīs apļus! Tango ir zināms tikai virziens, un tad ir simtiem variāciju, kustību. Ļoti svarīga ir arī attiecība vienam pret otru, jājūt vienam otra centrs – kājas, rokas iet un dara, bet centram jābūt uz vietas, vienam pret otru, tas nedrīkst nobīdīties. Ļoti dziļa tā doma. Un tad mēs nolēmām, ka dejosim ne tikai pirmdienās, kad ir nodarbības, bet katru vakaru – kaut mazliet, bet tomēr. Tā arī darām – kamēr nesabļaujamies, tikmēr padejojam.

Un kā dejošana ietekmējusi attiecības?

Tiešā veidā! Kad dodamies mājās no nodarbības, mums ir karstasinīgas sarunas par to uzticēšanos un visu citu. Man patīk.

 

 

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs