Supermodele Karlīna Caune: «Izrādīt vājumu vai nezināšanu ir skaista un cilvēcīga īpašība»

Viņai nesen palika 25, aiz muguras neskaitāmas modes nedēļas, ietekmīgāko modes žurnālu vāki, iespaidīgi līgumi ar vadošajām kosmētikas kompānijām un zināmākajiem modes dizaineriem.
Intervija
Līva Oliņa
8. marts

Saglabāt

Foto: Vita Plūme

Dzīve Tokijā, Parīzē, Ņujorkā, Reikjavikā, Londonā un Stokholmā. Tomēr tas viss nav ietekmējis Karlīnas Caunes pieticīgo, dāsno un pateicības pilno būtību, kas joprojām vēlas dzīvot pēc iespējas tuvāk mežam un par savu augstāko vērtību uzskata ģimeni un rūpes par citiem. Iespējams, tieši tas viņai ļāva uz brīdi nolikt malā savu karjeru un ego, lai nodotos savas ģimenes veidošanai. Iespējams, tieši tas šobrīd motivē atgriezties darbā ar vēl lielāku jaudu un veidot pašai savu modeļu aģentūru, lai būtu vecākā māsa un atbalsts jaunajām latviešu meitenēm.

– Šī ir pirmā intervija, kuru sniedz ne vairs tikai kā modele, bet arī kā sieva un mamma. Kā šie tituli tevi mainījuši?
– Pašai uz sevi skatoties, laikam nebūs tik viegli nošķirt, kur beidzas sieva un sākas mamma, un vai tas vispār ir nodalāms. Nedomāju arī, ka manas attiecības ar vīru ir mainījušās, kopš esam precējušies. Varbūt vienīgi jāpierod, ka neesmu vairs jaunkundze, bet kundze. Ir interesanti, ka nu esmu madam, ne vairs mademoiselle. Savukārt kopš mazās ienākšanas pasaulē jūtu pilnīgi jaunu enerģijas pieplūdumu. Agrāk viss mans laiks pagāja darbā, ar draugiem un ģimenei, tagad izrādās, man ir vēl daudz vairāk laika un enerģijas, lai tam visam pievienotu rūpes par mazo. Un šī enerģija manī atvērusi pavisam citu produktivitāti. Ir radusies jauna motivācija, kāpēc iet un kaut ko darīt, paveikt vēl vairāk un strādāt arī pašai ar saviem projektiem. Laikam jau taisnība teicienam, ka līdz ar bērniņu mums tiek atsūtīts kaut kādas kosmiskās enerģijas papildinājums. Var mazāk gulēt un vairāk izdarīt, turklāt atgriezos darbā kā daudz pacietīgāka modele. Pacietība, ko esmu iemācījusies beidzamo 15 mēnešu laikā, ir Dieva dota dāvana.

– Tev bija tikai 23 gadi, supermodeles karjera un visa pasaule pie kājām. Kā nolēmi to visu uz brīdi nolikt malā un ļauties šim aicinājumam – plānotam bērniņam?
– Ne brīdi nesatraucos par to, kā pēc meitas piedzimšanas atgriezīšos darbā. Zināju, ka strādāšu ar sevi, lai būtu atpakaļ ierindā. Bet ja par pašu lēmumu… Man bija lemta veiksme satikt īsto cilvēku, ar kuru mīlestība un saskaņa bija tik stipras, ka jumtu rāva nost. Joprojām ir sajūta, ka mēs esam rāvējslēdzēja divas puses, un, velkot to ciet, viss perfekti sader un saguļas. Man nebija šaubu, ka esmu atradusi īsto, un, tā kā mums bija tik forši kopā, izlēmām foršumu apvienot turpinājumā, mūsu paplašinājumā.

– Kāds tev bija gaidīšanas laiks?
– Beidzu strādāt kādā trešajā mēnesī – kad jau sāka parādīties vēderiņš. Grūtniecības laikā vēl pāris reižu nobildējos H&M grūtnieču līnijai, bet kopumā man bija diezgan daudz brīvā laika, kad varēju izbaudīt vienkāršu dzīvi un atpūsties. Tā bija pirmā reize kopš 16 gadu vecuma, kad atsēdos, mazliet nomierinājos un ko ieplānoju. Beidzot varēju ieplānot pusdienas ar draudzenēm nedēļu uz priekšu un arī piedalīties tajās, nevis pēkšņi atcelt, jo kaut kur atkal jālido. Bieži aicināju draugus pie sevis ciemos un pārmaiņas pēc braucu atpūtas, nevis darba ceļojumos. Taču šis posms bija arī pārbaudījums – tomēr esmu uzaugusi ar trako braukāšanu, mētāšanos un straujo dzīvesveidu, biju pieradusi gandrīz septiņus gadus aktīvi strādāt. Apstāties – tas bija liels izaicinājums, jo pēkšņi visa mana ikdiena mainījās un likās, ka kaut kā trūkst. Prasījās tikties ar jauniem cilvēkiem, runāt par interesantām lietām un vakarā just gandarījuma sajūtu par padarīto. Kad mazā piedzima, iestājās bohēmiska pauze. Mums paveicās – mazā bija mierīga un labi gulēja, un mēs laukos izbaudījām idilli un pilnības sajūtu. Pakāpeniski atgriezos darbā, kad meitai bija astoņi mēneši, bet iepriekšējā tempā un apjomā tā pa īstam esmu atgriezusies tikai tagad.

– Cilvēki no malas teic, ka izskaties vēl labāk nekā pirms mazās. Kā atguvi formu?
– Ķermenim vajag deviņus mēnešus, lai uzaudzētu punci, un man likās tikai loģiski, ka tam ir arī jādod laiks atgūties. Grūtniecības laikā un arī pēc tās gāju pie muguras dakteres, kas bija specializējusies arī pēcdzemdību vingrošanā. Pati mājās vingroju no rītiem, lai nostiprinātu vēdera muskulatūru. Gāju uz jogu. Bet patiesībā ļoti neiespringu un devu savam ķermenim laiku, sevi nešaustot un neievērojot nekādas diētas. Ja man kaut ko prasījās, tad ēdu. Pašlaik mazais ir tāds ikdienas trenažieris, kam visu laiku jāskrien pakaļ, jāpaceļ, jāpatur. Domāju, palīdzēja arī tas, ka esmu ļoti jauna, tāpēc ķermenim bija vieglāk atkopties. Bet mirdzumu acīs dod spēcīgā, līdz šim nepieredzētā mīlestība, vai ne?

– Tev vienmēr viena no lielākajām vērtībām bijusi ģimene, un esi ap sevi pulcējusi draugus un paziņas. Vai kopš savas ģimenes nodibināšanas tas ir vēl izteiktāk?
– Tagad vienkārši ģimene ir vēl lielāka! Mums tā ir bijis vienmēr – gan omīte, gan mana mamma visus vienmēr ir vākusi kopā pie lielā galda. Mamma man ir milzīgs iedvesmas avots, kam nekad neviena nav par daudz un vienmēr visiem būs vieta pie galda, visi būs aprūpēti, vēl līdzi tiks iedots un noskaidrots, vai ciemiņi veiksmīgi nokļuvuši mājās. Esmu tā augusi un to visu mantojusi, mācījusies no divām fantastiskākajām sievietēm. Nu cenšos arī savu ģimeni vadīt pēc līdzīgiem principiem. Vēlos, lai mani bērni aug mammas mīlestībā un viņu draugi vienmēr pie mums jūtas kā mājās. Arī tagad Stokholmā mana draudzeņu – mammu – grupa esam liela ģimene, visas pieskatām cita citas bērnus. Mana zviedru ģimene Latīņamerikas gaumē.

– Ko vīrs ienesis tavā dzīvē?
– Viņš ir parādījis man īstu, vārdos grūti aprakstāmu mīlestību. Tā ir pilnības sajūta, kas pavada un piepilda arī tad, kad fiziski neesam viens otram blakus. Pilnības sajūta, kas iedvesmo un ir padarījusi mani par labāku cilvēku, parādījusi man pašas labās īpašības un devusi atbalstu augt un attīstīties. Kopš mūsu pirmajām tikšanās reizēm un arī joprojām ir sajūta, ka esam uz viena viļņa. Zinu, ka ļoti banāli skan, bet tiešām ir sajūta, ka mēs dažreiz pabeidzam viens otra teikumu. Lude ir ļoti gādīgs. Man patīk viņa humora izjūta, vienotais skats uz dzīvi un zviedru mentalitātes iezīme nedalīt sieviešu un vīriešu darbus un palīdzēt otram it visā. Paldies viņam, ka joprojām mani pārsteidz kā pirmajos mūsu kopābūšanas mēnešos. Zinot, ka mana mamma ir pilsētā un var pieskatīt mazo, viņš spontāni var noorganizēt vakariņas mums divatā. Priecājos, ka viņš mani redz kā sievieti un sievu, ne tikai kā sava bērna mammu. Man patīk tas, ka viņam ir svarīgas mūsu attiecības un rūp tā dzirkstele, kas bija starp mums pirms mazās.

– Vai jūti mentalitātes atšķirības starp latviešiem un zviedriem?
– Stokholma man iepriekš vienmēr ir bijis kā galamērķis, domājot par to, kur es kādreiz veidotu savu ģimeni. Iespējams tāpēc, ka kaut kādā mērā atgādina Rīgu, – tāds perfekts mikslis starp lielpilsētu un mazpilsētu, jo jebkurā brīdī vari būt mežā un baudīt dabu un tas neprasa divas stundas, lai izbrauktu no pilsētas. Mums raksturīgi arī līdzīgi uzskati un mentalitāte – mēs visi esam ziemeļnieki. Šeit cilvēkiem ir ambīcijas un iedvesma iet un darīt. Protams, ir arī atšķirība starp Latviju un Zviedriju, jo viņiem karš nav gājis pāri gadsimtiem. Attīstības ziņā zviedri mums ir krietni priekšā, it īpaši vienlīdzības jautājumos.

– Biji un joprojām esi viens no patriotiskākajiem cilvēkiem, kādu pazīstu. Kā kop savu latvietību?
– Tieši pirms Lilī piedzimšanas valsts man atteica māmiņu pabalstu, lai gan visu savu karjeru esmu speciāli rūpējusies, lai mani nodokļi no ārzemēs nopelnītās naudas tiktu nomaksāti Latvijā. Patiešām svēti ticēju, ka mums katram ir jāpieliek sava roka, lai valsts attīstītos. Tomēr saņēmu spļāvienu sejā – e-pasta vēstuli par to, ka māmiņu pabalsts pienākas tiem, kuri dzīvo un plāno dzīvot Latvijā. Šoreiz tas pat nebija naudas jautājums, cik ļoti – vilšanās valstī. Jo es jau darīju visu, ko kārtīgam pilsonim pienāktos darīt… Tas mani ļoti aizvainoja un apbēdināja. Bija sajūta, ka sviests ir pārdots un nauda ir pazaudēta. Bet, lai kā to pārdzīvoju, tas neļāva man zaudēt siltās jūtas pret zemi. Jo Latvija man ir tās cilvēki. Ļoti talantīgi cilvēki. Cilvēki, kas ceļas, iet un dara. Arī šīs intervijas fotosesijai mēs izvēlējāmies dot iespēju mazajiem, varbūt vēl ne tik ļoti zināmajiem pašmāju zīmoliem un dizaineriem. Mums ir ļoti daudz studentu un cilvēku, kuri paši mājās šuj un rada, ir pelnījuši atbalstu un novērtējumu. Ceru, ka tas dos iedvesmu un spēku turpināt iet un darīt. Jo ticu – līdzko mēs otram dodam palīdzību, atbalstu un piemēru, beigās no tā iegūstam visi. Kā saka: «Dalīts prieks ir dubultprieks!» Latvietību manī uztur mana ģimene un draugi. Cilvēki, kurus es satieku šeit vai pasaulē. Tieši cilvēki, kas ir kā saules stariņi aiz mākoņa, dod man lepnumu apzināties, no kurienes mēs nākam un kur sākamies.

– Kā nodosi latvietību savai meitiņai?
– Domāju, ka viņa būs tāds eksperimentālais latviešu projekts Zviedrijā. Viss, ko varu ietekmēt, – dot viņai iespēju iepazīt to, kas ir mūsu kultūras mantojums, iemācīt valodu, bet tālāk tas būs atkarīgs no viņas. Mums jau bērni ir uz īsu brītiņu, kurā mēs cenšamies viņiem sniegt pašu labāko. Bet pieaugot viņi paši pieņem lēmumus, un mēs esam tikai kā atbalsts. Ceru, ka, redzot manu attieksmi pret latviskajām tradīcijām un to, kā dzīvo viņas vecvecāki, tantes un onkuļi, viņa iedvesmosies un smelsies latvietību. Tā noteikti būs viņas izvēle.

– Darba dēļ nonāc visdažādākajās pasaules valstīs un satiec ļoti daudz cilvēku. Ko viņiem stāsti par Latviju?
– Pirmais, ko vienmēr saku, – uz Latviju vajag braukt vasarā. Man pašai patīk ziemas un tumšie vakari, bet varbūt vajadzētu sākt ar gada gaišāko un saulaināko posmu, lai iepazītu manu valsti. Vēl stāstu, ka Rīgu ir vērts apmeklēt, ka tā attīstās un plaukst. Mums ir fantastiski muzeji, ļoti attīstīta radošā vide gan mākslā, gan mūzikā. Un noteikti jābrauc uz Liepāju. Man vispār rietumkrasts ir nesen atklāts, bet ļoti, ļoti mīļš dārgums.

– Ir viedoklis, ka mēs, latvieši, esam pelēki un pakļāvīgi. Vai latviešu meitenes modes pasaulē māk par sevi pastāvēt?
– Latviešu meiteņu modes biznesā ir samērā daudz – procentuāli pret iedzīvotāju skaitu valstī. Sievietes noteikti ir mūsu dārgakmeņi un viena no lielākajām vērtībām. Un modes industrijā tas jau ir iegājies kā zīmols, ka latviešu meitenēm ir krampis, viņas iet un dara, nečīkst un ar viņām ir ļoti viegli un forši. Mēs darām un izdarām, par visiem 150 procentiem!

– Pašlaik kopā ar vēl vienu mūsu dārgakmeni Gintu Lapiņu ver vaļā savu modeļu aģentūru Latvijā. Ar ko tā būs īpaša?
– Viss sākās ar Gintas veidotajām modeļu nometnēm, kas dod meitenēm ieskatu, kā ir būt kameras priekšā, kas ir aisberga zemūdens daļa šajā biznesā, cik svarīgs ir pareizs uzturs, attieksme utt. Turklāt mēs pozitīvā gaisotnē mācām meitenēm rūpēties citai par citu, parādot, ka modeļu bizness nav konkurence un otras apēšana, bet gan savstarpēja draudzība un atbalsts. Ar Gintu iepazināmies Parīzes modes nedēļas laikā, kad sāku savu pirmo lielo sezonu. Ginta kā lielā māsa mani paņēma pie rokas, visu izstāstīja, pieskatīja un vienmēr bija blakus, ja man ko vajadzēja. Un mums tikai šķiet loģiski šīs pieredzē un darbā uzkrātās zināšanas nodot tālāk jaunajām latviešu meitenēm – nākamajām supermodelēm. Mēs pašas soli pa solim lēnām esam uzkāpušas no lejas līdz modes biznesa virsotnei, ceļā izprotot, ko šajā trauksmainajā pārgājienā vajadzētu ņemt līdzi. Nu ļoti vēlamies jaunajām meitenēm sniegt to pašu, ko Ginta sniedza man, – palīdzīgu roku, padomu un draudzību. Ticiet man, sajūta, ka tevi kāds saprot, ka zina, kam ej cauri, un var dot padomu, ir ļoti svarīga. Un mums abām ir ļoti daudz kontaktu un draugu šajā biznesā, ir iespēja pavērt durvis no biznesa iekšienes, kas varbūt citām aģentūrām nav iespējams.

– Šajā sociālo mediju laikmetā ļoti spēcīgi tiek uzspiesti skaistuma standarti. Kā tu pati tiec ar to galā?
– Visām supermodelēm, tāpat kā jebkurai sievietei, ir kompleksi. Es pati cenšos sevi nesalīdzināt ar kādu citu. Uz visu, ko mēs redzam sociālajos tīklos un žurnālos, vajag skatīties kā uz iedvesmojošu kolāžu, nevis realitāti. Jo tur cilvēki rāda tikai to, ko vēlas rādīt, atstājot realitāti aizkadrā. Mums biežāk vajadzētu paslavēt pašām sevi, paskatoties spogulī vai vakarā noliekot galvu uz spilvena un atskatoties uz aizvadīto dienu. Mums biežāk vajadzētu sev atgādināt, cik spējīgas un jaudīgas esam, jo – skat, ar ko dienas laikā esam tikušas galā! Iedot sev atlaidi un nešaustīt sevi, ja kaut kas no plānotā netika izdarīts. Tas attiecas gan uz sievišķību, ārējo skaistumu, gan mammas pienākumiem. Mani dažreiz piemeklē krīzes dienas, kad nejūtos pietiekami laba mamma, īpaši, kad esmu prom ilgāku laiku. Tajā pašā laikā saprotu, ka darbs veido mani kā priecīgāku un laimīgāku cilvēku, un tādējādi varu būt arī labāka mamma. Ja es būšu priecīga, tad priecīgs būs arī mans mazais.

Gandrīz visas meitenes sāk strādāt prom no mājām ļoti agrīnā pusaudžu vecumā, taču no viņām jau tiek prasīta pieauguša cilvēka atbildība, lai gan viņas joprojām ir trauslas pusaudzes, kam vajag atbalstu.

– Kādas ir modeļu darba ēnas puses, ko daudzas tā arī neiztur?
– Tas ir saistīts ar sliktu menedžmentu un to, cik daudz meitenēm tiek vai netiek izskaidrots, kas ir tiešie un netiešie darba pienākumi. Kad sāku strādāt, mums stāstīja, ka modelei ir jābūt saules stariņam, ar visiem ir jāparunājas, jābūt priecīgai, labā noskaņojumā un gatavai gaidīt, cik vien ilgi vajag. Nedrīkst tēlot princesi. Ir jāsaprot, ka bieži vien nāksies ceļot un strādāt arī tad, kad nejutīsies fiziski vai emocionāli labi. Šādos brīžos būs jāuzliek smaidīgā seja un jāiet un jāuztur laba atmosfēra fotosesijā. No tevis ir atkarīgs iznākums milzīgai fotosesijai vai filmēšanai, kurā ir iesaistīts liels budžets un plaša komanda, un tāpēc bieži vien jāstrādā arī ar lielu temperatūru, jo nevari pievilt tikai tāpēc, ka jūties slikti. Bet psiholoģiski, protams, visgrūtāk ir izturēt to, ka visur, kur ej, tevi konstanti vērtē pēc ārējā izskata. Dienu no dienas, nedēļu no nedēļas. Diemžēl šajā biznesā ir daudz neprasmīgu aģentu, kas meitenēs saskata ātru peļņu, un viņus neinteresē, kā meitene jūtas prom no mājām, vai viņai viss ir kārtībā ar dzīvošanu, vai viņa satiek ar aģentūru… Gandrīz visas meitenes sāk strādāt prom no mājām ļoti agrīnā pusaudžu vecumā, taču no viņām jau tiek prasīta pieauguša cilvēka atbildība, lai gan viņas joprojām ir trauslas pusaudzes, kam vajag atbalstu. Mēs ar Gintu vēlamies būt kā lielās māsas, kas ir bijušas viņu vietā un zina, kā jūtas un var būt blakus.

– Kā tu spēj apvienot mērķtiecību, krampi biznesā un maigo sievišķību, kas staro no tevis?
– Vajag līdzsvaru, paralēli karjerai un mammas pienākumiem atlicināt laiku sev, pasēdēt un palasīt grāmatu, satikties ar draudzenēm vai aiziet uz manikīru. Manuprāt, atbilde ir līdzsvarā un harmonijā. Neaizmirst par sevi, mazliet apmierināt savu ego. Ik pa laikam izdarīt kaut ko tikai un vienīgi sev pašai!

– Vai atļaujies būt vāja?
– Jā! Bez vājuma brīžiem nav iespējas kļūt stiprākam. Man nav kauns būt vājai ne vīra, ne draugu, ne ģimenes priekšā. Manuprāt, izrādīt vājumu, pārgurumu vai nezināšanu ir skaista, cilvēcīga īpašība, kas ne brīdi nepazemina tavu vērtību, bet – tieši otrādi – piešķir īstumu. Mums katram ir mirkļi, kas palīdz apzināties savas stiprās un vājās puses. Un ir skaisti, ja mēs savas sajūtas pazīstam. Viena no manām iedvesmojošākajām vājuma reizēm bija tad, kad Lilī bija kādi desmit mēneši. Viņa negulēja, es strādāju un nebiju gulējusi apmēram divas nedēļas, un, ja godīgi, man likās, ka mazliet jūku prātā. Toreiz savā Instagram kontā dalījos sajūtās, un atsaucās tik daudz mammu. Tur nebija nevienas zelta receptes, bet ļoti palīdzēja kopības sajūta un apziņa, ka neesmu vienīgā. Sajutu, ka mēs tam visam ejam cauri kopā. Saņēmu tik daudz labu vārdu, kas stiprināja. Šī kopības sajūta ir tā, ko pasaulē vēlētos redzēt vēl vairāk. Gribas, lai mēs ne tikai runājam par to, cik perfekta ir mūsu dzīve, cik labi ir mūsu vīri un bērni, bet arī atklāti stāstām, ka brīžiem mums ir grūti, ka esam pārgurušas un dažreiz mums apnikuši pašām savi bērni. Atbalsta sajūta, ka neesi viena pati, ir ļoti svarīga, to mums, sievietēm, vajadzētu vairot. Nevis citai citu ēst nost, bet celt un stiprināt. Dot un vairot labo un patīkamo. Un tālāk nodot to saviem bērniem.

– Tev nesen palika 25 gadi, un Latvijai drīz paliks 100. Ar kādām domām skaties pati savā un arī kopīgajā nākotnē ar Latviju?
– Es gaidu to, ka Latvija atbrīvosies no knišļiem un parazītiem valdībā, kuri stāv pret cilvēces progresu, tautas un valsts attīstību. Es ticu, ka latvieši pamodīsies un mēs vairs nebūsim kūtri un visu piedodoši. Mums aug ļoti spēcīga jaunā paaudze, kas ceļo apkārt, izzina visu ar atvērtu prātu, sirdi un smeļas iedvesmu lielām lietām. Ceru, ka viņu balsis būs pietiekami skaļas un viņi vedīs Latviju uz augšupejošu attīstību. Ļoti ceru, ka Latvija kā ulmaņlaikos būs zināma kā maza, bet ļoti jaudīga valsts. No sevis gaidu vēl lielāku atvērtību visam, ko sniedz dzīve. Gaidu, ka  pēc pieciem, desmit vai 20 gadiem mēs ar Gintu varēsim atskatīties uz šo brīdi un atcerēties, kā mēs atklājām nākamās klaudijas šīferes, sindijas krofordes un keitas mosas. Vēlos saglabāt ticību cilvēcei un visam labajam un jaukajam un ceru, ka sava mūža laikā būšu spējīga ar savu darbību un esību sniegt pievienoto vērtību un paplašināt vērtību kam citam. Ceru, ka spēšu dzīvot tā, lai man ir pozitīva ietekme uz attīstību – gan Latvijas valstī, gan modes biznesā, gan dabas aizsardzībā, gan audzinot bērnus.

Fakti par Karlīnu Cauni

  • 16 gados – 1. vieta Ford Supermodel of the World konkursā.
  • 17 gados – pirmā izlaušanās sezona Londonas un Parīzes modes nedēļā.
  • Vairākas sezonas visu lielo dizaineru šovos Ņujorkā, Londonā, Milānā un Parīzē. (DKNY, Jason Wu, Carolina Herrera, Marc Jacobs, Burberry, Christofer Kane, Versus, Acne, Dolce&Gabanna, Miu Miu, Marni, Missoni, Nina Ricci, Chanel, YSL, Celine u. c.)
  • 21 gada vecumā – zīmola Elizabeth Arden starptautiskā seja.
  • 24 gadu vecumā – meitiņas laišana pasaulē.
  • 25 gadu vecumā – ASE dibināšana.

 

 

 

 

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Māja

Receptes

Dārzs