Mākslinieces Džemmas Skulmes 9 zelta likumi dzīvei

Žurnālā IEVA lasāma saruna ar mākslinieci Džemmu Skulmi, kurā viņa atklāti stāsta gan par mīlestību savā dzīvē, gan cilvēku aizdomām par viņas saistību ar čeku. Bet te apkopotas mākslinieces dzīves atziņas, kas pirms pieciem gadiem paustas žurnālā SANTA.
Atziņas
Ineta Meimane
1. februāris

Saglabāt

Foto Liene Pētersone, stils Agija Vismane, grims un matu sakārtojums Kristīne Papša

Septembrī man aprit astoņdesmit deviņi gadi; mūžs ir grandiozs. Ulmaņlaikā biju padsmitniece, kara laikā no meitenes tapu jaunavā, padomju gadi – vissmagākais un reizē absolūtas attīstības laiks. Tautas frontes laikā man bija jau sešdesmit. Ieiešana vecumā man notika tikai pirms diviem gadiem. Bet gars nenoveco, tāpēc ka mans laiks paiet radot. It kā es būtu nozīmēta skolā un vēl daudz kas jāpaspēj. Interese par aktuālo manī nemitējas, pat pieaug. Par lielām lietām, nevis sīkajām. Pierakstu pārdomas, tas sakārto prātu. Vesela grāmata pierakstīta, redz, vāki jau noplīsuši…

Pirmais likums – klausīt sirdsapziņai. Bijuši laiki, kad esmu to pārkāpusi. Esmu kļūdījusies – ātrumā, neanalizējot esmu izrīkojusies tiešām stulbi. To nožēloju. Nereti esmu pārprasta, un nācies skaidroties. Par dažām lietām man kauns. Bet arī tas piederas pie dzīves un cilvēka gara attīstības, citādi jau nebūtu progresa. Kļūdas esmu pārdomājusi, veikusi savas eksistences analīzi.

Konkrētība ir mans otrais likums. No tās arī kaislība – politika. Agri nācies būt patstāvīgai, justies atbildīgai, izkopt tradīciju un saimnieka jušanu. Tie ir pavedieni, kas iet cauri visai dzīvei, tos nedrīkst atlaist. Lai tas izdotos, vajadzīgs virsotņu kopums. Man tas ir bijis, esot Mākslinieku savienības vadībā, Tautas frontes laikā. Tā demokrātiskā vienotība, kurā katrs piedalās ar savu pašapziņu un pašapliecināšanos, un ir kas ļoti kopējs, par ko strīdi nav iespējami.

Laime ir tad, ja izdodas gadu gaitā iegūt pašapliecināšanos – esmu pati. Pašapziņu pirmām kārtām iegūst ar darbu, darot jebko jēgpilnu un esot atbildīgam par rezultātu. Kopš jaunības vienmēr esmu daudz strādājusi. Mani veidojis darbs, daba un māksla. Neatceros sevi īsti nelaimīgu, varbūt reti un nenozīmīgi, pārejoši. Darot darbu, auga atbildības izjūta, tā radīja tieksmi pēc brīvības un neatkarības. Ja tu ko labi un profesionāli pārvaldi, tad tiec pie brīvības. Mana pašizpausme un brīvība ir māksla.

Mākslu un pārējo dzīvē ir grūti savienot. Kaut kas vienmēr zaudē. Nedomāju, ka saviem bērniem esmu bijusi ideāla māte. Man gan vienmēr bijuši palīgi, arī vīrs bija ideāls, kaut pats mākslinieks. Agrāk man šķita, ka esmu labāka māte, bet tagad, runājot ar bērniem, redzu – viņiem tomēr ir, ko šajā sakarā komentēt. (Smejas.)

Elegance ir mēra izjūtā. Spēt atteikties no liekā. Atsacīties un atsacīties. Mākslā man visu dzīvi nācies cīnīties ar sevi, ka kaut kā ir par daudz. Arī pašas tēlā. Cilvēks, meklējot modi, atrod sevi, savu atbalsi. Tāpat arī mākslā, tāpat arī sarunu biedrā, kad saruna vedas. Kad atrod atbalsi, tad jūtas laimīgs. Esmu atradusi savu atbalsi gobelēna žaketē un dabiskajos audumos. Lins izceļ krunkas, tāpēc man patīk džinss. Esmu ieguvusi dažus brīnišķīgus tērpus no reiz slavenajām tērpu māksliniecēm Vīcupes un Drāznieces. Skapī interesantas drēbes atrodas vienmēr.

Neko ļoti nenoliegt un nešķendēties par dzīvi. Nenoliegt, piemēram, sentimentālas galda dziesmas, kas patiesībā rada kopības izjūtu. Vai – kiču, kas brāzās mums pāri un pat kļuva par mākslu. Svarīgi tvert laikmetīgumu. Neielaist sevī vecišķumu. Strīdos ar daudz jaunākām – septiņdesmitgadīgām – dāmām un aizstāvu šo laikmetu. Kaut gan vienmēr paturu prātā robežu, kura tomēr pastāv, saistībā ar intīmām attiecībām, ar valodas lietošanu, ar uzvedību. Esmu diezgan spontāna, un neapdomīgi izmestas domas vēlāk nožēloju. Par Eirovīzijas Končitu kādā intervijā izmetu, ka tā ir deģenerācija. Pēc tam sāku apdomāt un sapratu, ka vienkārši kaut kam vēl neesmu gatava. Laikmetīguma pazīme ir apdomāties un šādas lietas pieņemt kā faktu.

Sievietes misija ir palīdzēt vīrietim – gan darbā, gan mīlestībā. Savam vīram daudz palīdzēju. Man bija jušana, kā var lietas izdarīt vieglāk. Vīrs saprata manu dvēseli no pusvārda, šai ziņā jutos ļoti laimīga. Savukārt es mācēju vīru koriģēt, daudz nevēlama novērst. Sievietēm dota spēja gandrīz neapzināti saprast, kur vīrietis kļūdās. Esmu spējusi gudri  veidot dialogu bez dusmām, bet ar filozofēšanu. Tas diviem cilvēkiem tik ļoti vajadzīgs, jo dzīvi padara interesantu; tu it kā iepeldi citos ūdeņos, topi bagāts. Tik skaisti to izjust reāli: kopīgi pieskarties praktiskai filozofijai un atrast atbildes. Man bija tikai piecdesmit astoņi gadi, kad vīru zaudēju. Biju ļoti braša, bet man ne prātā nenāca savā dzīvē ielaist kādu citu. Esmu uzticīga vienīgi viņam.

Prieku spēj sagādāt kaut kas ļoti niecīgs. No rīta izbaudīt krūzi kafijas ir mans priecīgais mirklis. Brīnišķīgā sajūta, ka esmu vienota ar pērkonu, lietainu laiku, cik ļoti esmu dabas daļa. Nekad agrāk par to nebiju domājusi, bet tagad aizvien mīļāki man kļūst koki, zāle, dabiskums un neizkoptība vidē. Vai pēkšņi kaut ko uzzinu televīzijā vai radio, kaut agrāk šos medijus biju sev noliegusi. Dzirdu Latvian Voices, un mani pārņem gluži skurbinošs prieks, gribas viņām sūtīt labas dienas. Klausos, kā Znotiņš lasa Imantu Ziedoni, tik autentiski, tas ir kaut kas tik ļoti labs, ka man atkal ir liels prieka brīdis.

Mīlestība visās izpausmēs ir manas dzīves pats galvenais likums. Zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka nekā transcendentāla šai pasaulē neesot, ka viss uzbūvēts materiāli. Bet patiesībā ir gan. Cilvēkam Dieva iedota ne vien dvēsele, bet arī mīlestība. Tikai tā sevī ļoti jākopj.  

Jaunāko interviju ar šo izcilo personību un Purvīša balvas par mūža ieguldījumu mākslā ieguvēju Džemmu Skulmi lasi žurnālā IEVA.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs