Eirovīzijas finālists Nauris Brikmanis: «Mammai manas trakās slimošanas dēļ bija ļoti daudz sirmu matu»

Nav iespējams nepamanīt īpašo smieklu dzirksteli Dziļi violets mūziķa un filmas Jaungada taksometrs aktiera Naura Brikmaņa acīs. Neskatoties uz to, ka viņš zina, kas ir veģetatīvā distonija.
Stiprais stāsts
18. februāris

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no privātā arhīva

Nauris vārda tiešā nozīmē ir cilvēks orķestris, un bez humora izjūtas nemaz nebūtu iespējams paveikt tos tūkstoš darbu, ko viņš ikdienā dara. Ne tikai ironiskā nots pašā, bet arī spēks, ko dod ģimene, Naurī uztur īpašu gaišumu. Un, kad redzi uz Naura rokas vienkāršu, no diedziņiem savītu rokassprādzi (viņš to nekad nenoņem), zini – tajā ir īpaša enerģija, ko sprādzītē ievijusi vecmāmiņa.

Pateicoties šovam Izklausies redzēts, būsi palicis skatītāju atmiņā kā vīrišķīgākā Merilina Monro, kas jebkad redzēta.
Sieva iemūžināja brīdi, kad skuvu kājas – tas nebija vienkārši (smejas). Bija jānoskuj arī krūšu spalvas, un pēc tam vairākas dienas bija ļoti nepatīkami gulēt – visās malās dūrās un kutēja. Nevarēju saprast, kā likt kājas un kā nogulēt uz vēdera, kas ir mana mīļākā poza. Skatītājiem gan laikam palikšu prātā nevis kā vīrišķīgākā, bet kā neglītākā Merilina pasaulē – tā vismaz smējās mani draugi. Lai nu kā, man patīk dalība šovā, kas dod iespēju reizē gan spēlēt teātri, gan iejusties cita cilvēka ādā, gan arī dziedāt.

Redzot smieklu dzirksteli tavās acīs, jau šova sākumā nospriedu – bērnībā noteikti esi bijis gluži kā Emīla nedarbu galvenais varonis.
Precīzi. Nedomājot neko ļaunu, man bieži netīšām sanāca izdarīt ko sliktu. Saskatījos Konanu ar Arnoldu Švarcenegeru galvenajā lomā un gribēju viņu attēlot. Zobena man nebija, tāpēc paņēmu velosipēda pumpi un sāku ar to vicināties. Pumpja kāts vienā brīdī izslīdēja, un es sadauzīju lampu. Kad mamma vēlāk vaicāja, kā tas varēja notikt, atbildēju – klājot gultu… Mamma gan parasti pievērusi acis uz maniem baltajiem meliem – tā viņa pirms pāris gadiem atzinās.

Reiz, piemēram, plakstiņā dabūju milzīgu skabargu. Nolauzu sekcijai koka līstīti un iztēlojos, ka piedalos karā. Ar līstīti dūru rotaļlietai – milzīgai lauvai – līste lūza, un skabarga trāpīja plakstiņā. Vēlāk mammai stāstīju, ka esmu gājis, pakritis un tieši virsū līstei. Manai fantāzijai attīstīties palīdzēja tas, ka ļoti daudz slimoju – man bija asins saindēšanās, gastrīts, aklās zarnas iekaisums, plaušu karsonis un kas tik vēl ne. Tad es daudz lasīju, skatījos filmas, multenes un visu ko iztēlojos. Noteikti mammai manas trakās slimošanas dēļ bija ļoti daudz sirmu matu.

Un ko tāda bieža slimošana nodara pašam bērnam?
Padara spēcīgāku. Toreiz nebija mobilo telefonu, nebija iespēju piezvanīt mammai un palūgt, lai īpaši grūtās vai skumjās dienās viņa atnāk mazliet agrāk. Toties tas radīja vēlmi un prasmi iegrimt fantāziju pasaulē, iztēloties dažādus notikumus, situācijas. Bez tā visa es noteikti nebūtu tas, kas esmu tagad. Iespējams, es nevarētu darboties Improvizācijas teātrī. Taču bērnība man iemācīja vismaz domās kļūt, par ko vien vēlos. Katrā ziņā man vismaz ir daudz, ko atcerēties.

Pieminēji to, ka mammai tavas slimošanas laikā nācās daudz ko pārdzīvot. Kāda bija tava tēva loma tevis atbalstīšanā?
Viņš visu laiku bija turpat blakus, bet mūsu attiecības tā pa īstam izveidojās tad, kad man bija divdesmit viens gads. Pēkšņi izrādījās, ka abi esam ļoti līdzīgi, ka varam runāt par absolūti visām lietām un varam būt draugi. Lai gan nu jau katram sava dzīve, mūsu ģimenē joprojām valda ciešas attiecības. Mums notiek arī fantastiski radu salidojumi – parasti 25. decembrī –, un uz tiem ierodas visi, kas vien var. Tad omīte parasti ceļas kājās, saka runu un raud. Omīte mums ir fantastiska – enerģijas pārpilna, mīloša. Mums, visiem bērniem, omīte uzpinusi rokassprādzes no dažādu krāsas dzijām. Katram diedziņam tajā ir nozīme, īpaša enerģija. Šovā man lika rokassprādzi noņemt, bet es atteicos to darīt – to vienkārši nedrīkstu, un rokassprādzi nekad nenoņemu. Runājot par enerģiju, ko dod šī rokassprādze… Pirms daudziem gadiem cietu no veģetatīvās distonijas, un kopš tā laika man ir bail lidot. Taču bija vajadzība doties uz Indiju. Nespēju iedomāties, kā lai pārdzīvoju lidojumu. Tad man piezvanīja omīte un teica: «Es tevi rokā aizvedīšu un rokā atvedīšu atpakaļ.» Lidojuma laikā burtiski sajutu omītes klātbūtni, un man vispār nebija bail. Līdzīgi ir manam brālēnam – viņam arī ir distonija, un viņš lidot varēja tikai tad, ja pirms tam ieņēma zāles. Bet omīte uzpina šo rokassprādzīti, un kopš tā laika brālēns lidojuma laikā turas pie tās, un viņam vispār nav bail. Mazliet mistiski, bet tāds ir mīlestības spēks.

Mūsu ģimenē vispār valda ļoti liela mīlestība – lai kas arī notiktu. Pat ja vecāki šķiras, visiem tāpat ir skaidrs – jāturas kopā.

Tavi vecāki ir šķīrušies?
Jā, viņi izšķīrās, kad man bija septiņi gadi. Neatceros, ka man tas būtu ļoti sāpējis – biju pārāk mazs. Turklāt man vienmēr bija divas dāvanas Ziemassvētkos (smejas). Domāju – vecāku šķiršanās bija pareizs solis. Kāpēc gan vienam otru mocīt, ja nesaskan? Būtiski, ka vecāki gan spējuši saglabāt draudzību, gan draudzējas ar otrajām pusēm. Protams, kad mammai pēc šķiršanās parādījās draugs, bija dusmas. Bija arī pa kādai greizsirdības scēnai – kad maza puikas dzīvē ienāk svešs vīrietis, tas ir absolūti normāli. No tā nevajag baidīties. Dusmas, greizsirdība ir jāizdzīvo, tām jāļaujas. Kādā brīdī viss pāries un normalizēsies. Kad bērns kļūst pieaugušāks, tad jau ir vieglāk – viņš kā faktu pieņem to, ka ģimenē ienāk jauns cilvēks. Turklāt tēvs vai māte, ar kuru bērns dzīvo kopā, parasti neizvēlas cilvēku, kas gan viņam, gan bērnam ir absolūti pretējs. Galu galā viss nokārtojas.

Tu to saki no savas pieredzes?
Jā. Kad ģimenē ienāca mans patēvs Edmunds jeb Mundis, man bija četrpadsmit gadu, un mūsu attiecības izveidojās lieliskas. Mundis bija ļoti patīkams vīrietis – spēcīgs, zinošs, tehnisks… Īsts vīrietis no Latvijas laukiem, kurš visu dzīvi kārtīgi strādājis. Taču nu jau par Mundi jāsaka – bija, diemžēl viņš aizgāja bojā nelaimes gadījumā. Munda bērēs tā arī teicu: Dievs man devis divus tētus, un viena tagad vairs nav. Lai saprastu, cik tuvas ir attiecības mūsu ģimenē… Mans tētis raudāja Munda bērēs. Manuprāt, tā arī jābūt. Tev jāpieņem un jāuzticas cilvēkam, kas audzina tavus bērnus, jāizveido ar viņu labs kontakts. Atceros, cik laba sajūta man bija, kad redzēju tēti un Mundi sarunājamies, kopā smejamies… Absolūti neuzspēlēti, pa īstam. Un tāpat arī mana mamma un tēta sieva. Vai tas nav fantastiski, ka cilvēki var normāli sarunāties, normāli satikties, draudzēties, kopā svinēt svētkus?

Kad bērni precas, sēdēt kopā pie kāzu galda un svinēt. Protams, sākumā ir aizvainojums, dusmas. Tas jāizdzīvo un jācenšas piedot. Pat ja ir bijis kāds aizvainojums, tas jānoliek malā bērnu dēļ. Piedošana, atkalsatikšanās nenotiek vienā dienā. Iespējams, tas notiek tikai pēc daudziem gadiem. Taču svarīgākais, lai vispār notiek.

Nauris kopā ar savu ģimeni: sievu un meitiņu, mammu un tēti, kā arī māsu, māsas vīru un māsas meitiņu.

Priecājos, ka man ar vecākiem ir lieliskas attiecības. Jāsaka gan, ka reizēm man ir grūti. Visu laiku uzmanos no pārliekas uzmanības izrādīšanas vienam vai otram – mēģinu to darīt vienādi. Arī dāvanas mēģinu dāvināt aptuveni vienādas. Gan mammu, gan tēti ļoti mīlu un negribu, lai kāds no viņiem justos tā, it kā es vienu mīlētu mazāk. Ja esmu piezvanījis tētim, tūlīt zvanu arī mammai; ja zvanījusi mamma, zvanu tētim.

Kurš tev mācīja veču lietas?
Jau četrpadsmit gados biju mākslinieka tips – ne es mācēju skrūvēt, ne kaut ko salabot, mani tas arī neinteresēja. Godīgi sakot, sieva ir tā, kas man iemācījusi veču lietas. Viņa liek man justies piederīgam vīriešu pasaulei. Lai arī kā negribēju veidot standartizēto ģimenes modeli – primitīvi sakot, sieva audzina bērnus, vīrietis dara vīriešu darbus –, tas tomēr ir noticis. Pats par sevi saprotams, ka es, piemēram, saskrūvēju meitai skapi. Pērku sev urbjus, visādus instrumentus, kurus, iespējams, nekad neizmantošu. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk gribas darīt dažādas tā saucamās vīru lietas.

Pieminēji, ka tu – nepraktiskais – savai meitiņai pat esi gatavs saskrūvēt skapi. Ko vēl darītu viņas dēļ?
Visu! Tā ir tāda mīlestība, par kuru tu vispār neapzinies, ka tāda eksistē. Kāds no draugiem reiz prasīja: kā tas ir – būt tētim? To nevar izstāstīt. Kad tev ieliek rokās to mazo bēbīti, tu pēkšņi apzinies, ka līdz šim nemaz īsti neesi mīlējis. Ka neko pasaulē nemīli tik ļoti kā viņu. Tu sevi nemīli tik ļoti kā savu bērnu! Meitiņa ir kā gaisma manā dzīvē. Un, kad vēl viņa sāka runāt, saukt mani par tēti… Tikai man ir milzu kreņķis par to, ka esmu tik aizņemts un tik maz laika varu pavadīt ar Elizabeti. Piemēram, šonedēļ meitiņu tikpat kā neesmu redzējis – kad pārnāku, viņa jau guļ. Taču, ja vien viņa ir nomodā, pēdējiem spēkiem cenšos ar viņu paspēlēties. Meitiņa – tā ir milzu dāvana.

Pieminēji savu sievu. Ar Aiju sāki draudzēties, kad mācījies devītajā klasē.
Es devītajā, bet Aija divpadsmitajā klasē. Godīgi sakot, īsti neatceros, kā viss notika. Nebijām pat draugi, vienkārši paziņas, kas sasveicinājās, satiekoties mazliet parunājās, bet tas arī viss. Stilīgā Aija no divpadsmitās un čabulis no devītās… Kad vairākus gadus pēc skolas beigšanas sākām draudzēties, Aijas mājās atradām bildi – abi kopā esam nofotografējušies pie skolas. Man – blondi, līdz pleciem gari mati, Aijai – sarkani. Skatoties uz tiem diviem cilvēkiem, kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņi nekad nebūs kopā. Jo bildē redzams puika un pieaugusi sieviete. Bet…

Reiz Aija kā joku man teica: «Tu esi kolosāls, piezvani man, kad izaugsi!» (Smejas.) Lūk pierādījums, ka jābūt uzmanīgam ar to, ko saki.

Un tu piezvanīji?
Jā! Toreiz biju šķīries no savas pirmās lielās mīlestības Elīnas, ar kuru kopā nodzīvoju divarpus gadu. Bija jātiek pāri šķiršanās sāpēm, un es ik pa laikam tāpat vien mēdzu sarakstīties ar Aiju. Neko pārāk personīgu, gandrīz vai formāli. Tobrīd biju šķīries gan es, gan arī Aija. Reiz uzrakstīju viņai un uzaicināju satikties, taču nekad nebiju domājis, ka viņa piekritīs. Lai gan tobrīd jau mācījos universitātē un mums ir tikai divu gadu starpība, man viņa joprojām bija Aija no divpadsmitās klases. Un, iedomājies, viņa piekrita! Skolas laikā kopā skatījāmies hokeju, ļoti fanojām par to, tāpēc arī kā ēsmu izmantoju hokeju. Sacīju, ka ar draugiem iesim skatīties spēli, – vai viņa gribētu pievienoties. Patiesībā meloju – nekur negrasījos iet, bet, kad viņa pēkšņi pateica jā, steidzami bija jādomā rīcības plāns. Zvanīju draugiem un aicināju fiksi saorganizē hokeja skatīšanos. Smieklīgi, bet pirmajā vakarā vienojāmies – mēs nevēlamies attiecības. Abi par to bijām pilnīgi pārliecināti. Bet jau trešajā dienā viss bija mainījies. Pirmais skūpsts, protams, ir neaizmirstams… Kad tu noķer kliku un saproti – viss saskan: skūpsta ilgums, intensitāte (smejas). Tas ir ļoti svarīgi! Tā mēs sākām draudzēties un draudzējamies joprojām.

Izlēmi Aiju bildināt. Kāpēc tev tas šķita svarīgi?
Man ļoti patīk dāvināt dāvanas – bija pagājuši divi Ziemassvētki un divas dzimšanas dienas, un katru reizi centos pasniegt arvien lielāku un dārgāku dāvanu. Tuvojās Ziemassvētki, un es nekādi nespēju izdomāt, ko lai vēl TĀDU uzdāvina. Izdomāju – o, es varētu viņu bildināt, tas gan būtu episki! Tā nokļuvu līdz gredzena meklēšanai. Bildinājums, manuprāt, izdevās skaists. Īpaši Aijai sacerēju dziesmu un izplānoju, ka mājas pagalmā izlikšu – ak, cik oriģināli – sirdi no svecēm, kas ieliktas papīra turzās un rada tādu īpatnēju, romantisku gaismu. Tikmēr ģimenei bija jānovērš Aijas uzmanība. Mamma iesauca viņu savā kabinetā un lika dāvanās bērt zirņus. Aija bija ļoti pārsteigta, kāpēc viņai dāvanās jāber tik daudz zirņu. Tikmēr es, Mundis un mana māsa likām sveces, bet mums pa vidu trinās ģimenes suns Bella un sveces gāza. Vienu brīdi jau šķita, ka nekāds bildinājums neizdosies, bet beigās viss sanāca. Kad viss jau bija sagatavots, māsa lika Aijai uzkāpt otrajā stāvā un no guļamistabas paskatīties pa logu. Aija uzkāpj un saka – nu? Izrādījās, iegājusi ne tajā guļamistabā… Kad viņa beidzot iegāja īstajā un ieraudzīja sveces, atskanēja garš «Nē-ē-ē!» Tai mirklī biju šokā – es pat vēl neesmu nometies uz viena ceļa, un viņa jau saka nē… Taču galu galā izskanēja .

Esat kopā jau desmit gadu. Kas palīdz uzturēt attiecības tik mainīgajā pasaulē?
Jo vecāks kļūstu, jo vairāk ticu senām zināšanām, pamatīgumam. Man ļoti patīk latvju zīmes, to spēks, maģija. Tāpat arī ievēroju to, kā pareizāk iekārtot māju, uz kuru pusi jābūt logiem. Mūsu dzīvoklis iekārtots pēc vāstu šāstras principiem. Tā ir vēdiskā zinātne, kā pareizi iekārtot mājokli. Kad to izvēlējāmies, ar kompasu stāvējām pie mājas un pētījām, vai viss atbilst noteiktiem kritērijiem. Es gan šos principus nepārzinu tik labi kā mana sieva, kura izgājusi speciālus kursus, bet šo to zinu arī es. Piemēram, ka logiem jābūt vērtiem uz ziemeļiem, tad nāk nauda. Vienā no istabas stūriem jābūt ugunij – lai būtu karsta erotiskā dzīve, un tā tālāk. Ja kaut kas ir galīgi nepareizi, pie sienas var pielikt jantru – aizsardzības talismanu –, kas to visu izlabo. Tici vai ne, bet tas tiešām darbojas. Ir interesanti paskatīties, kā dzīve mainās, ievērojot šos principus. Bijis tā, ka esmu pārstrādājies, pārguris, enerģijas nav vispār. Tad sieva kopā ar meitiņu man uz muguras zīmē latvju zīmes, uzliek roku, noskaita pantiņu, un… palīdz!

Arī pret veģetatīvo distoniju?
Tpu, tpu, tpu, šobrīd tā man likusi mieru. Sākās tā pirms daudziem gadiem, kārtojot vidusskolas eksāmenus un iestājeksāmenus augstskolā. Jau tolaik šad tad vadīju kāzas, tonakt biju gulējis tikai aptuveni trīs stundas. Nākamajā dienā bija jābrauc uzstāties. Pie bungām stāvēja ledusskapītis ar enerģijas dzērieniem, izdzēru kādas trīs četras skārdenes, lai atdzīvotos, bet galu galā koridorā saļimu. Kā jau tas distonijai raksturīgi, man bija sajūta, ka tūlīt nomiršu. Izsauca ātros, mani sašpricēja… Pēc tam sākās murgs ar nomierinošām tabletēm, principā ar tām vien dzīvoju. Šīs zāles sagādā ļoti patīkamas izjūtas, un tieši tāpēc tā ir tīrā elle, jo pie tām ļoti pierod. Es sāku pazust, jutu, ka nemitīgi esmu tādā kā mākonī. Man bija drošā vieta – mana istaba. Katru rītu man bija aptuveni piecas minūtes laimes – brīdis, kad pa logu iespīdēja saule un man uz mirkli bija labi. Piecas minūtes laimes, un tad atkal slikti, depresija, galvā dažādas ārprātīgas domas… Nevarēju arī neko ieēst. Katru dienu gaidīju šīs piecas minūtes, un tā pusgadu…

Ļoti sabaidīju arī savus vecākus. Atceros, tētis bija sapircis dažādus produktus, piedāvāja man šo un to, bet es spēju tikai pateikt: «Tēt, man liekas, es mirstu…» Redzēju tēta acīs asaras, izmisumu, jo viņš nekādi nevarēja palīdzēt savam bērnam. Distonijas trakākajos brīžos domāju – ja pasaulē varētu nomainīt nāvessodu pret veģetatīvo distoniju, tas būtu daudz efektīvāk. Principā distonija nobremzēja visu manu dzīvi – es vairs nevarēju spēlēt ballītes, lietot alkoholu. Visas studentu ballītes man pagāja bez apreibinošiem dzērieniem, un galu galā izrādījās, ka tas nemaz nav slikti. Iemācījos atpūsties, izklaidēties bez alkohola. Biju vēl trakāks un jautrāks nekā tie, kas alkoholu lietoja.

Interesanti, ka es, vēl maziņš būdams, esot mammai teicis, ka jūtu savu sirsniņu. Varbūt ir jājūt, jāapzinās, ka par to jārūpējas. Tāpat arī par ķermeni, kas mums dots kā dāvana. Domāju, distonija ir veids, kā ķermenis pasaka: stop, tagad apstājies, citādi… Arī šobrīd mazliet baidos, lai tā neatgriežas. Taču tādas domas nemaz nelaižu sev klāt.

Teici, ka biji jau pieradis pie zālēm, pieradis, ka tās ietin kā mākonī. Kā atbrīvojies no tām un arī no distonijas?
Apzināti izlemjot un pasakot: «Tu man vairs netraucēsi dzīvot.» Viena no pirmajām dziesmām, ko sarakstīju, bija Es dzīvošu tā, kā nekad. Šo dziesmu sarakstīju par distoniju, cik briesmīgi ir ar to dzīvot, bet, kad tās vairs nav, – es dzīvošu tā, kā nekad. Paldies Dievam – Viņš man ļauj dzīvot tā, kā nekad.

Tie, kas tevi iepazīst, saka – viņš ir tāds gaišs cilvēks.
Skolas laiku – mācījos Rīgas 6. vidusskolā, kur spēlēju arī brīnišķīgā Haralda Bārzdiņa orķestrī klarneti – neatceros ar pozitīvām atmiņām. Bērni bieži dara riebīgas lietas, neapzinoties, cik ļoti otram nodara pāri. Viens no šiem pāridarītājiem biju arī es. Vēl šodien ir cilvēki, kuriem atvainojos par pagātnes pāridarījumiem. Ne jau fiziski aizskāru, bet ar vārdiem. Tāpēc nav brīnums, ja kāds joprojām domā «tas stulbais Nauris». Bet dzīve mūs ļoti izmaina un pārmāca. Un mūs ir jāpārmāca, citādi nemaināmies…

Kas tevi padarīja par jēdzīgu cilvēku?
Es biju jēdzīgs, vienkārši gāju līdzi vilku baram. Ja negribi, lai tevi apēd vilks, kauc līdzi citiem vilkiem. Bet sirdī biju absolūts aita. Diemžēl aita ēda aitas… Tā bija iešana līdzi baram, lai būtu stilīgo, nevis apcelto bariņā.

Un tagad? Kad savu gaišumu neslēp, zini, kā to noturēt un nezaudēt vēlreiz?
Jūtu, ka ar vecumu un aizņemtību mans gaišums zūd, esmu kļuvis reālists un skeptiķis, bet es noteikti negribu to pazaudēt. Gribu noturēt ticību labajam. Reiz biju gongu meditācijā, runāju ar vienu fantastisku sievieti par to, kas ir Dievs un kur tas mīt. Nonācām pie secinājuma, ka Dievs katram ir savs, bet jebkurā gadījumā tam jābūt tik tuvu, ka, paceļot rokas, tu viņam vari kutināt kājas. Lūk, pēc tā es ilgojos – lai Dievs man būtu tik tuvu, ka katru brīdi varu ar viņu sarunāties un kutināt viņam kājas.

Intervija publicēta žurnālā IEVA 2018. gada aprīlī.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs