Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izpilda jubilejas apņemšanos
«Tas aizsākās, kad Radio SWH studijā kolēģis aktieris Arturs Krūzkops pēkšņi man gada sākumā pajautāja, vai esmu kādreiz pavasarī laivojusi pa Amatu. Ar vīru Edgaru un bērniem mums viens no vaļaspriekiem ir laivošana pa Latvijas upēm, bet Amata mums kaut kā bija paslīdējusi garām. Izvērtās saruna par Amatas iekarošanu, un savā 40. dzimšanas dienā es pieņēmu lēmumu – lai notiek kas notikdams, šogad jāizbrauc Amata,» PDz stāsta Inese Vaikule.
Pasākumu viņa uztvērusi nopietni. «Sazinājos ar pieredzes bagātu laivotāju Jāni Grīsli, kurš apņēmās nepalaist garām īsto laivošanas brīdi, noteikt ideālo maršrutu un drošības dēļ arī pavadīt mūs ceļā.
Vienmēr biju skatījusies bildes, kur laivotāji pavasaros brauc pa Amatu, un nespēju saprast, kā viņi noķer īsto brīdi.
Paaugstināts ūdens līmenis tur ir tikai īsu brīdi. Amata ir sekla un akmeņaina – ja ūdens līmenis ir zems, laivošana nesanāk, lielākoties jābrien, stumjot laivu, vai pat jānes tā uz kamiešiem. Protams, papildu adrenalīnu deva draugi un paziņas, kuri jau bija laivojuši Amatā. Viņi biedēja, ka diez vai izdosies upi pievārēt, paliekot ar sausām drēbēm, noteikti krācēs mūsu laivu apmetīšot augšpēdus,» atminas Inese.
15 kilometri pa gleznainākajām vietām
Pirms divām nedēļām īstais mirklis piedzīvojumam beidzot bija pienācis. Zvanījis Jānis un teicis, ka jāpošas ceļā, jo 15 kilometru garajā gleznainākajā Amatas posmā pareizais ūdens līmenis būšot vien trīs dienas. «Trešdienas rītā ar vīru, jo bērnus šoreiz ekstrēmajā piedzīvojumā nolēmām neņemt līdzi, jau bijām upes krastā atpūtas vietā Meža kaujas, kur bija paredzēts sākt. Lieliska vieta ar atsaucīgu saimnieci.
Izrādās, tieši šajā vietā savulaik sākušās Cēsu kaujas, tāpēc sanāca arī tāda vēsturiska ekskursija.
Tur var ideāli piekļūt Amatai un ienest laivu. Saģērbāmies slēpotāju tērpos, jo Jānis mūs pārliecināja, ka vairāk nekā trīs stundas hidrotērpā, kad ārā ir ap nulle grādu, nebūs patīkami. Visas mantas bijām smalki sapakojuši, lai pat gadījumā, ja ieveļamies upē, bez telefona sakariem nepaliekam,» stāsta Inese.
Ceļojums ildzis teju četras stundas un aizritējis bez nepatīkamiem starpgadījumiem. «Daba, braucot pa upi, paveras kā brīnumdaiļa ainava. Protams, maršrutā bija iekļauts Zvārtas iezis – neaprakstāmi skaista vieta. Lieliska bija arī smilšakmens klints Lustūzis. Tajā vietā upe met ļoti asus līkumus, visapkārt ir klintis, daudz zemūdens akmeņu…
Pa ceļam bija arī viens mazais HES, kura dēļ mums bija jāpiestāj un pa krastu jāapiet slūžas. Bija vēl saglabājies sniegs. Iesēdāmies laivā un, no kalniņa braucot, sarīkojām raftingu pa sniegu.
Bija arī brīži, kad Amatā par dabas vērošanu bija pavisam jāaizmirst un, cik vien jaudas, jācilā airis, lai paliktu sausām kājām. Mums izdevās! Vēl tagad jūtu, ka muskuļi patīkami murrā, dabūjuši izkustēties pēc pandēmijas laika un ziemas miega,» atzīst Vaikule.
