Ilzes Vinķeles tēvs par Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu: Žēl, ka mana sieva to nepiedzīvoja…

Slavenības
Zane Piļka-Karaļeviča
24. novembris, 2020
4 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva un privātā arhīva
Viļānu slimnīcas galvenais ārsts ir viens no iemīļotākajiem novada mediķiem. 82 gadus vecais Vidiņš joprojām strādā savā profesijā un, novērtējot viņa pašaizliedzīgo darbu medicīnā, ir iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri.

Par to, ka Vidiņš saņēmis ordeni, viņam paziņojusi meita veselības ministre Ilze Viņķele. «Tā bija Lāčplēša diena, kad piezvanīju papam, lai pavēstītu šo jaunumu. Viņš bija ļoti aizkustināts, ka viņa devums ir novērtēts valsts līmenī,» PDz saka Ilze.

Ar dakteri Vidiņu sarunājāmies ceturtdienas rītā, kad viņš nupat bija pabeidzis ikrīta apgaitu slimnīcā un piesēdis kabinetā, lai sarakstītu dokumentus. Viņa vadītās nelielās Viļānu slimnīcas paspārnē šobrīd ārstējas 60 pacienti. «Vai, paldies par sveicieniem! Svinēšanai man gan nav vaļas, jārūpējas par maniem slimnieciņiem,» saka Juris.

Viņš atzīst, ka šo Lāčplēša dienu gan nekad neaizmirsīs. «Kad uzzināju, ka man piešķirts ordenis, nevienam ar šo ziņu neplātījos.

Kolēģi kaut kur operatīvi paši bija dabūjuši zināt un burtiski 20 minūšu laikā bija noorganizējuši man milzīgu ziedu pušķi Latvijas karoga krāsā.

Mums strādā ļoti žiglas māsiņas un sanitāri,» joko Juris. «Ja runājam nopietni, tad liels nopelns tajā, ka esmu šo slimnīcu uzstutējis, ir tieši slimnīcas māsām. Bez viņām tas nebūtu izdevies.»

Vidiņš neslēpj – viņam kā īstenam Latvijas patriotam šis apbalvojums nozīmē daudz. «Kad saņēmu Ilzītes zvanu, pirmais, ko teicu, bija – par šo ordeni mamma ļoti priecātos. Žēl, bet mana sieva to nepiedzīvoja,» nopūšas dakteris. Pirms diviem gadiem Ilzes mamma Marija pēkšņi smagi saslima un aizgāja mūžībā. Laulībā ar Juri Vidiņu viņi bija nodzīvojuši vairāk nekā 50 gadu. Tagad tēti uzpasē Ilze ar brāli Kasparu, regulāri sazvanoties un braucot viņu apciemot uz Rēzekni.

«Man viss ir kārtībā, varu vēl parūpēties par sevi pats. Ņemot vērā, ka ne mirkli neesmu apstājies darboties, nemitīgi mācos kaut ko jaunu un sekoju līdzi medicīnas un farmācijas attīstībai, galva man strādā ļoti labi. Nedrīkst iesūnot un pensijā laiski gulēt dīvānā, smadzenes nemitīgi jākustina. Ja es to nedarītu, sen jau būtu nojūdzies,» atklāj Vidiņš.

Viļānu slimnīcu viņš vada jau gandrīz 20 gadu. «Katru rītu pulksten septiņos jau esmu darbā. Ceļos pēc pulksten pieciem rītā. Manā vecumā miegs vairs nav tik dziļš kā jaunībā. Pēc tam braucu ar mašīnu no Rēzeknes uz Viļāniem,» stāsta viņš.  Strādīgums un izturība dakterim esot gēnos. «Tas man no mammas. Viņa bija ilgdzīvotāja. Iedomājieties, kādam krampim bija jābūt, lai Sibīrijā izaudzinātu trīs bērnus,» uzsver Vidiņš. Viņa ģimene bija to cilvēku vidū, kurus pirms 79 gadiem padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. Deviņu gadu vecumā Juris viens pats atbēga no Sibīrijas uz Latviju, bet pēc tam vēlreiz tika izsūtīts. Piedzīvotās šausmas viņam devušas sīkstumu.

Pacienti mīl un ciena

Pēc Medicīnas institūta absolvēšanas Juris Vidiņš ilgus gadus bija Strūžānu un Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts. Ar savu darbību Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupā Helsinki 86 jau pirms atmodas viņš bija ieguvis disidenta slavu, tāpēc galvenā ārsta amatu zaudēja. Kopš tā laika vada Viļānu slimnīciņu un ir iemantojis novada iedzīvotāju mīlestību.

«Ziniet, ar to mīlestību ir tā – vai nu man ir lieli piekritēji, vai lieli ienaidnieki. Tie krievu šovinisti ir tie ienaidnieki, bet latviešu cilvēki – tie atbalstītāji. Ne jau visi krievi mani nevar ciest, Viļānos ir ļoti daudz krievvalodīgo pacientu, un mēs lieliski saprotamies,» skaidro dakteris.

Viņa meita Ilze saka – pacienti tēti iemīļojuši viņa līdzcietības dēļ. «Man ir lielas aizdomas, ka viņš patiešām ļoti mīl savus pacientus. Jo veids, kā par viņiem runā, ir ļoti aizkustinošs. Viļānu slimnīca ir specifiska ar to, ka tur pamatā ārstējas cilvēki gados, kuriem ir demence, vēzis paliatīvā stadijā, insulta slimnieki. Liela daļa ir vientuļi cilvēki, kas mājās paši netiek galā.  Paps pret saviem pacientiem izturas ar lielu iejūtību, dēvē viņus par saviem oduvančikiem,» stāsta Ilze.

Viņa piebilst, ka slimnīcā viņš ārstē arī alkoholiķus.

«Redziet, mans paps pats ir alkoholiķis, viņš ir remisijā jau ilgus gadus, tāpēc labi saprot šos pacientus un ārstē, nevis māca dzīvot,» saka ministre.

«Jā, ar alkoholiķiem esmu iepraktizējies,» atzīst Vidiņš. «Ārstēju tos, kas pie mums nokļūst pēc plostiem. Man viņu žēl, jo arī es nekāds paraugzēns jaunībā nebiju. Savulaik biju riktīgs plostnieks. Rēzeknes slimnīcu uzcelt bez somu pirts apmeklējumiem un dārgu konjaku dzeršanas ar vajadzīgajiem cilvēkiem jau nebija iedomājams. Taču nu jau vairāk nekā 15 gadu alkoholu nelietoju nemaz.»

Ar meitu daudz kopēja

Vizuāli Ilze Viņķele ir īsta tēva meita. Ko vēl viņa ir mantojusi no daktera Jura Vidiņa? «Tas, ka meita man līdzinās, man ir liels gandarījums, tātad Marija nav šāvusi pa kreisi,» savā manierē joko Vidiņš. «Ilzītei jau grūti, jo viņa, tāpat kā es, smagi iet uz kompromisiem,» secina dakteris. Arī Ilze atzīst, ka viņai ar tēvu ir daudz kopēju iezīmju. «Darbīgums, tiešums, skaidra pozīcija un principi, taisnīguma izjūta. Tāpat kā paps, es vienmēr aizstāvēšu tos, kas nevar paši par sevi pastāvēt,» saka Ilze. Viņa teic – tas, kāds viņas tētis ir šobrīd, ļauj viņai spriest par to, kāda viņa varētu būt vecumdienās. «Šodien paps ir ļoti cilvēcīgs. Jaunībā viņš bija tāds ļoti tiešs un ass. Šāds netikums piemīt arī man, nenoliegšu. Taču ar gadiem un pieredzi paps kļuvis daudz tolerantāks un empātiskāks. Ceru, ka arī ar mani tā notiks,» spriež ministre.

Šajā grūtajā laikā, kad vīrusa Covid-19 ierobežošanai veselības ministrei nākas pieņemt nepopulārus lēmumus un saņemt daudz kritikas, Ilzes lielākais atbalsts ir dēli un tētis. «Mēs cits citu atbalstām, regulāri sazvanāmies. Es gan visu uztveru daudz mierīgāk, man pa šiem gadiem uzaugusi bieza āda. Bet, kad man zvana paps, viņš uzreiz šauj ārā visu, kas viņam uz sirds, pat bez sasveicināšanās.

Viņš ļoti pārdzīvo, ja tieku nepamatoti zākāta, un zvana mani mierināt.

Tad es vienmēr viņu mēģinu piezemēt: «Kuš, kuš, papu! No sākuma – čau,» stāsta ministre.

Ņemot vērā Jura Vidiņa vecumu, arī viņš pandēmijas laikā ir riska grupā, Ilze tādēļ par viņu ļoti uztraucas. «Pagaidām viņš slimnīcā lieliski ar visu tiek galā. Viņam ir uzticams kolektīvs, kurš stingri ievēro visus drošības noteikumus. Papus ir kā vecs kara zirgs, kuru nekādas dzīves grūtības vairs nenobiedēs,» atklāj Ilze. Un viņas tētis piebilst: «Nedod, Dieviņ, ja slimnīcā iekļūs Covid-19. Tad te puse apmirs, Vidiņu ieskaitot. Tāpēc turamies, visu ievērojam, un visam vajadzētu būt kārtībā.»

4 komentāri

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+