Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iegulda naudu uzņēmumos
Ar hokeju bezrūpīgai nākotnei var nopelnīt vien neliela daļa spēlētāju. To apzinājās arī talantīgais latviešu hokejists Ronalds Ķēniņš, kurš savos 29 gados jau izveidojis stabilu pamatu dzīvei pēc profesionālā sportista karjeras beigām.
Šobrīd Ronalds ar panākumiem spēlē Šveices augstākās hokeja līgas komandā Lausanne un izskanējusi informācija, ka par viņu interesi izrādījis arī Nacionālās hokeja līgas klubs Vinipegas Jets. Tāpēc pagaidām Ronalds visu savu enerģiju novirza hokejam, uzņēmējdarbību atstājot otrajā plānā.
Taču arī bez Ķēniņa simtprocentīgas klātbūtnes, ņemot vērā, ka viņa pamatdarbs ir Šveicē, sportistam piederošie uzņēmumi strādā veiksmīgi.
«Šobrīd esmu līdzīpašnieks trim restorāniem – Table 7, Queens un House 12. Nesen investēju naudu vēl vienā uzņēmumā – kļuvu par sporta zāles īpašnieku.»
"Tā atrodas Mūkusalas Biznesa centra rajonā un agrāk bija pazīstama ar nosaukumu TM Sporta studija,» atklāj Ķēniņš. Šobrīd notiekot sporta zāles pārbūve un jauna imidža veidošana.
«Septembra sākumā zāle vērs vaļā durvis apmeklētājiem jaunā veidolā – tā būs daudz modernāka. Tas bija viens no maniem noteikumiem – ja investēju šajā biznesā, jātaisa kaut kas jauns, telpas jāuzfrišina. Arī nosaukumu mainīsim. Ļoti ceru, ka man būs iespēja piedalīties atklāšanas pasākumā,» teic Ronalds, kurš jau pagājušajā nedēļā devās uz Šveici, lai ar komandu gatavotos jaunajai sezonai.
Par Covid-19 krīzi nesatraucas
Uz PDz jautājumu, kad viņš, jauns hokejists būdams, saprata, ka vēlas pievērsties uzņēmējdarbībai, Ronalds teic: «Sāku ar nekustamajiem īpašumiem Kanādā. Uzcēlām vairākās vietās guļbūvju atpūtas kompleksus, kurus izīrējam. Šis bizness gan darbojas tikai vasarā, jo ziemā tur ir mīnus 40 grādu sals.» Hokejists atzīst – pirmais bizness aizgājis labi, un daļu peļņas viņš varēja novirzīt investīcijām tālākos projektos.
«Man ir bērnības draugs, kuram piederēja restorāni Vecrīgā. Pirms trim gadiem viņš piedāvāja kļūt par to līdzīpašnieku. Tagad esam vienā laivā,» stāsta viņš un atzīst – savu izvēli nenožēlo.
Pandēmija vissmagāk skāra tūrisma un sabiedriskās ēdināšanas nozari. Kā šo laiku izdevās pārdzīvot Ķēniņam? «Es jau vairāk esmu investors, tāpēc īpaši nesatraucos. Turklāt šajā vidē esmu uzaudzis, jo manai mammai agrāk pie Rīgas robežas piederēja šašliku kafejnīca Rio, un kaut kādas zināšanas jau man ir.
Un kas gan īpaši būtu mainījies, ja es sēdētu mājās un uztrauktos? Ko tad man pasākt – krāt naudu un nekur vairs neinvestēt, lai beigās nomirtu, dzīvē tā arī neko nesasniedzis, bet tikai krājis maisā naudu? Tā es negribu.
Nauda ir kaut kur jāiegulda, nemitīgi jāizmēģina kaut kas jauns. Tikai tā dzīvē var kaut ko sasniegt. Gribu, lai pēc hokeja karjeras beigām es varētu bez raizēm mierīgi dzīvot, ceļot pa pasauli, sev par prieku trenēties un saņemt no saviem uzņēmumiem peļņu,» savus mērķus atklāj hokejists.
Noguļ pēdējo lidmašīnu
Ronalds atzīst – jau bērnībā bijis ļoti enerģisks, viņā bijis dzinulis, ka kaut kas ir jādara. Tāpēc vairāku mēnešu dīkstāve koronavīrusa uzliesmojuma dēļ viņam bija liels pārbaudījums.
«Šis laiks bija interesants. Vienā mirklī viss apstājās, un es piecus mēnešus nespēlēju hokeju. Varēju būt kā ikviens normāls cilvēks un darīt visu, ko vēlos – satikt ģimeni, krustbērnus, draugus, aiziet patusēties. Man pēkšņi bija parādījusies brīvība. Taču kā jau sportists, kurš pieradis pie dzelžaina dienas režīma, sākumā nezināju, ko ar to brīvību iesākt.
Laikā, kad pasaulē Covid-19 dēļ viss apstājās, parasti mums notika play-off turnīrs, pēc tam pasaules čempionāts. Tu esi uz to ieprogrammēts, sagatavojies, adrenalīns jau kūsā, un te pēkšņi tas tiek nogriezts kā ar nazi.
Kad parādījās neplānotas brīvdienas, nespēju tās izbaudīt. Cēlos ar domu – jāiet uz zāli, jātrenējas.
Ir bijis pat tā, ka piecos no rīta ceļos un dodos uz jūru skriet. Brālis, to redzot, teica: «Tu muļķis esi? Ja tev dotas brīvdienas, atpūties!» atceras Ronalds.
Piespiedu dīkstāvi viņš pavadīja dzimtenē. «Šveicē biju nosēdējis karantīnā kādas trīs nedēļas. Un cik tad ilgi mēs tur trijatā – es, mans brālēns un viens krievs – dzīvoklī tupēsim? Gribējās mājās,» saka viņš. Ceļš uz Latviju Ķēniņam gan izvērties visai dramatisks.
«Nogulēju pēdējo lidmašīnu, ar kuru bija iespējams nokļūt Latvijā līdz robežu slēgšanai. Tāpēc bija jābrauc ar automašīnu cauri Šveicei un Vācijai. Tad ar mašīnu devos uz prāmi, lai nokļūtu Igaunijā, pēc tam – uz Rīgu,» atklāj Ronalds. «Mājās man bija jāsēž divas nedēļas karantīnā. Gandrīz nošāvos!» smejas viņš. «Toties tagad esmu atpūties, izbaudījis laiku kopā ar ģimeni un gatavs simtprocentīgi veltīt sevi hokejam.»
