Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Lai nenojūgtos, jo mēs, mūziķi, ilgu laiku bijām bez reālas iespējas uzstāties, pērn septembrī ar grupu Saldās sejas nolēmām – vajag turpināt rakstīt dziesmas,» stāsta mūziķis, producents un dzejnieks Guntars Račs. Nupat iznācis grupas jaunais albums 12, kur katram mēnesim veltīta sava dziesma. Tajā piedalās vairāki viesmākslinieki – Aija Andrejeva, Jānis Stībelis, Ivo Fomins, Antra Stafecka, Mārtiņš Kanters, Zigfrīds Muktupāvels. «Man pēdējā pusotra gada laikā atcelti 78 dažādi pasākumi, tādēļ izziņot jaunā albuma koncertturneju neriskēju,» saka Račs.
Tā vietā viņš šovasar pievērsās savas nu jau trešās dzejoļu grāmatas 365 prezentēšanai.
«Ar iepriekšējām grāmatām biju vairāk nekā 50 bibliotēkās un kultūras namos visā Latvijā, bet šogad viesojos tikai 12 vietās. Ar grupu bet bet bija plānoti 25 jubilejas koncerti, bet notika tikai 11. Šobrīd viss plānotais jādala ar divi vai pat trīs,» saka Guntars.
«Šobrīd redzam, ka tikai Latvijas topa mākslinieki, darbojoties zaļajā režīmā, var savākt pilnas koncertzāles. Diemžēl vidusmēra mūziķim klājas slikti. Ir mainījušies cilvēku paradumi – vairs nepērk biļetes uz koncertiem, kas notiks pēc vairākiem mēnešiem, jo vienā dienā viss var mainīties. Tā ir jaunā realitāte – izdzīvos tie, kas spēs pielāgoties. Daudzi mākslinieki jau ir atklājuši, ka var uzstāties ļoti mazām auditorijām. Man arī ir sava dzejas programma, ar kuru esmu braucis pat pie 15 cilvēkiem. Tas ir ļoti personīgi, un es priecājos, ka kaut kas tāds ir iespējams.Bet ko darīt lielajām rokgrupām?
Prāta vētrai tagad vēl lielākas problēmas nekā man
spriež Račs. «Es zinu, kā tas ir – pārtikt no viena sīpola nedēļā. Man nav nekādu ilūziju, ka visu laiku būs viss. Esmu arī gatavs tam, ka pēkšņi nav nekā,» atklāts ir Guntars. Viņš neslēpj – liegums uzstāties mūziķiem atņem ne vien dzīvesprieku, bet arī iemaņas.
«Nebiju spēlējis bungas deviņus mēnešus, līdz sapratu – manas iemaņas vienkārši zūd. Pirmajos grupas bet bet mēģinājumos bija grūti. Pat tos gabalus, kurus esmu spēlējis 30 gadus no vietas, pēkšņi spēlēju slikti. To cilvēkiem ir grūti saprast, jo lielākā daļa par mākslu joprojām domā kā par izklaidi. Jā, es strādāju izklaides industrijā, bet es strādāju! Tas ir mans darbs. Paldies Dievam, nedarbojos tikai vienā virzienā. Es rakstu mūziku un grāmatas, darbojos arī kā izdevējs. Sasummējot to visu, varu izdzīvot. Bet es strādāju 24 stundas diennaktī!» uzsver Račs.
