Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Žurnāls «Privātā Dzīve» vēsta, ka šovu zvaigzne pirmo reizi aiz restēm bija jau 23 gadu vecumā, bet otro reizi «sēdēja» 29 gados. «Biju tiešām slikts cilvēks, pēc tam attapos. Sapratu, ka neesmu gājis labāko un pareizo ceļu,» stāsta Artjoms Gluzunovs.
«Cietumā pasēdēju neilgu laiku. Mani aizturēja par sīkumiem, neko kriminālu nebiju pastrādājis,» tā šovmenis. Gluzunovs saka – pirmo reizi aiz restēm nonācis, jo viņu vainoja krāpšanā ar nodokļiem. Artjomu ievietoja Valmieras cietumā. «Bija oktobris. Caur vecajiem koka logiem kamerā lauzās iekšā aukstums, un naktīs nevarēju pagulēt. Tie bija tiešām bargi apstākļi,» atminas viņš.
Valmieras cietumā ieslodzītajiem bijis jāguļ vecās padomju laiku gultās ar atsperēm, uz kurām uzklāti plāni matrači.
«Biju nepatiesi apsūdzēts, pēc diviem mēnešiem mani attaisnoja un izlaida. Tas bija 17. decembrī, neilgi pirms Ziemassvētkiem. Divi mēneši cietumā ir nekas! Pirmās divas nedēļas paiet lēnām, pēc tam pierodi pie iekšējās kārtības. Katru dienu bija viens un tas pats – piecelies, paēd brokastis, pusdienas, vakariņas un ej gulēt,» atceras Artjoms. Laiku viņš īsinājis, lasot grāmatas par psiholoģiju, komunikāciju.
Otro reizi cietumā Gluzunovs esot nonācis nejauši, un viņa piedzīvotais atgādina spiegu filmas cienīgu sižetu. «Uz Lietuvas robežas man lūdza uzrādīt dokumentus, bet es sajaucu kabatas un izvilku neīsto pasi. Mani aizturēja par dokumentu viltošanu,» stāsta Artjoms. Viņš apgalvo, ka pie viltotas pases nonācis neierastā veidā. Tā viņam esot pasniegta kā dāvana.
«Neīstajā pasē bija mana fotogrāfija, tā izskatījās tīri glīti, tāpēc biju nolēmis paturēt. Izmantot nebiju plānojis. Šī patiešām bija bīstama dāvana. Nezināju, ka par to var aizturēt,» saka Gluzunovs. Lietuvā notika tiesa un pēc četrām ieslodzījumā pavadītām dienām prokuratūra izlēma – ja Artjoms atzīs savu vainu, sods tiks samazināts līdz 27 diennaktīm. Gluzunovs piekritis, un tika pārvests uz Viļņu – Lukišķu cietumu.
«Mani turp nogādāja mikroautobusā gluži kā īstu noziedznieku un iesēdināja lielajā «ķurķī», kur pavadīju 20 dienas.
Kad apsargi nāca man pakaļ, viņi teica: «Johaidī ar ārā! Ko tu te dari?! Tev bija jābūt pagrabā, kur ir uz diennaktīm ieslodzītie!» Pagrabā gan nekā labāka nebija. Skraidīja žurkas, kas līda laukā no tualetes. Gulta bija veca un sarūsējusi, tās vidū caurums bija tik liels, ka pa to burtiski spiedās laukā dibens,» atceras viņš.
Uzzinot, ka Artjoms ir pa pusei lietuvietis, pret viņu izturējušies laipni, bet nekādas draugu būšanas cietumā nevarēja būt. Cietumnieki nekad ilgstoši nedzīvoja kopā vienā kamerā, ik pa laikam sastāvs tika mainīts. «Valmierā bija citādi, telefonus mēdza ienest pat paši apsargi, mēs tos mēdzām laist cits citam ar striķīšiem gar logiem. Viļņā telefonus vispār nevarēja dabūt. Ja kādam paveicās, no telefona nebija nekādas jēgas, jo piezvanīt tāpat nevarēja – kamerā nebija zonas,» atceras viņš.
Citas interesantas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
