Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man jau ir 36 gadi, un vajag taču kaut ko dzīvē mainīt. Cik var futbolu spēlēt? It kā Latvijas čempionātā vēl varētu paspēlēt, bet pērn vasarā gūtā ceļgala trauma un pieci mēneši, kas pavadīti rehabilitācijā, darīja savu,» PDz stāsta nu jau bijušais futbolists Vugars Askerovs.
No Azerbaidžānas uz Latviju kopā ar ģimeni viņš atbrauca agrā bērnībā, un lielāko daļu savas karjeras aizvadījis šeit.
Futbola uzbrucējs spēlējis Liepājas, Jūrmalas, Jelgavas, Olaines un Daugavpils klubu rindās un atzīmējies rezultatīvāko sportistu sarakstā.
Noslēdzot futbolista gaitas, par treneri kļūt viņš negribēja, jo saprata – tāds darbs nav domāts viņam. Ilgāku laiku Askerovam nebija skaidrības, ar ko nodarboties turpmāk, līdz kopā ar draugu programmētāju nobriedis avantūrai – īrēs telpas Rīgas klusajā centrā un atvērs savu ūdenspīpju salonu.
«Vēl spēlējot futbolu gribēju atvērt savu ūdenspīpju salonu. Es nedzeru, nesmēķēju un nelietoju neko kaitīgu veselībai, bet ūdenspīpes allaž bija mana kaislība,» atzīstas Vugars.
Domāts, darīts – decembrī dabūjuši telpas, un, cerēdams, ka pandēmijas laika ierobežojumi drīz beigsies, tapa Dūmu fabrika galvaspilsētā. Tomēr ar pīpju kūpināšanu jaunajiem uzņēmējiem nācies pagaidīt vēl un vēl… Tāpēc sākuši pīpes izīrēt. Par 60 līdz 80 eiro stundā Vugars klientiem ūdenspīpes piegādāja uz mājām. Ar to vien iztikt nevarēja, un, lai telpas nestāvētu bez izmantojuma, Askerovs Dūmu fabrikā nolēma gatavot suši.
Šī ir jau otrā reize, kad sportists iemēģina roku ēdināšanas nozarē. Spēlējot futbola klubā Liepāja, viņš atvēra nelielu ēdnīcu, bet tad saņēma piedāvājumu pievienoties FK Daugavpils.
«Man bija grūti izbraukāt uz Liepāju, lai pieskatītu savu biznesu. Biju spiests izvēlēties – bizness vai futbols. Nolēmu koncentrēties sportam,» atminas viņš. Šoreiz jāizvēlas vairs nebija, un drīz vien Dūmu fabrikā tika ierīkota virtuve un noslēgti līgumi ar ēdienu piegādes servisiem.
«Darbojamies mēnesi – gatavojam un piegādājam suši, pamazām sākam kaut ko pelnīt. Pandēmijā tas ir ļoti grūti, taču kaut kā grozāmies… Kā saka – nedrīkst žēloties un raudāt! Vienkārši jāgaida, kad ierobežojumi beigsies,» saka bijušais futbolists.
Atgriešanos normālā, no koronavīrusa brīvā dzīvē Vugars ar nepacietību gaida arī tādēļ, ka jau divus gadus nav redzējis savu mammu Azerbaidžānā.
«Teju visu dzīvi mani vecāki nodzīvoja Latvijā, bet vecumdienās nolēma atgriezties dzimtenē,» piebilst viņš. Lai pie pirmās iespējas droši varētu doties pie viņiem, Vugars jau laikus izlēmis par labu vakcīnai.
