Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es nesāju bārdu no 30 gadu vecuma. Tagad, kad esmu gludi skūts, paziņas uz ielas man paiet garām. Sākumā arī kolēģes ķiķināja, sakot – bez bārdas nevar mani uztvert nopietni,» par savām pārvērtībām teic frizētavas House of Hair īpašnieks Kristaps Slakters-Zvejsalnieks.
Viņš atzīst, ka ģimenē ir vēl trakāk – dēls frizieri mēdz jaukt ar citiem bārdainiem onkuļiem, bet sieva ilgojas pēc kuplās bārdas. «Mūsu kopdzīves pirmajos piecos gados sieva cīnījās pret manu bārdu, bet nu jau gadus desmit – cīnās par bārdu. Bez tās viņa mani nepieņem, vaicājot – kas tas par puišeli!»
Par savām izjūtām Kristaps teic – jūtoties kā pazaudējis savu ķermeņa daļu.
«Gribas likt roku mutei priekšā, it kā man būtu pazuduši zobi. Un vispār – bez bārdas jūtos kā sieviete.
Man bija ieradums ķemmēt bārdu, bet te attopos, ka vairs nav, ko ķemmēt,» tā frizieris. Viņš uzsver, ka droši vien mēnesi, ļaujoties sejas ādas uzlabojošām procedūrām, izturēšot gludi skūts, bet tad gan ar steigu audzēšot iztrūkstošo apmatojumu.
Frizieris atzīst, ka ne jau tikai sejas ādas sakopšanas dēļ noskuvies. Viņam padomā ir pamatīgs pētījums par to, vai bārda rada kādu ietekmi uz sabiedrību, vai bārdaiņus uztver kā īpaši? «Šobrīd veicu zinātniski pētniecisko darbu. Internetā esmu aicinājis vīriešus un sievietes aizpildīt aptaujas anketas, kā tiek uztverti bārdaini vīrieši,» saka Kristaps.
Šos datus viņš plāno apkopot bārddziņu rokasgrāmatā, tur iekļaujot arī savas zināšanas par bārdas audzēšanu, kopšanu, to dažādo formu un izcelsmi.
«Vispār bārda ir varas un brieduma simbols. Senatnē to nesāt varēja atļauties tikai dižciltīgie. Šajā gadu tūkstotī līdz ar terorisma draudiem pasaulē uz bārdainiem vīriešiem gan sākuši raudzīties ar aizdomām un aizspriedumiem, bet nu jau gan bārda atkal atkaro savas pozīcijas,» zina teikt Kristaps Slakters-Zvejsalnieks.
