Rīga -2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lailas Pakalniņas jaunākā filma iznāca sarežģītā laikā, un tikai vairāk nekā gadu pēc pabeigšanas to beidzot redzēs skatītāji Latvijā.
«Darbu noslēdzām 2020. gada 29. februārī, un jau pēc nedēļas bija skaidrs – turpmāk viss būs citādāk… Daudzi filmu festivāli tika atcelti, citi notika tiešsaistē. Pirmo reizi Spogulī uz lielā ekrāna parādīja Tallinas festivālā Melnās naktis pērn novembrī, kad pie mums kinoteātri pandēmijas dēļ bija ciet un pamazām aizvērās arī citur Eiropā. Biju iedomājusies, ka varēsim uz pirmizrādi Igaunijā doties kopā ar aktieriem, taču seansu bija ļauts apmeklēt tikai diviem viesiem no Latvijas.
Pa šo laiku filma bijusi kinofestivālos kādās 20 pasaules valstīs, un es to esmu redzējusi tikai divreiz – Tallinā un festivālā Serbijā. Aktieri kinofestivālā oktobrī filmu redzēja pirmo reizi,» stāsta režisore.
Spogulī ir neparastā veidā uz ekrāna izstāstīta pasaka par Sniegbaltīti. Krosfita treneris kļūst par tēvu Sniegbalītei, viņas māte nomirst, un vīrietis par sievu apņem īstu ledus karalieni – ar sevi pārņemtu krosfitisti. Šajā kinodarbā galveno lomu spēlē kamera un oriģinālais filmēšanas paņēmiens – stāsts uzņemts, izmantojot mūsdienās tik populāro pašfoto tehniku.
«Kad iesniedzu ieceri par šādu filmu kopražojuma projektos, man bija bažas – ka tikai kāds nenozog šo ideju! Līdz šim nebiju redzējusi kino, kur visi kadri būtu selfiji. Taču, kad sākām filmēt, es sapratu, kādēļ. Tehniski tas ir ļoti sarežģīti paveicams. Protams, to varētu darīt ar mobilā telefona kameru, un pasaulē ir pat šādu filmu festivāli, taču tas man nešķita interesanti. Mēs to darījām ar profesionālu kino aparatūru,» atceras Pakalniņa.
«Cilvēki cits citam sūta ne tikai pašbildes, bet arī audiovizuālas ziņas, kurās skatās paši uz sevi un ierunā tekstu. Iedomājos – ja filmētu horizontāli, šādā kadrā varētu ļoti daudz ko satilpināt, un tas mani uzrunāja. Man gribējās pamēģināt. Turklāt selfijs jau nav nekas jauns. Šāda forma ir pastāvējusi ilgi pirms moderna telefona parādīšanās. Mākslinieki jau senos laikos ir lūkojušies spogulī un gleznojuši savus pašportretus,» teic Laila. «Ar šo filmu nekādā ziņā nekritizējam selfiju kultūru, vienkārši spēlējamies ar mūsdienu fenomenu, brīžiem ironizējot par to,» saka režisore.
«Līdz brīdim, kad man radās ideja par šādu filmu, es vispār neizmantoju feisbuku. Lai saprastu, ko vairāk par selfiju kā formu, es tur reģistrējos. Feisbuks man kļuva par personīgo piezīmju grāmatiņu, kurā ļauju ieskatīties arī citiem. Arī pašfoto ikdienā sāku izmantot, tieši pateicoties filmai – tā pavisam nenopietni, kā spēli,» atzīstas viņa.
