Dzintars Čīča pastāsta visu: Par mūziku, «takša» vadīšanu, ceptiem ežiem un čigānietēm

Daudzi koncerti jau izpārdoti. Kā tev šķiet, par ko publika tevi mīl?

Iespējams, cilvēkus uzrunā mans vienkāršums un tas, ka dziedu no sirds. Neko netēloju, esmu es pats. Turklāt manas attiecības ar publiku ilgst jau 20 gadu. Esam iemīlējušies uz mūžu. Starp citu, manas bērnības laika pielūdzējas, visticamāk, ir jau pensijā. Gadiem nav nekādas nozīmes.

Pirms intervijas atzinies, ka Dzintars Čīča vairs nav tas smaidīgais un mīlīgais zēns uzvalciņā un tauriņā. Tu esot ļoti mainījies. Vai tas nozīmē, ka koncertos tevi redzēsim brīvākā stilā, piemēram, ādas biksēs?

Ko? Nekad mūžā! Lai uzvilktu ādas bikses, mani pirms tam jānogalina. Tās nevilkšu ne par kādu naudu. Pat par miljonu ne.

Tev ar tām ir slikta pieredze?

Tie ir mani principi. Ādas bikses esmu uzvilcis vienu reizi mūžā – TV šovā «Izklausies redzēts», kur man vajadzēja attēlot sievieti – tumšādaino dziedātāju Ališu Kīzu. Pēc tā gadījuma sapratu, ka vairs nekad mūžā, ne pie kādiem apstākļiem par sievieti nepārģērbšos. Tas ir apkaunojoši. Man tiešām kādu laiku bija kauns par sevi. Draugi mani apsmēja, arī komentētāji internetā izteica piezīmes. Diemžēl no interneta neko izdzēst nevar, tur šī mana uzstāšanās paliks uz mūžu. Tas man ir ļoti nepatīkami. Toreiz šovā tas man nelikās nekas traks, drīzāk kā joks.

Pirmais tavs koncerts izskanēja Rīgas Latviešu biedrības namā 8. martā. Atnākušajām sievietēm zālē puķes dāvināji?

Gribi godīgu atbildi? Nekad savā dzīvē nevienai sievietei neesmu dāvinājis ziedus. Ne puķīti. Pat mammai ziedus neesmu dāvinājis.

Ko tad tu dāvini? Končas?

Varu uzdāvināt jebko, tikai ne puķes. Parasti dāvinu naudu aploksnē, jo negribu kļūdīties. Man grūti uztrāpīt ar dāvanu, kas cilvēkam tiešām patiktu. Gribas tomēr, lai ir patīkami to saņemt.

Ziedi vēl nevienu sievieti nav sarūgtinājuši.

Es saprotu. Bet, kā jau teicu, esmu ļoti mainījies. Vienkārši fiziski nevaru puķi uzdāvināt. Ar to man ir lielas grūtības.

Varu uzdāvināt dziesmu. Tas ir zieds, kas nekad nenovītīs. Bet, ja uzdāvināšu sievietei puķi, tas vairs nebūšu es. Man nepatīk tēlot, riebjas izlikties. To nedaru jau vairākus gadus un jūtos ļoti labi. Esmu komfortā ar to, kāds esmu.

Ar kādiem koncerttērpiem tad pārsteigsi?

Krāšņus tērpus un lāzeršovu varat negaidīt. Maksimums, ko no manis varat sagaidīt, – baltu kreklu.

Ceru, vismaz prožektorus uz skatuves ieslēgsi?

To gan! Jo es taču būšu melnā. Ja nebūs prožektoru, mani neviens neredzēs.

Vai tavs slavenais baltais tērps vēl ir saglabājies?

Protams! Tas atrodas Sabiles privātmājas skapī.

Taupi dēlam?

Nekad mūžā! Došu, ja viņš pats par to izrādīs interesi. Nezinu, kāpēc, bet man nepatīk krāsaini apģērbi, krāsaini tauriņi. Pēdējos gadus valkāju tikai melnu apģērbu. Tas nenozīmē, ka iekšēji esmu tumšs un depresīvs. Vienkārši mana dzīve ir pamainījusies.

Stāsti, kā.

Pirms vairākiem gadiem centos nosēdēt uz diviem krēsliem – man bija tuvas gan latviešu, gan čigānu tradīcijas. Tolaik filmēties un pārģērbties par sievieti man nesagādāja nekādas problēmas. Latviešiem tas ir šovs un darbs, jo ikdienā taču neviens tā nestaigā. Bet mums, romiem, čigānu tautības pārstāvjiem, kas tāds nav pieņemams.

Ar laiku sapratu, ka nosēdēt uz diviem krēsliem nesanāks. Jāizvēlas viens. Un es izvēlējos čigānu krēslu.

Baumo, ka esi iecerējis kļūt par čigānu baronu.

Tiešām? No kurienes tad tādas runas nāk?

Jums ir vairāki baroni?

Šādi cilvēki ir katrā pilsētā. Mums nav viens barons kā prezidents Levits visai Latvijai. Katrā vietā ir cilvēki, kuri jau ir gados, kuri dzīvē daudz ko redzējuši, un viņu vārds ir labi pazīstams romu vidū. Piemēram, Talsos un Kuldīgā ir savi cilvēki, kuri pasaka savu vārdu, un tā tam ir jābūt.

Tev vienmēr bijuši ļoti īsi mati. Neesi domājis ataudzēt lokas?

Tu nopietni? Ja es atsakos vilkt krāsainu tauriņu, tev liekas, ka es varētu atļaut sev ataudzēt matus?

Ja piespiedu kārtā tev nāktos mainīt žanru, kurā dziedi, kas tas būtu?

Pops vai hiphops.

Tev nesen bija 30. jubileja. Kā nosvinēji?

Mierīgi. Ar man tuviem cilvēkiem bijām restorānā. Pavakariņojām, parunājāmies, es saņēmu dāvanas. Kopā ar meitiņu pūtu pat sveces.

Interesantākā dāvana, ko saņēmi?

Dāvanu karte ar noteiktu summu, kuru es varēju iztērēt apģērbu veikalā.

Ļoti oriģināli!

Jā, bet es biju par to ļoti priecīgs. Uzreiz visu notērēju.

Zinu, ka tevi tracina, ja joprojām dēvē par čigānzēnu. Kā domā, cilvēki tevi tā sauks arī tad, kad būsi sirmu galvu?

Droši vien. Bet tāds jau esmu. Esmu roms, čigāns. Lai gan daudz patīkamāk būtu, ja mani sauktu vārdā, nevis pieminētu tautību.

Vai visi čigāni prot dziedāt?

Protams, ka ne. Tas būtu tas pats, kā pateikt, ka visiem latviešiem garšo rasols.

Vai uzstājoties mēdz izmantot fonogrammu?

Nē! Ja cilvēki atnākuši uz tavu koncertu, viņi pelnījuši dzirdēt dzīvo izpildījumu. Citādi, kāda tam jēga? Tad jau tikpat labi var YouTube uzlikt dziesmas un paklausīties, nav jānāk uz koncertu.

Kurus instrumentus spēlē?

Kad biju mazs, sakostiem zobiem apmeklēju mūzikas skolu, un ar Dievu uz pusēm to pabeidzu.

Nopietni tam nepiegāju, tāpēc nekādu instrumentu nespēlēju. Man svarīgāk bija dzenāt bumbu sporta laukumā.

Tu Anglijā strādā par taksometra vadītāju. Kāds ir biežākais jautājums, ko pasažieri uzdod taksistam?

Ar jautājumiem pasažieri neaizraujas, drīzāk iesaka īsāko ceļu.

Bet, kad tu atbrauc uz izsaukuma adresi, pasažieris nepabāž galvu un nepainteresējas: «Dzintar, tas tu?»

Jā, Anglijā mani pazīst. Esmu kā otrs Robijs Viljams. Kad mani ierauga, cilvēki sāk spiegt: «Dzintar, it’s you? I’m so excited!» (Dzintar, tas tu? Esmu sajūsmā! – angļu val.)

Tu britiem stādies priekšā kā Dzintars vai Amber?

Protams, kā Dzintars! Amber Čīča izklausās ļoti komiski.

Esi jautrais taksists, kurš uzdzied un aprunājas ar klientiem?

Nē, es vairāk klusēju.

Anglijā mašīnām stūre ir labajā pusē. Ātri ar to apradi?

Sākumā bija nepierasti, uz ceļa bija lielas grūtības. Visu laiku fokusējos, kurā joslā man īsti jābrauc.

Savulaik Anglijā strādāji konfekšu fabrikā par saiņotāju. Cik kilogramu saldumu dienā apēdi?

Tas, ka saiņo konfektes, nenozīmē, ka vari tās ēst. Turklāt man saldumi negaršo, vairāk vilina gaļas izstrādājumi.

Vai taisnība, ka čigāniem patīk viss, kas spīd?

Jā, čigāniem patīk zelts. Man arī tas patīk. Daudziem latviešiem tas iet pie sirds. Bet tas nenozīmē, ka visi čigāni staigā nokārušies ar spīguļiem.

Kurš ir slavenākais čigāns pasaulē?

Čārlijs Čaplins un Elvis Preslijs.

Un Latvijā?

Es.

Kurš ir garšīgākais Sabiles vīns?

Nekad neesmu lietojis. Bet tuvākajā laikā, iespējams, to izdarīšu.

Tavas lielākās autoritātes latviešu mūzikā joprojām ir Žoržs Siksna un Normunds Rutulis?

Jā! Man patīk paklausīties viņu vecos ierakstus.

Cik gadu vecumā tev bija balss lūzums?

Neatceros, bet tas bija grūts laiks. Man pat gadījās liels «feils» uz skatuves. Dziesmā, kur vajadzēja nedaudz augstāku frāzi nodziedāt, man balss aizgāja tādos kā vilnīšos. Sapratu – viss, nu ir ziepes! Vajadzēja visām melodijām nolaist tonalitāti un kādu laiciņu dziedāt mierīgi. Bet tad jau viss bija O.K.

Savulaik nodarbojies ar boksu. Vai esi ringā cīnījies ar savu novadnieku Kristapu Zuti?

Esam kopā aizvadījuši nelielu treniņu. Cīnīties ar viņu nekad neietu. Un ne jau tāpēc, ka man būtu bail zaudēt. Mēs esam no vienas pilsētas, diezgan labi pazīstami. Zutis ar manu brālēnu ir kā brāļi, kopā izauguši, staigājuši vienās čībās un ēduši no viena šķīvja. Es nevarētu viņam iesist, un viņš nevarētu iesist man. Nevaru pat iedomāties, ka paceļu roku pret Zuti.

Šobrīd daudzi latvieši stājas Zemessardzē. Neesi par to domājis?

Pašlaik ne. Taču, ja arī, nedod Dievs, nāktos aizstāvēt dzimteni, man liekas, esmu diezgan labā fiziskā formā. Man pietiktu ar boksa cimdiem un kapi.

Kapli?

Nē, zobu kapi. Ar boksa cimdiem un kapli rokās – tas būtu spēcīgi.

Kāpēc čigānu sievietes nedrīkst nēsāt bikses?

Tā ir pieņemts. Biksēs viss ir pārāk apspīlēts, pārāk daudz kas ir redzams. Mana sieva sabiedrībā arī nekad nestaigā biksēs.

Slēpojot sieva svārkos laiž no kalna?

Mēs neslēpojam.

Ir, protams, čigānietes, kuras staigā biksēs, džinsos. Bet es tādas necienu. Lai visi dzird, man vienalga.

Man pat draugu pulkā ir džeki, kuri atļauj savām sievietēm vilkt bikses. Es nekad to nepieļaušu.

Tu esi oficiāli precējies?

Nē! Bet tuvākajā laikā noteikti to izdarīšu, jo tas man ir svarīgi.

Čigānu radinieks ir slavenais pareģis Eižens Finks. Vai arī tev piemīt pareģa spējas?

Pilnīga nulle. Esmu vienkāršs sabilnieks.

Tici zīlniecēm?

Es ticu, ka ir cilvēki, kuriem ir pārdabiskas spējas, taču viņi sevi nereklamē un par saviem pakalpojumiem naudu neprasa. Tie, kas staigā pa šoviem, ir šarlatāni.

Tu baidies no spokiem?

Ļoti.

Cik spoku savā dzīvē esi redzējis?

Nevienu. Un ceru, ka nekad arī neredzēšu. Man nereti pārņem neomulīga sajūta, īpaši tumsā. Dažreiz liekas, ka man kāds seko, lai arī neviena aizmugurē nav.

Tu pastāstītu draugam par to, ja viņa sieva mēģinātu tev uzmākties?

Būs grūti, bet pateikšu. Zinu, ka ar to varu izjaukt cilvēkiem dzīvi, bet, ja šī sieviete man ir uzmākusies, viņa uzmāksies arī citiem vīriešiem. Labāk ko tādu uzzināt ātrāk. Būtu arī daudz sliktāk, ja draugs pēc kāda laika uzzinātu, ka viņa sieva man mākusies virsū, bet es viņam neko nepateicu.

Kaut kur lasīju, ka senatnē viens no čigānu nacionālajiem ēdieniem bija cepts vai sautēts ezis. Esi baudījis?

Nav bijusi iespēja nogaršot. Zinu, ka citi ir pamēģinājuši un viņiem tiešām garšo.

Tu ēd čigānietes?

Droši vien ne.

Tu vispār zini, par ko es jautāju?

Nē!

Čigānietes ir tādas sēnes.

Nopietni? Tās mežā aug? Es atpazīstu tikai gailenes.

Kādā krāsā ir gailenes?

Man šķiet, ka zaļas.

Ko skaita aitas, kad viņas nevar aizmigt?

Blusas.

Ja uz ielas atrastu 50 eiro, kur tos tērētu?

Ielietu automašīnā degvielu. Esmu praktiskais latvietis.

Pabeidziet teikumu – kāzas bez čigāniem ir kā…

…maize bez sviesta.

Ja tava dzīve būtu dziesma, kāds būtu tās nosaukums?

«Esi tu pats».

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.