Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mācās dzīvot viena
«Pirmo reizi mūžā dzīvoju viena,» stāsta Ilze. Tādas pieredzes viņai vēl nav bijis, lai gan no vecāku mājām meitene aizgāja jau 18 gadu vecumā. «Mēs ne vienmēr mācējām sadarboties, jo man pret daudz ko gribējās protestēt,» tagad saprot viņa.
«Piemēram, pret seksismu, kur sieviete nevar sēsties ne pie datora, ne auto stūres, jo noteikti kaut ko sabojās. Arī visas avārijas taču parasti izraisot sievietes! Tagad tas skan smieklīgi, bet dzirdēt diendienā šādus uzskatus kopš bērnības nav nekāds joks, tas atstāj pēdas. Es, piemēram, joprojām nemāku vadīt auto, jo dzīvoju ar sajūtu, ka meitenes taču nevada mašīnu,» spriež Ilze.
«Šobrīd vecāki ar mani ļoti lepojas un atbalsta tajā, ko daru. Tomēr tā nebija vienmēr. Mana aiziešana no Filozofijas fakultātes vecākiem radīja lielas sirdssāpes. Pastudēju tur gadu, un sesijas laikā man piedāvāja braukt koncertēt uz Brazīliju. Protams, es jau varēju ātrāk nokārtot visus eksāmenus, bet mani tas viss īsti neinteresēja,» atminas Ilze.
Vaicāta, kā spēj sevi nodrošināt, dziedātāja saka: «Ik pa laikam vadu mūzikas nodarbības bērniem, ir arī visādi projekti un pasūtījumi.
Turklāt vienmēr esmu bijusi taupīga. Kad sākās kovida vilnis, man bija ietaupījumi no koncertiem.
Visu saplānoju tā, lai ne pa labi, ne pa kreisi lieki neizdodu ne centa,» atklāj viņa.
«Protams, lētāk būtu dzīvot kopā ar kādu, bet tas man ir neiespējami. Iepriekšējā dzīvokļa biedri bija fantastiski, un problēma bija manī. Ja ir jādodas, piemēram, uz interviju televīzijā, ceļos agri no rīta un skaļi dziedu,» atklāj Ilze un atzīst – saprot, ka viņas biežā muzicēšana apkārtējiem var kļūt arī apgrūtinoša. «Dzīvot vienai bija viens no labākajiem lēmumiem manā mūžā. Lai varētu tikties ar cilvēkiem, man vajadzīgs arī laiks vienatnē,» atzīst Ilze.
Intervijas turpinājums:
