Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Varu padalīties ar saviem paralizēta runča piedzīvojumiem – mamma šodien brauc operēt kaut kādu bumbuli, tad ķīmija. Šī būs jau otrā tāda cīņa,» septembra vidū vēstīja dzejnieks Reinis Runcis. Oktobrī viņš svinēs 47. dzimšanas dienu, bet mēnesi vēlāk – savu otro dzimšanas dienu. 2002. gada novembrī Reinis cieta smagā avārijā, pēc kuras 90 procenti viņa ķermeņa tika paralizēti.
«Cilpa tā savilkusies ap kaklu kā vēl nekad,» atzina dzejnieks. Viņa 76 gadus vecā mamma daudzus gadus bijusi viņa galvenais balsts un palīgs ikdienas dzīvē.
«Mammai ir vairākās vietās lauzts mugurkauls, un pēdējais lūzums bija izšķirīgs – turpat mugurā arī audzējs ar metastāzēm,» PDz saka Reinis. Viņa māte jau divas nedēļas atrodas slimnīcā.
«28. septembrī sola izrakstīt. Līdz šim viņa staigāja, bet nu vairs nevar, tādēļ tagad vajag kopēju gan mammai, gan arī man reizēs, kad pietrūkst māsiņas. Meklēju aprūpētāju, kas varētu dzīvot pie mums,» skaidro dzejnieks.
«Meklēju aprūpētāju, kas būtu ilglaicīga un pozitīva būtne, un gribētos piedāvāt vairāk par iztikas minimumu. Tūkstošo reizi ziedot.lv apmaksā vienu māsiņu, savukārt pats ar nopelnīto un valsts kapeikām nosedzu trešo daļu aprūpes. Vēl daži no jums reizēm ļauj savilkt galus.
Bet tagad vajag papildus uzburt ikmēneša algu klāt dzīvojošai Bokas jaunkundzei. Nav nekādi samarieši, sarkanie krusti un domes pabalsti.
Tas ir cits stāsts, un neskaitos mazturīgais. Ja māc šaubas, laipni lūdzu ciemos,» savu situāciju apraksta dzejnieks.
Savulaik sarunā ar PDz iespēju nonākt pansionātā viņš salīdzināja ar elles priekškambari. «Man ir pieejams tikai viens variants kaimiņu rokas stiepiena attālumā – aprūpe pēc konveijera principa un funkcijām, bez kurām sprāgstu nost, bet tur to vienkārši nedara. Kompis arī ar lielu jautājuma zīmi un pasakaini motivējoša vide. Īsāk sakot, mājās jāturas līdz pēdējai iespējai,» uzskata Reinis.
Jau daudzus gadus dators ir Runča vienīgā iespēja sazināties ar ārpasauli. Pie viņa kreisās rokas plaukstas ar īpaša cimda palīdzību piestiprināta datorpele, ar kuru dzejnieks virknē vārdus uz klaviatūras, kuru atver lielajā ekrānā, kas piestiprināts pretī gultai pie sienas.
«Es zinu, ir daudz cilvēku, kuriem valsts paraksta nāves spriedumu, un neuzskatu, ka esmu īpaši atbalstāms, bet, ja es iekšēji bez vārdiem spēju uzrunāt kādā citā dimensijā, nu tad tas var izdoties.
Pieminēt te manas grāmatas laikam nav vērts,» spriež dzejnieks, kas ir publicējis vairākus dzejoļu krājumus.
«Iespējams, kāds gribētu un varētu noorganizēt publisku desmit vai vairāk eiro uzlikšanu kā automātisko ikmēneša maksājumu uz manu kontu? Vai vienu lielāku? Protams, lai kosmiskais jogurts un jūsu ego piedod man šādu uzdrīkstēšanos un bezkaunīgo dzīvotgribu,» vēsta Runcis.
