Dzejnieks Knuts Skujenieks: Esmu ar mieru arī pārāk ilgi vairs nedzīvot

Jubileja
Gita Vīksne
2. marts
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
«Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk vajag,» PDz atzīst dzejnieks, kurš šogad svinēs 85. jubileju. Viņš stāsta – šobrīd ar kundzi Intu dzīvo ļoti izolēti un lieliski tiek ar visu galā arī bez datora un interneta.

Uztaisījis trīs Covid-19 testus

«Labprāt klātienē apmeklētu Daumanta Kalniņa koncertu, bet šobrīd tas ir kā skurstenī ierakstīts,» sarunā ar PDz teic dzejnieks Knuts Skujenieks, kura sarakstītie dzejoļi skanīgās balss īpašnieku pērn iedvesmoja radīt jaunu koncertprogrammu Drošinājums. 11. februārī plānotais koncerta pirmatskaņojums pārcelts uz 22. aprīli.

«Domāju, ka kovids tik ātri nebeigsies. Mēs vēl dabūsim ar to kārtīgi pacīnīties. Nezinu, kāda būs mūsu dzīve, kad šis viss beigsies, bet nojaušu, ka tā vairs nekad nebūs tāda, kā bija. Mēs dzīvosim citādāk, un to šobrīd mācos arī es. Esmu pietiekami atbildīgs šajā situācijā. Galu galā man ir gana daudz gadu.

Apskaužu Raimondu Paulu, kuram 85 gadi palika jau janvārī. Man 85 būs septembrī, un līdz tam vēl jānodzīvo. Kad satiekamies ar Paulu, vienmēr viens otru tā draudzīgi pazobojam: «Tu vēl dzīvs?», «Un tu?»,» pamaida Knuts.

«Man ir 2. grupas invaliditāte. Tagad varbūt jau būtu 1. grupa, bet kur tad es ellē braukšu un to kārtošu? Iztiks ar to, kas ir.

Jauni cilvēki tagad var trakot kā piesieti kumeļi, bet es notiekošo mēģinu uztvert mierīgi. Man nav iebildumu nēsāt sejas masku.

Kundze šodien dabūja stāvēt pie veikala rindā. Tā gan ātri virzījusies uz priekšu. Dzīve pašreiz ir pārāk nopietna, lai riskētu visu uztvert nenopietni,» atzīst dzejnieks un piebilst – viņš pa šo laiku paspējis uztaisīt vairākus Covid-19 testus.

«Kādu brīdi biju slimnīcā, drusciņ padakterējos. Gan pirms došanās uz slimnīcu, gan tur veicu Covid-19 testu,» atceras Skujenieks. Vienu Covid-19 testu viņš taisījis arī pēc kāda brauciena Rīgas sabiedriskajā transportā. «Dzīvoju Salaspilī un uz Rīgu praktiski nebraucu, taču ik pa laikam man jādodas uz procedūrām Gaiļezerā. Man ir slimas kājas, varu noiet kādu puskilometru, ne vairāk.

Tādēļ pa Rīgu izvēlos pārvietoties ar taksi. No Salaspils līdz Rīgai gan braucu ar autobusu. Tur parasti viss ir ļoti kulturāli – cilvēki ievēro atzīmētās vietas, kur nedrīkst sēdēt, ietur distanci. Autobuss ir gandrīz pustukšs. Pilnīgi cits skats paveras Rīgā.

Vienreiz pamēģināju braukt ar sabiedrisko transportu, un vairs to nevēlos atkārtot.

Cilvēki beržas un trinas cits gar citu! Pēc šāda brauciena drošs paliek nedrošs uztaisīju Covid-19 testu,» atceras Skujenieks.

No konfliktiem glābj dzīvnieki

«Šobrīd dzīvoju pietiekami izolēti – divatā ar savu kundzi, ar kuru šovasar svinēsim dimanta kāzas – kāzu 60 gadu jubileju,» atklāj Knuts. «Zelta kāzas mēs nosvinējām Doles salā, kur par godu manai septiņdesmitgadei iestādījām nelielu skujkoku – Eiropas ciedru. Sen neesmu apraudzījis, kā tam klājas.

Mēmeles upes krastā pie Lietuvas robežas – vietā, kur pavadīju savu bērnību, – esmu iestādījis četrus ozolus.

Cik zinu, trīs ir pieņēmušies spēkā, bet viens nīkuļo. Kad kļūs siltāks un uzradīsies kāds ar četriem riteņiem, kurš varēs mani izvadāt, būšu priecīgs atkal paskatīties, kā mani ozoli aug,» saka Skujenieks.

Jau 60 gadus par savām mājām viņš sauc Salaspili, kur tiek mīlēts – par godu dzejniekam katru gadu viņa vārdadienā, 26. septembrī, tiek rīkota īpaša Knuta diena. Pērn tā risinājās jau 20. reizi, un kā ekskluzīva dāvana Skujeniekam bija dziedātāja Daumanta Kalniņa koncerts Drošinājums. «Viss risinājās mākslas un mūzikas dārzā zem klajas debess, kur skatītāji sēdēja izretināti. Uz skatuves kāpu arī es. Man patika, un arī cilvēki pēc tam izteicās atzinīgi,» atminas Knuts.

Dzejnieks neslēpj – par mierīgu un saticīgu ikdienu ar Intu paldies jāsaka ģimenes četrkājainajiem mīluļiem Pogai un Matildei. «Bez viņiem mums noteikti būtu kādi lielāki vai mazāki konflikti. Dzīvnieki tos lieliski novērš. Kaķene Matilde savulaik bija mūsu nama lepnums. Īsta cienīgmāte – liela un kupla. Nu Matildei ir jau 18 gadi. Viņa ir drusciņ pakliba un palikusi arī daudz plānāka. Tomēr uz galda uzlēkt un parevidēt, ko varētu nočiept, viņa joprojām spēj. Matilde visu laiku mājās maina savu atpūtas vietu.

Šobrīd īpaši iecienītas ir izlietne un vanna. Savukārt suni Pogu Salaspilī pazīst gandrīz visi. Kopā ar viņu parasti dodamies uz veikalu. Kamēr Poga mūs ārā gaida, kāds viņu uzcienā. Viņa ir draudzīga, nekož, tikai stipri rej. Ja kāda no mūsu trio nav, cilvēki prasa – kur ir vīrs vai kur ir sieva? Jo Poga ir vienmēr,» smej Knuts.

Zina, kur un kā tiks apglabāts

«Attiecībā uz datoriem esmu absolūti vecmodīgs. Man ir tikai telefons bez bildēm,» nosmej Skujenieks. «Ar vienu otru sazvanos, lai gan man diez ko nepatīk to darīt. Ar to cītīgāk nodarbojas mana kundze. Nesen apzvanīja visus radus, uzzināja, kā kuram klājas. Paldies Dievam, viņu vidū nav neviena Covid-19 pozitīva. Visi ir negatīvi,» saka Knuts.

«Mans galvenais darbs šobrīd ir grāmatu lasīšana. Avīzes nelasu, tikai dažus žurnālus. Internetu neizmantoju, jo man nav tam vajadzīgās aparatūras,» klāsta viņš.

«Man ir sabojāta labā roka, tādēļ rakstīšana sagādā milzu grūtības. Jau kādu laiku neko jaunu nesaceru, tomēr izlēmu vēl vienu grāmatu uzrakstīt. Gatavoju izlasi no agrāk rakstītā – gribu izpurināt no bieza kopoto rakstu sējuma normāli lasāmu grāmatiņu. Atgādināt, ka es vēl esmu. Tāpēc līdz tam brīdim es nedrīkstu aiziet viņsaulē.

Man ir jānodzīvo vismaz līdz 85. jubilejai un ar kundzi jānosvin dimanta kāzas. Kā būs tālāk, tad jau redzēs,» spriež Skujenieks.


«Tie, kas iet baznīcā, saka – viss ir Dieviņa rokās. Nu, es nezinu… Es uz baznīcu aizeju retu reizi, varbūt kādos svētkos, tādēļ saku – viss ir atkarīgs no likteņa. Esmu ar mieru arī pārāk ilgi vairs nedzīvot, jo vecumā tomēr nav īsti labi. Sāk atmiņa zust. Sevišķi brīžos, kad tā vajadzīga visvairāk. Šis un tas aizmirstas ne pavisam, bet tā pa gabaliņam – uzvārdi, zāļu nosaukumi, vietu nosaukumi. Un brīdī, kad to vajag atcerēties, vienkārši nav! Pēc dažām minūtēm parasti viss gan atnāk atpakaļ. Dažreiz arī ne… Tāpat ir visādas vecuma kaites. Vecumā jau tādas lietas it kā piedienas,» lēš dzejnieks.

«Starp citu, mēs jau zinām, kur mūs glabās. Esam sarunājuši, ka tas notiks Raiņa kapos. Mūs kremēs, un tad 40. dienā var taisīt apbedīšanas ceremoniju, bet nelielu. Mūsu urnas tiks ieraktas līdzās manas mātes kapam. Kad kapu pārvaldniecei paziņojām, ka vēlamies izrunāt visu par savām kapavietām, viņa pirmajā brīdī palika jocīga. Mierināju viņu, lai nepārdzīvo. Katra latvieša mājā bēniņos taču agrāk tika glabāts tāds obligāts atribūts kā zārks. Par visu vajag padomāt!»

1 komentārs

Janis Jansons
Kas tur ko izteikties?Kā būs tā būs!Vai tad vecākiem cilvēkiem var būt savas domas?Var!Bet valdība tās neņems vērā.Un nekas nav atkarīgs no valdības lēmumiem.Procesi norisinās bez kaut kādas valdības.Valdība var tikai sekot visiem procesiem,kuriem nevar izsekot!Nav pasaulē neviens,kurš varētu kaut ko konkrētu pateikt.Bez blefošanas!Konkrēti der atļaut darīt visu,kā bija.Ja kādi mirs,tad arī nekas globāli nemainīsies.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+