Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cerēja izdot dzejoļu krājumu
«Pēdējais dzīves laiks Kornēlijai bija grūts,» sarunā ar PDz saka izdevniecības Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka, kura izdevusi vairākas Kornēlijas Apškrūmas grāmatas un allaž uzturējusi siltu draudzību ar dzejnieci.
«Vairāk nekā pusotru gadu viņa bija pansionātā, un tas viņai bija smagi. Kornēlijai šausmīgi deformējās pēdas, un sāpes bija visu laiku.» Pēdējā laikā dzejniece pārvietojās ratiņkrēslā, bet īpaši grūti bija samierināties ar to, ka strauji zuda redze. «Kornēlija visu mūžu savus dzejoļus pierakstīja ar roku, un rokraksts viņai bija patiešām skaists – kaligrāfisks. Viņa bija arī no tiem dzejniekiem, kas uzskatīja – visiem dzejoļiem jābūt publicētiem. Vēl dzīves nogalē Kornēlijai bija doma, ka vajag izdot dzejoļu krājumu. Viņa līdz pēdējam centās rakstīt, taču vairs nespēja – rindiņas aprāvās, burti zuda…»
Par to, ka vairs nevarēs par sevi parūpēties, Kornēlija bažījās jau pirms četriem gadiem. Viņa bija neveiksmīgi pakritusi un lauzusi gūžas kaulu. Alūksnes slimnīcā dzejniecei tika veikta operācija. Sarunā ar PDz viņa atzina – atveseļošanās rit lēnu un būs no jauna jāmācās staigāt. Bija sākušies arī nopietni asinsrites traucējumi, un tās uzlabošanai asinsvados tika ievietotas mākslīgās artērijas un stenti.
Vēl būdama slimnīcā, Kornēlijā neslēpa – nezina, vai maz spēs atgriezties mājās, jo dzīvošana tur bija kļuvusi sarežģīta.
2010. gadā Apškrūmas īpašumā izcēlās ugunsgrēks, un mājas daļa, kas bija siltināta un piemērota dzīvošanai ziemā, toreiz pilnībā nodega. «Tas bija ārkārtīgi smags pārdzīvojums. Joprojām, kad laukā ir sarkana rītausma vai spilgta saulrieta atblāzma, nevaru uz to skatīties, jo tas atgādina ugunsgrēku, kad māja nodega acu priekšā,» savulaik žurnālam IEVA sacīja Kornēlija. Apškrūma pārcēlās uz piebūvi, kas aukstajiem gada mēnešiem īsti nebija piemērota. Tās apkurināšana sliktās veselības dēļ kļuva arvien apgrūtinošāka.
Pansionāta istabiņā skuma pēc mājām
Pēdējo reizi pansionātā Vija Kilbloka dzejnieci apciemoja pagājušajā gadā. «Tas bija vēl pirms visiem pandēmijas aizliegumiem. Nebija jau Kornēlijai pansionātā slikti, viņa bija labi aprūpēta. It kā bija arī savs kaktiņš – ne gluži istaba, bet kas līdzīgs nodalītam boksam, un tur Kornēlijai bija neliels galdiņš, pie kura pastrādāt. Tomēr par to, ka šādi jādzīvo, viņa dikti skuma,» teic Vija. «Viņa šausmīgi pārdzīvoja, ka neredz savu dārzu, kas tik skaisti vienmēr ziedēja.»
Kornēlija ļoti ilgojās pēc savām mājām Virešos, pēc vecajām ābelēm, kas tās ieskauj.
«Mājas viņai bija ļoti svarīgas, tur bija visas viņas mīļās lietas.
Pēc dabas Apškrūma bija kolekcionāre. Ko tik viņa savas dzīves laikā nebija vākusi! Viņai mīļa bija keramika un, protams, gleznas. Ļoti bēdājās, ka ugunsgrēkā, kas pirms gadiem 10 izcēlās viņas mājās, daudzas gāja bojā,» atceras Vija.
Sirds dzejniecei sāpēja arī par ļoti mīļu gleznu, kuru vēlāk aiznesa garnadzis. Kad 2016. gadā Kornēlija bija slimnīcā, viņas māju izlaupīja. Toreiz viņa PDz sacīja: «Tur bija manas draudzenes mākslinieces Birutas Žurovskas dāvāta glezna – brīnišķīgs darbs ar ceriņiem.» Vēlāk Apškrūma pat izteicās – būtu ar mieru atsaukt apsūdzību, ja vien zaglis viņai atdotu to vienu gleznu.
«Kornēlijai bija ļoti daudz grāmatu, un, jau būdama pansionātā, viņa teica, lai tās paņemam. Taču kur gan tu liksi vēl vienu bibliotēku? Pēdējos gados viņa centās savas lietas izdalīt. Man viņa atsūtīja savu grāmatzīmju kolekciju. Un vēl viņa pati taisīja ļoti skaistas kartītes,» atceras Kilbloka.
Pārdzīvoja jauno dzejnieku smīkņāšanu
«Kad Kornēlija bija dzīva, par viņas dzeju bieži tika runāts caur smīniņu un vieglu nievāšanu. Taču visa tā paņirgāšanās par to, kā viņa rakstīja, patiesībā Kornēlijai ļoti sāpēja. Arī Dilles tante, jo viņa taču to visu ļoti labi saprata,» saka Vija Kilbloka.
Jaunās paaudzes dzejnieks Kārlis Vērdiņš savulaik ironiski izteicies par Apškrūmas vienkāršību – dzeju visiem gadījumiem. Pēcāk arī viņa sacerētajā poēmā Dilles tante daudzi sazīmēja parodiju par tautā iemīļoto dzejnieci. «Viņas darbos ir pilnīgi cita estētika. Ne tā, kas jaunajiem dzejniekiem, kas pret viņu pilnīgi karojoši vērsās. Bet kādēļ gan? Vai šie jaunie dzejnieki tā vēršas pret savu mammu un vecmāmiņu? Tā ir viņu jaunība, viņu dzīves pārdzīvojumi, un katrai paaudzei tie ir pilnīgi citi,» saka Vija.
Izdevējas mammai, kura pirms diviem gadiem devās mūžībā, Kornēlijas Apškrūmas dzeja bija ļoti tuva. «Nesen atradu mammas izrakstītās dzejas rindas un, tās pārlasot, pilnīgi sirds asiņoja – kā viņa tā varēja justies? Kāpēc? Un tomēr – viņas runāja vienā valodā, jo gan mana mamma, gan Kornēlija bija kara laika bērni.
Apškrūmas dzejā ir tā sāpe par to, kāda tā jaunība varēja būt, bet nebija.
Tur ir sāpe par vecumdienām, kad jūties citiem par slogu. Domāju – kādēļ? Jo mēs visi taču bijām mammai blakus, arī Kornēlijai ir dēls un mazbērni, kas par viņu rūpējās. Taču tā viņas bija jutušās… Tāds sāpīgums, pāridarījuma izjūta un smeldze Kornēlijas dzejā bija klātesoša, īpaši pēdējos gados,» stāsta Vija. «Kornēlijas grāmatās bija visa viņas dzīve – tur bija viņas dārzs, tur arī bailes no vientulības un nāves un viss, ko laikmets, kurā viņa dzīvoja, viņai nodarījis.»
Vija priecājas, ka vēl izdevies ar Kornēliju iepazīstināt savu mammu. Abas aizbraukušas pie dzejnieces ciemos. «Toreiz mamma bija pēc insulta un ļoti slikti runāja. Taču Kornēlijas dārzā viņa tā atplauka, ka pēkšņi pat diezgan brīvi runāja. Viņas abas lieliski sapratās, un tā bija ļoti jauka diena.»
Tautas dzejniece
«Tā paaudze, kurai Apškrūmas dzeja ir tuva un saprotama, lēnām aiziet līdz ar viņu. Taču, nenoliedzami, viņa ir tautā mīlēta dzejniece. Kaut vai tādēļ, ka viņas sirsnīgie vārdi ir visiem dzīves gadījumiem. Tie ir arī pēdējā Kornēlijas grāmatā, kuru izdevām pagājušajā gadā – Mīļumvārdi. Tajā ir dzejoļi – veltījumi, kurus krājumam atlasījām kopā ar Kornēliju. Šī grāmata ir tāda – uz mūžiem. Tauta to mīl, arī tagad katru nedēļu tā tiek pirkta,» saka Vija Kilbloka.
Dzīves laikā Kornēlijai iznāca vairāk nekā 40 dzejoļu grāmatu pieaugušajiem un bērniem. Viņas dzejas rindas vēl aizvien tiek rakstītas apsveikuma kartītēs un runātas dažādos godos. Tā ir Kornēlijas dāvana, kas paliks mantojumā viņas talanta cienītājiem, – aizkustinās svētku reizēs, stiprinās un cels grūtos brīžos. Viņas dzeju caurstrāvo liela labestība un sirsnība, kas Apškrūmai piemita.
«Cik daudz laba cits citam spējam izdarīt, tik daudz ir arī mūsu spēkos mainīt šo pasauli. Cilvēkiem ir jāturas kopā gan saulē, gan ēnā,» pirms četriem gadiem PDz sacīja viņa. 21. janvārī Kornēlija Apškrūma tiks guldīta zemes klēpī Palsmanes kapsētā.
