Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ilgi gaidītā brīvība
Pēc sešām stundām operāciju zālē 21 gadu vecā Daniella atvadījās no saviem vīrišķiem dzimumorgāniem, un no dzimumlocekļa ādas tika izveidota maksts.
«Ir nereāla brīvība – es pārkāpu pāri savai pagātnei, kas vienkārši jāaizmirst, un viss. Tas ir gluži kā izkāpt no degošas mājas. Tagad puse manu problēmu – arī tieši – tika nogrieztas. Mana pašapziņa ir augusi, es eju ar augsti paceltu galvu, jo vairs nevajag slēpties, nevajag kautrēties pašai no sevis. Tagad arī dokumentos esmu sieviete,» lepojas Daniella Damberga. Šīs pārvērtības notikušas tepat Latvijā.
«Dzimuma maiņas operācija Latvijā ir lētāka nekā citur Eiropā. Piemēram, Londonā jārēķinās ar 30 tūkstošiem eiro,» stāsta Damberga.
Operācija, kuru viņai veicis plastikas ķirurgs Eduards Jurševičs, izmaksājusi deviņus tūkstošus eiro. Sākotnēji dejotāja apsvērusi iespēju to darīt Maskavā, jo tur šī pakalpojuma cena bijusi vēl mazāka, taču pandēmijas dēļ no šīs domas bija jāatsakās.
Naudu operācijai dejotāja cītīgi krājusi, strādājot interneta kazino, bet nedēļas nogalēs dejojot naktsklubā. «Dejojot 40 stundas mēnesī, saņemu 500 eiro. Tāpēc tas man ir labi atalgots hobijs. Ja es nebūtu tik izšķērdīga, vajadzīgo summu būtu sakrājusi krietni ātrāk. Taču mana sievišķīgā vājība ir visādas skaistuma lietiņas. Ieraugu jaku par 200 eiro, un man to vajag,» aušīgi pasmejas brunete.
Daniella neslēpj – būt transpersonai Latvijā nav viegli. «Gejiem un lesbietēm ir krietni vairāk tiesību. Līdz operācijai man teju katru dienu vajadzēja cīnīties par iespēju dzīvot šajā sabiedrībā, pierādīt, ka esmu tikpat normāla kā ikviens cits. Cilvēki, kas mani satika pirmo reizi, nereti bija neizpratnē – kādēļ velku sieviešu drēbes un krāsojos. Es dodos uz karnevālu vai vienkārši ākstos? Neviens nezināja manu problēmu un to, ko es patiesībā jūtu,» saka Daniella.
Es gribēju justies un izskatīties kā meitene!
Daniella augusi bez tēva, taču mīlošā un pieņemošā ģimenē, kurā lielākoties bijušas sievietes. «Vienīgais vīrietis bija vectētiņš, kurš bija riktīgs tirāns un nevairījās sist omi bērnu klātbūtnē. Tomēr tas neveidoja manī nepatiku pret vīriešiem. Toties tas, ka mani kāds uzrunāja kā vīrieti, mani ļoti tracināja,» atceras viņa.
«Tīņu gados izskatījos kā puisis ar netradicionālu seksuālo orientāciju, tomēr nekad sava izskata dēļ nebiju piedzīvojusi fizisku uzbrukumu. Skolā par mani varēja pajokot, bet tas arī viss,» atminas Daniella. Pieaugot tas mainījies. Strādājot naktsklubā, par viņas drošību rūpējas apsargi, taču ārpus tā viņai ir gadījies sastapties ar agresiju. Reiz publiskā vietā kāds puisis Daniellai spēcīgi iesitis pa seju.
«Kopš bērnības man patika pavadīt laiku tikai ar meitenēm, jo varējām apspriest modes lietas. Kopēju interešu ar puišiem man nebija,» atceras viņa. Tādēļ likumsakarīga bija Daniellas izvēle mācīties Rīgas stila un modes tehnikumā, kur viņa ieguva stilistes diplomu.
Pusaudžu gados, kad sākuši plosīties hormoni, Daniella skaudri apjautusi, ka šīs pārmaiņas viņu biedē. «Es negribēju kļūt par vīrieti, jo sevi izjutu kā meiteni. Es gribēju izskatīties un justies kā meitene. Tas viss manī gruzdēja un noveda līdz pamatīgiem kompleksiem,» atklāta ir viņa. Daniella sākusi apmeklēt psihoterapeitu. «Pie speciālistiem nonācu, jau būdama smagā depresijā un ar tieksmi uz pašnāvību. Man ik pa laikam bija histērija, kas beidzās ar to, ka stāvēju pie spoguļa, turot vienā rokā dzimumlocekli, bet otrā – nazi. Es biju gatava to izdarīt…» neslēpj Daniella.
«Kad ārsti konstatēja, ka man ir dzimuma identitātes traucējumi, varēju uzsākt hormonu terapiju. Tolaik man bija 17 gadu. Nākamie gadi pagāja dažādās pārbaudēs un testos, lai iegūtu atļauju veikt dzimuma maiņas operāciju un varētu mainīt dokumentus. Seksologi un psihoterapeiti man palīdzēja saprast, ka esmu pilnīgi normāla, vienkārši notikusi dabas kļūda,» par noteikto diagnozi – transeksualitāte – teic viņa. «Tā ir ārstējama slimība, un tā nav psihiska novirze. Dievs man devis sievietes dvēseli un vīrieša ķermeni.»
Vijīgā naktsklubu dejotāja
Dejotāja stāsta – pirms operācijas viņai visu laiku nācies pielāgoties un risināt praktiskas dabas problēmas, un pat tāda ikdienišķa lieta kā apģērba un apakšveļas izvēle, radīja daudz neērtību. «Man vajadzēja domāt, kā noslēpt savus dzimumorgānus, tādēļ izmantoju koriģējošo apakšveļu. Tas savukārt traucēja manā dejotājas darbā, nemaz nerunājot par atpūtu pludmalē,» atzīstas Daniella.
Vēl tagad, to atceroties, pār viņas ķermeni pārskrien šermuļi.
«Tā ir ļoti sāpīga tēma. Saprotu, ka viss jau ir garām, bet šīs atmiņas uzjundī izjūtas. Es zinu, ka tagad mana dzīve mainīsies tikai uz labo pusi. Mans ceļš līdz sievietes ķermenim nebija viegls un ātrs, bet tagad es baudu katru dienu,» smaida Daniella.
Viņai patīk viņas jaunais ķermenis, tikai zemā balss vēl atgādina par to, ka Daniella bijusi vīrietis. Viņa pat apsvērusi domu to mainīt ķirurģiskā ceļā – tiekot vaļā no ādamābola. Tomēr risks esot liels – pēc operācijas balsi var pazaudēt pavisam. Tāpat dejotāja apdomā iespēju palielināt krūtis.
Savu nākotni Daniella saista ar dzīvi un darbu ārzemēs, kur naktsklubu dejotājas esot labi atalgotas. Tā kā Daniellu vienmēr vilinājusi nakts dzīve, viņa apguvusi dejas uz pilona. «Mani vienmēr apbūrušas meitenes naktsklubos, kas graciozi dejo, arī es vēlējos darīt to pašu. Tāpēc tagad naktsklubā, kur agrāk gāju tusēties, nedēļas nogalēs dejoju go-go un veicu akrobātiskos trikus uz pilona. Skatītāji ir sajūsmā!» lepojas dejotāja.
Daniella cer, ka ārzemēs viņa varēs justies brīvāk un veiksmīgi izveidot attiecības. «Man ir patikuši daudzi vīrieši, tomēr ne katrs Latvijā atļaujas tikties ar transpersonu. Tā tiktu grauts vīrieša statuss sabiedrībā. Daudzi vīrieši spētu pieņemt mani, bet sabiedrībā viņi tiktu izsmieti par savu izvēli. Savukārt ārzemnieki mani uztver kā parastu meiteni un nekaunas kopā ar mani iziet sabiedrībā. Man ir partneri, kas gaida, kad beigsies rehabilitācija un varēsim atkal satikties. Kad izzudīs tūska, varēšu domāt arī par dzimumdzīvi kā sieviete,» pasmaida Daniella.
