Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas notika 2018. gada nogalē, īsi pirms Jaungada, kad daļa Dagnijas Staķes kuplās ģimenes, atbraukuši uz Jūrmalu ar vilcienu, devās uz Ziemassvētku koncertu Dzintaru koncertzālē, kur bija jāuzstājas vienam no Dagnijas mazdēliem. 29. decembrī pulksten 17.38 Jūrmalā, Meža prospekta un Skujenes ielas krustojuma rajonā automašīna uzbrauca četriem gājējiem.
Dagnijas vīrs Juris Staķis mira notikuma vietā, bet vīratēvs Gunārs dzīvību zaudēja slimnīcā. Pārējie divi cietušie – eksministres dēla Andreja sievas vecāki – ar smagām traumām tika ievietoti Gaiļezera slimnīcas reanimācijas nodaļā. Policijas rīcībā esošā informācija liecināja, ka gājēji brauktuvi šķērsojuši tam neparedzētā vietā, viņiem nav bijuši arī gaismu atstarojoši elementi. Autovadītāja izelpā netika konstatēta alkohola klātbūtne.
Ar Dagniju tiekamies Rīgā, Blaumaņu ielā, viņas dēla Mārtiņa Staķa apsaimniekotajā Innocent Cafe. Viņa nevēlas zīlēt, kas būtu un kā, ja vilciens atbrauktu mirkli vēlāk vai agrāk.
«Kas noticis, to neatgriezt. It kā jau to sapratu uzreiz pēc avārijas, bet pieņemt negribēju un nevarēju,» pasūtot savu iecienīto latte, kas Mārtiņa kafejnīcā esot izcila, nosaka Dagnija. Bet acīs tāpat nodevīgi sariešas asaras. Tās sarunas laikā sariesās ik pa brīdim, bet bija arī mirkļi, kad, stāstot par panākumiem, eksministres sejā atplauka patiess smaids.
– Jau pirms kāda laika esat atgriezusies darba dzīvē. Dzirdēts, ka strādājat augstskolā. Vai tā ir?
– Drīz būs pusgads. Rīgas Stradiņa universitātē mācu Sociālajā darba katedrā. Galvenokārt nodarbojos ar studentu praksēm. Vedam studentus uz iestādēm, rādām, kā darīt, kā tas izskatās dzīvē. Katrā ziņā interesenti gan man, gan studentiem paskatīties, kā tās lietas notiek.
– Pašai patīk darbs ar jaunatni?
– Protams. Tas man arī nav nekas jauns. Politikā savulaik ienācu no augstskolas. Tagad būtībā esmu atgriezusies tur, kur biju. Tikai tolaik mācīju topošos mūzikas skolotājus, bet citādi – tas pats. Pieredze politikā palīdz organizēt studiju procesu. Kaut vai tas, ka tagad ļoti labi zinu daudzu iestāžu vadītājus, zinu, ko viņi var ko jaunu pastāstīt studentiem.
– Pēc ilgiem gadiem politikā droši vien nav viegli atgriezties pie pasniedzējas darba?
– Es varu visādi. Man katrā ziņā nekad nav piemitis tas, ko mēdz dēvēt par falšu lepnumu un iedomību – sak, es biju ministre, un cits darbs man ir par prastu! Tieši otrādi – man vienmēr bijusi tā jušana, lai es būtu normāls ierindas cilvēks. Man nekad nav patikusi slava, atpazīstamība. Ministres amatā diemžēl no tās nevarēju norobežoties. Arī tagad tas velkas līdzi.
– Dažkārt jau tieši labi, ka atpazīst?
– Savā ziņā – jā. Īpaši, kad esmu Rīgā. Man nav bijusi neviena diena, kad mani nepasveicinātu sveši cilvēki. Atpazīstamība uzliek arī pienākumu – nevar uz ielas izdarīties, kā pašai sagribas. (Pasmaida.)
– Esat pamatīgi mainījusi imidžu. Teikšu godīgi, pirmajā mirklī pat nepazinu.
– Jā, tā sanāca… Katram vecumam sava vieta, un ar to jārēķinās. Jāskatās pasē. Gadi iet uz priekšu, pietiek. Tāpēc jau jaunāks nekļūs, ka matus krāsos. Man šādi ir vienkāršāk. Izpaliek arī ieveidošana. Īstenībā jau kādu laiku biju domājusi par šādu imidžu, tad ieraudzīju eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes tagadējo frizūru. Viņa mani savā ziņā iedvesmoja.
– Kāda ir jūsu ikdiena?
– Nemitīgā kustībā. Īstenībā lielāko daļu laika pavadu laukos. Rīgā nakšņoju reti, lai arī dzīvoklis man te ir saglabājies. Palieku pa nakti vien tad, ja obligātās darīšanas pilsētā ir vismaz divas dienas pēc kārtas. Piemēram, Dziesmu svētkos. Man taču ģimenē ir gan diriģenti, gan dziedātāji un mūziķi.
– Kovidlaiks jūsu dzīvi ietekmēja?
– Neapšaubāmi! Pat ar zināmiem plusiem. Mājās dārzā varēju kaut ko padarīt. Tagad jau mums mājās četru darba roku trūkst. Tas bija vīra un vīratēva liels nopelns, ka saimniecībā mums bija kārtība. Kaut arī vīratēvs bija cienījamā vecumā, ar izkapti pļaut viņam bija tīrais prieks. Viņš bija pie labas veselības.
– Vai var teikt, ka esat atguvusies pēc smagā zaudējuma?
– Ziniet… (asaras sariešas). Bija jau jāatgriežas dzīvē uzreiz. Nebija, kad sadugt. Laiks iet uz priekšu. Jaunā paaudze skolās jāsūta, viss notiek. Bet skaidrs, ka ik dienas par to bija jādomā. Arī tagad ir jādomā… Iegrimt ilgās sērās nav risinājums. Bet, protams, tas laiks nebija un nav viegls.
Nav dienas, kad mazdēls Jānītis nepiemin vecvectētiņu. Katru dienu – vecvectētiņš tā darīja un šitā būtu darījis…
Viņiem bija īpaša saikne. Puika vienmēr teica: «Veciņ, iesim padarboties!» Un abi gāja… Kad tu zini, ka tas ir nenovēršams, ka tā būs, tad pierodi, un zaudējums varbūt tiek pieņemts vieglāk. Bet kad tas notiek pēkšņi… Nevienam ko tādu nenovēlēt. Mums jau tas viss turklāt bija dubultā. Divi dzīvi palikušie bija vecākā dēla sievas vecāki.
– Viņu traumas arī bija ļoti smagas.
– Tikai tagad abi ir daudzmaz pie veselības. Viņi bija bezsamaņā, ilgu laiku nemaz nezināja, ka Juris un Gunārs gājuši bojā. Pēc tam visu sadzīvi vajadzēja pielāgot, apraudzīt, pieskatīt… Kopš tā laika man nav Ziemassvētku. Jāatzīst, man šie svētki arī nekad nav īpaši patikuši. Varbūt jau bija kaut kāda nojausma? Manam vīratēvam gan bija ļoti bagātīgs Ziemassvētku dzejoļu krājums.
Viņš vienmēr skaitīja tos pie eglītes. Tagad man šo svētku nav vispār. Pagājušajos Ziemassvētkos vispār aizmukām, aizbraucām pie vecākās meitas uz Vāciju, lai te mājās nav jābūt. Es vienkārši nevarēju. Nevarēju, un viss. Bet citādi galā tiekam. Jātiek! Nav variantu.
– Vienmēr esat izcēlusies ar to, ka esat saimnieciska dāma, teicama kulināre… Par jūsu kotletītēm klīst leģendas, un marinējumi tiek slavēti un godā celti. Pieliekamais jau pilns un gaida, kad ziemā tiks tukšots?
– Tas nav gājis mazumā. Tieši otrādi. Pagājušogad krājumi vispār bija rekordlieli. Šogad mazliet mazāki, bet tāpat daudz jau sagatavots. Šovasar mūsu dienaskārtībā, pateicoties kovidam un tam, ka esam mājās, bija broileri. Tumē dzīvojam mājā kopā ar jaunāko meitu, znotu un viņu bērniem.
Ar znotu Jāni Ozolu – to, kurš korim Maska diriģents, – izdomājām: bērniem ļoti garšo vistas gaļa, mazmeita gatava kaut vai trīs reizes dienā ēst vistas buljonu, tātad jāaudzē broileri.
Ne mēs līdz šim bijām vistas audzējuši, ne zinājām, kā tas jādara, bet šķūnītis, kuru pielāgot vistu kūts vajadzībām, gan bija. Pavasarī paņēmām 50 gabalus – ar domu, ka puse diez vai izdzīvos.
Izaudzējām 44, vakar pēdējos četrus nokāvām. Bet lieli un smagi bija pēdējie. Ne jau vieni paši tos apēdām. Tas būtu par traku. Tika arī radiņiem. Nākamgad noteikti atkal audzēsim broilerus. Pat saldētavu esam nopirkuši, lai varētu ilgāk uzglabāt.
– Kas vēl ir jūsu saimniecībā?
– Mums, mājiniekiem, ir stingri sadalītas apkopjamās teritorijas. Meitai – visas ārējās platības: burkāni, kabači, visi dārzeņi, kas aug ārā, un zaļumi. Pavasarī zaļumus, lai tie ir agrāk, viņa sasēj arī siltumnīcā.
Vispār mums ir divas siltumnīcas, un par tām atbildīga esmu es. Kad nāk tomātu stādīšanas laiks, tad zaļumi no siltumnīcas tiek izvākti. Šogad iestādīju pusotra simta tomātu stādu, un teikšu atklāti, lai arī sākumā 17 stādi nosala, tomāti šogad bija un vēl ir – brīnišķīgi un ļoti garšīgi.
– Jums ir četri bērni, nu jau 13 mazbērni. Dzīvojat kopā ar jaunāko meitu un znotu, vecākā meita ar ģimeni pārcēlusies ar ģimeni uz Vāciju. Dēli ar ģimenēm bieži brauc ciemos, palīdz?
– Ik pa laikam atbrauc. Arī Mārtiņš ar visu savu aizņemtību atrod laiku. Kāda tur palīdzēšana? Mēs esam laimīgi, ka varam kopā paciemoties, pasēdēt, parunāt. Protams, ja kaut kas liels jādara, nāk talkā, bet citādi paļaujamies uz saviem spēkiem. Katram ir sava dzīve, sava ģimene.
– Kādi ģimenes kopā sanākšanas pasākumi taču notiek?
– Lieldienas mums ir obligātas. Gadumija tiek atzīmēta. Jau divus gadus pēc kārtas mums kopā sanākšana ir 4. maijā. Tā ir mana vīratēva dzimšanas diena. Arī pirms tam šo dienu atminējāmies, bet tagad tā īpašāk. Tikko pat, 31. augustā, pulcējāmies kopā, lai atzīmētu bērnu pirmo skolas dienu. Nu jau mums ģimenē ir 10 skolnieki.
– Izskatās, ka jūsu jaunākajam dēlam Mārtiņam drīzumā būs krietni jāstrādā. Velk uz to, ka viņu ievēlēs par Rīgas mēru. Kādas ir jūsu izjūtas – Rīgai būs paveicies?
– Tas būtu pilnīgi normāli, ja viņš kļūtu par mēru. Ja cilvēks izvēlējies būt politikā, grib augt, tad viņam ir jātiecas uz augstākajiem amatiem. Ja piedāvā, nav jādomā, ir jādara. Šī viņam būs lieliska iespēja parādīt, uz ko ir spējīgs. Varu teikt, ka viņam ir izteiktas diplomāta spējas.
Mārtiņš spēj visu labi nogludināt. Es neatceros, ka viņš jelkad būtu iesaistīts kādos konfliktos.
Jau no skolas laikiem viņam ir līdera dotības – draudzējās ar vienaudžiem, bet tika respektēts un uzskatīts par savējo arī vecāku skolasbiedru vidū. Viņš par politiku sāka interesēties jau skolas laikā. Kā tagad atceros – bija viens no līderiem skolas partijā Zelta cels. Jā, jā, tieši cels. Un cels tāpēc, ka datorā nekādi neesot varēts dabūt burtu ļ. (Smejas.) Lai politikā varētu veiksmīgi darboties, jāspēj pieņemt nepopulārus lēmumus. Un tad ir jābūt mugurkaulam. Mārtiņam ir. Kaut vai tāpēc, ka viņš nav karjeras politiķis. Viņš ir pietiekami labi nodrošināts, tādēļ savās darbībās brīvs – nav no kāda atkarīgs.
– Pati aizvien esat Zaļo un zemnieku savienībā, bet viņš – Attīstībai/Par!. Kā tad tā?
– Ko, ko, bet partijas piederību mūsu ģimenē drīkst brīvi izvēlēties.
– Un ko tad nedrīkst?
– Iet vai neiet mūzikas skolā. To vecāki izvēlas. Par šo tēmu neviens nediskutē – es kā bijusī mūzikas skolotāja saku, ka jāiet, un viss. Un neviens nepīkst pretī! (Smejas.)
– Mārtiņš arī spēlē kādu mūzikas instrumentu?
– Flautu. Viņš beidza mūzikas skolas flautas klasi. Šad tad vēl uzspēlē. Vēl viņam dziedāt ļoti patīk. Viņš taču savulaik ar savu sieviņu Tumē izveidoja kori, tas vēl tagad darbojas. Mārtiņš līdz ar iesaistīšanos politikā reti ierodas uz mēģinājumiem, jo tomēr jau diezgan tālu no Rīgas.
Pati lielajā politikā nedomājat atgriezties?
Absolūti – nē! Tā tēma ir slēgta, man ir citas vērtības. Es gan sekoju līdzi tam, kas notiek. Esmu vēl arī partijā, no kuras dabūju pastrādāt diezgan augstos amatos. Bet pietiek. Piedodiet, tagad ir jauno laiks, man politikā vairs nav, ko meklēt. Mēs esam pēdējā paaudze, kas dzīvojusi sociālismā, tāpat jau mūsos no tā laika kaut kas iekšā ir palicis. Jaunajiem ir pavisam cita domāšana.
Lai viņi tagad domā un dara! Es tagad skatos Mīlas viesuli. Ne pa televizoru. Datorā. Ieslēdzu, kad man sanāk laiks. Tur ir skaisti cilvēki, lieliski un krāšņi dabas skati. Mani tagad tādas lietas saista.
