Ceļotājs Kārlis Bardelis pēc Klusā okeāna šķērsošanas: Haizivs klapēja manu laivu kā paklāju

Ceļojumi
Gita Vīksne
24. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Privātais arhīvs
«Bija daudz riskantu situāciju, taču es tās uztvēru viegli,» PDz saka latvietis – pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā šķērsojis Kluso okeānu – no Dienvidamerikas līdz Āzijai.

Katru dienu 12 stundas pavadīja airējot

«Šobrīd esmu savā laivā zvejnieku kuteru piestātnē Malaizijā un jūtos fantastiski,» PDz pavēsta pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis. Pagājušajā nedēļā viņš noslēdza pirms diviem gadiem uzsākto ceļojumu. Vienatnē viņš sekmīgi šķērsoja Kluso okeānu ar airu laivu bez burām, motora un pavadošā kuģa.

Kopumā veicot 26 637 kilometrus, Kārlis kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kurš airu laivā šķērsoja Kluso okeānu – no Dienvidamerikas līdz pat Āzijai.

«Esmu dzirdējis, ka cilvēki, kas realizējuši lielus projektus, stāsta par tukšuma sajūtu, ko piedzīvo, nonākot galā. Tā man nav. Jūtos bezgala priecīgs un iedvesmas pilns. Tas, cik ātri atgriezīšos Latvijā, atkarīgs no tā, cik drīz saņemšu atļauju izkāpt krastā. Malaizijā līdz 31. augustam ir slēgtas robežas, tādēļ oficiāli to nevaru darīt. Esmu savā laivā, man ir ēdiens, ūdens un vietējā SIM karte.

Ļoti ceru uz Latvijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta un Latvijas goda konsula Malaizijā atbalstu, jo pirms došanās uz Latviju nepieciešams atrast kādu vietu uz sauszemes, kur noglabāt laivu. Pēc tam ar pirmo lidmašīnu došos uz Latviju,» stāsta Kārlis.

Viņa draudzene Linda Zuze, ar kuru kopā 2018. gada sākumā Kārlis uzsāka šo ceļojumu, dzimtenē atgriezās jau sen. Sākumā viņi abi ar tandēma velosipēdu 102 dienās šķērsoja Dienvidameriku, veicot 5430 kilometrus.

«Lai gan sākumā ceļojums bija plānots divatā, velobrauciena laikā Lindas domas mainījās. Viņa izlēma, ka tomēr negrib šādi dzīvot. Viņai arī bija vēlme uzsākt studijas. Tādēļ, nonākot Peru, nolēma atgriezties Latvijā.» Kārlis neslēpj – viņš pieļāvis, ka draudzenei ceļojums varētu kļūt par grūtu, un bija gatavs to turpināt viens.

Starp haizivīm un moskītiem

«Okeānā nevajag doties, ja neesi pārliecināts, ka tev to tiešām vajag. Manī šī pārliecība ir spēcīga. Tā ir mana brīva izvēle. Mani neviens to nespiež darīt. Es nemokos, man nav grūti. Jā, esmu bijis noguris līdz bezsamaņai, taču visu uztvēru viegli,» teic viņš.

«Katru dienu 12 stundas pavadīju airējot un astoņas no tām klausījos audiogrāmatas. Šī ceļojuma laikā noklausījos vismaz 150 dažādu audiogrāmatu, un visspilgtāk atmiņā man palikusi kāda atziņa no Viktora Frankla grāmatas Izdzīvošanas māksla: Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni. Tur teikts, ka starp kāda notikuma pieskārienu tev un tavu reakciju uz to ir brīdis, kas apveltīts ar bezgalīgu spēku. Tā ir tava attieksme. Pat ja tev tiek atņemts pilnīgi viss, nevar būt atņemta tava attieksme pret šī notikuma pieskārienu. Lai kādā arī situācijā tu nokļūtu, viss slēpjas attieksmē,» uzsver Kārlis.

«Ir bijušas daudzas riskantas situācijas, piemēram, haizivs klapēja manu laivu kā paklāju. Visaktīvākās tās parasti ir uzreiz pēc saullēkta vai vakarā pirms saulrieta. Tad viņām ir ēšanas laiks, un, iespējams, kāda manu laivu uztvēra kā labu maltīti.

Kādam šķitīs – nu, ko gan šī zivs ar savu astīti var nodarīt? Taču sitiens ir spēcīgs.

Skaņa tāda, it kā tu stāvētu pie aizvērtām durvīm, un no otras puses kāds no visa spēka mestu ķieģeļus. Sēdēju laivā un domāju – mani no haizivs šķir tikai sešus milimetrus biezs finieris… Brīžiem šķita, ka tas pārplīsīs,» atceras ceļotājs.

«Bīstamu situāciju var radīt arī satiksme okeānā. Lai gan visapkārt plešas tūkstošiem kilometru, vienmēr pastāv iespēja, ka tev kāds var uzskriet virsū. Man ir īpašs aprīkojums – automātiskā identifikācijas sistēma, kas sūta signālus uz apkārt esošiem kuģiem. Tos no citiem saņemu arī es. Tomēr reiz piedzīvoju interesantu satikšanos ar kādu tunču zvejas kuteri, kas man strauji tuvojās. Sazinājos ar to un visu laiku atkārtoju – ieturiet distanci, ieturiet distanci!

Viņš atbildēja: «Jā, labi!» Tomēr tik un tā turpināja man tuvoties. Iespējams, viņi vienkārši gribēja paskatīties uz mani tuvāk, bet šī stulbā ziņkārība gandrīz sašķaidīja manu laivu. Kuteris apstājās burtiski divu metru attālumā no manas finiera laiviņas,» stāsta Kārlis.

Astoņus mēnešus divu gadu ilgajā ceļojumā Kārlis pavadīja dažādās salās – kopumā astoņās. Tur atjaunoja spēkus un pārtikas krājumus, kā arī izvairījās no taifūnu sezonām. «Vienā no salām mani skāra denges vīruss. Mani sakoda kāds moskīts, un vajadzēja mazliet pagulēt slimnīcā ar augstu temperatūru. Labi, ka tas notika uz sauszemes. Ja būtu okeānā, man klātos grūtāk,» spriež Kārlis.

Naudu pelna ar iedvesmošanu

Kārli visvairāk aizkustinājis Klusā okeāna skaistums. «Nav tādu vārdu, lai aprakstītu, cik Klusajā okeānā ir skaisti saulrieti un saullēkti, cik pasakaini ūdenī atspoguļojas saule un mēness. Airēt pilnmēness laikā ir fantastiski – visapkārt melns okeāns, bet vidū baltas gaismas apspīdēts ceļš. Pūš viegls vējiņš, ir superīgi viļņi, un tur mazā laiviņā esmu es. Bieži vien piedzīvotā skaistuma dēļ man vienkārši bira asaras,» stāsta Kārlis. «Bija daudz unikālu skatu. Piemēram, pie Papua-Jaungvinejas krastiem redzēju vulkānu izvirdumus. Bija arī daudz interesantu satikšanos ar dzīvniekiem – delfīniem, vaļiem, bruņurupučiem, dažādiem putniem un lidojošajām zivīm.»

«Noteikti jāpiemin arī cilvēki, kurus ceļā satiku. Iepazinu nesavtīgu sirsnību un patiesumu. Bieži vien viņi nesaprata, kādā valodā runāju, un es nesapratu viņus, taču šie ļaudis tik un tā man sagādāja ēdienu.

Reiz viss ciems iznāca pludmalē, lai plikām rokām palīdzētu iznest manu laivu krastā un saremontēt to.

Bieži bija tā – pieairējot pie salas, es nevienu nepazinu, bet, dodoties prom, man tur palika bez maz vai ģimene… Atvadoties cilvēki man teica – Kārli, brauc pie mums ciemos atkal!»

Vaicāts, vai mājās Latvijā atgriezīsies biroja dzīvē, jo savulaik ieņēma augstus un atbildīgus amatus, Kārlis saka: «Pēdējo reizi birojā strādāju 2013. gada 30. augustā, un neplānoju tur atgriezties. Tagad es iztiku uz sauszemes pelnu ar iedvesmas lekcijām uzņēmumos un dažādos pasākumos. Es iedrošinu cilvēkus īstenot mērķus – arī tos, kas šķiet absolūti nesasniedzami. Atgādinu, ka pilnīgi viss ir iespējams – galvenais ir tikt vaļā no robežām, kuras esam uzlikuši paši savās galvās.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+