Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
0
-
4
-
1
-
3
-
0
-
Atgriezos pie dārziem
Mamma gribēja, lai piepildu viņas nerealizēto sapni, tāpēc iestājos medicīnas māsu skolā Cēsīs. Kad pirmajā naktī puiši ar lielu blīkšķi atspēra kopmītņu istabiņas durvis, nolēmu, ka man to visu nevajag, jau nākamajā dienā sakrāmēju somas un atgriezos mājās. Iestājos vidusskolā Valmierā, bet pilsētas vidē nespēju iedzīvoties un novembrī skolu pametu – mana ziema pagāja mežā ar slēpēm. Ļoti gribēju būt patstāvīga, tāpēc zināmā mērā bija vienalga, kur un ko mācīties, lai tikai būtu tālāk no mājām.
Devos uz Bulduriem mācīties par dārznieci. Mācību laikā ļoti aizrāvos ar sportu, iestājos Sporta akadēmijā, taču nepabeidzu, jo izveidojās ģimene. Daudzas lietas dzīvē vienkārši zinu. Jau kopš bērnības zināju, ka mans vīrs būs tieši Juris. Vienmēr esam bijuši blakus – dzīvojām kaimiņu mājās, bērnudārzā gājām vienā grupiņā.
Ja sieviete pati nedomā par savu dzīvi, bērnu izaugšana neko nemaina – aizņemtības ritenis var kļūt mūžīgs.
Bija mazliet pāri divdesmit gadiem, kad apprecējāmies, nākamgad būs trīsdesmit gadi, kopš esam vīrs un sieva. Mums ir divi bērni un jau trīs mazbērni. Savulaik strādāju par skolotāju – mācīju botāniku, anatomiju, kādu laiciņu biju pasta priekšniece. Kad bērni paaugās, vīram kopā ar brālibija zāģētava, biju tās vadītāja. Un tad atgriezos pie dārziem: sāku tos projektēt un ierīkot. Tagad jau trešo gadu esmu Strenču novada dārzniece.
Sapratu – jāsāk dzīvot sev!
Pēc četrdesmit atsāku skriet. Mācoties Sporta akadēmijā, smagi saslimu un ļoti ilgi cīnījos par veselību. Slimības dēļ nevarēju paskriet, un to bija grūti pieņemt – zināt, ko varēju un nu nevaru. Padevos un teicu: tad jau labāk vispār nesportošu. Turklāt, kamēr bērni bija mazi, tam nebija ne laika, ne gribēšanas. Ļoti gaidīju, kad bērni izaugs. Domāju: kad viņiem būs 18 gadu, tad gan dzīvošu sev. Patiesībā tā nemaz nav. Ja sieviete pati nedomā par savu dzīvi, bērnu izaugšana neko nemaina, jo aizņemtības stāsts var kļūt mūžīgs: kad bērni ir izauguši, nāk mazbērni, un ritenis turpinās. Sievietei pašai jādara viss, lai viņu neizmanto par daudz.
Līdz četrdesmit gadiem biju ļoti prātīga, apzinīga un atbildīga, kā saka – pienākuma cilvēks. Un tad sapratu: ir jāsāk dzīvot sev. Atsāku skriet: atnācu mājās no darba un – uz mežu, kur nav neviena cilvēka. Vienubrīd skrēju kopā ar kādu sievieti, kas teica: jāpiedomā, kā mēs skrienam, mums jau vairs nav tie gadi… Bet kāpēc man, uzvelkot botas, jāskatās pasē? Jādzīvo tā, kā jūties, nevis jādomā, cik tev ir gadu. Nekrāsoju savus sirmos matus: gadi ir mana bagātība, mana pieredze – tas, ko man nevar atņemt.
Arī mani tetovējumi tapuši, kad man jau bija četrdesmit gadu. Neprasiet, kāda tiem ir nozīme! Nozīmes nav. Uz labā apakšdelma ķirzaka – kaut kas no dabas. Uz kreisā augšdelma – indiāņu rotām raksturīgo spalvu zīmējums, bet te, uz pleca, austrumniecisks lotosa zieds. Ja kāds šajos zīmējumos grib atrast sakarības, lai mēģina, bet patiesībā katrs zīmējums ir mana spontānā vēlme: gribu un, lūdzu, ir.
Kas tev tur tā patika?
Savulaik man bija sapnis palīdzēt Āfrikas bērniem un dzīvniekiem. Tolaik tas bija netverams sapnis, kurš tomēr piepildījās un turpinās. Kā pierādījums, ka nekad nevar zināt, kur un kad izdosies atrast savu īstās laimes izjūtu.
Pirms gadiem desmit kāda paziņa, dārzniece no Rīgas, uzaicināja kopīgi doties ekskursijā. Dārzniekiem ziemā maz darba, tādēļ piekritu. Jautāju: uz kurieni? Uz Etiopiju. Kur tāda atrodas? Āfrikā. Nu labi, braucam – par ko ne? Pavadījām tur 42 dienas. Spilgti atceros brīdi, kad sapratu: es varētu pazust no visiem un visa, ja vien man ļautu palikt šeit. Es iemīlējos Etiopijā, jo tur jutos kā mājās – pa īstam iederīga. Savulaik domāju: varbūt jānoskaidro, kāpēc man šī zeme ir tik īpaša, kāpēc mani velk atpakaļ. Patiesībā nekādas atbildes speciāli nav jāmeklē. Kad vajadzēs, es to uzzināšu.
Etiopijā pirmoreiz biju februārī. Togad Latvijā nebija sniega – sasniga tieši tad, kad atgriezos. Pie mums tolaik dzīvoja meitene no Taizemes, un viņa neviltotā bērna priekā brīnījās par beidzot sagaidīto sniegu. Savukārt man tik ļoti pietrūka Etiopijas saules un siltuma, ka ik rītu stāvēju pie loga, skatījos uz balto zemi un raudāju. Vīrs nesaprata: nu kas tev tur TĀ patika! Pat teica: vai tu mani vairs nemīli, ka tik ļoti
katru dienu raudi pēc svešas zemes? Vīru interesēja, kas mani tā vilina Āfrikā, un jau novembrī mēs kopā ar draugiem uz Etiopiju braucām abi. Viņam arī tur patīk.
Etiopija iemācīja ļauties
Bija jādomā, kā doties uz Etiopiju atkal un atkal. Ceļot viena nevarēju: ar sabiedrisko transportu tur pārvietoties ir pārāk apgrūtinoši, tādēļ jābrauc ar džipiem, un vienai tas būtu padārgi. Turklāt angļu valodā tolaik zināju tikai tās frāzes, ko skolā iemāca pirmajās svešvalodas stundās. Bet es izdomāju, kā tikt uz Etiopiju. Sāku organizēt nelielas Latvijas ceļotāju grupiņas: ne tāpēc, lai pelnītu, bet lai Etiopiju varētu apceļot pati un parādītu to citiem.
Man tur sapin ap 120 bizīšu. Atgriežoties Latvijā, matus atpinu un atkal kļūstu latviete.
Kopš tā laika divus trīs mēnešus ik gadu pavadu Etiopijā, esmu izbraukājusi šo zemi krustu šķērsu un jau, šķiet, zinu to pat labāk nekā Latviju. Cilvēki mani atrod Facebook, un dodamies ceļā. Vienmēr atgādinu, ka neesmu grupas vadītāja, – dalīšos tajā, ko zinu, bet nepienesīšu visu kā uz paplātes. Pirms braucieniem saku: komforta nebūs. Gulta, tualete un duša būs, bet siltais ūdens – ne vienmēr, un otrajā nedēļā nomazgāties aukstā ūdenī ne katrs var. Līdzīgi ar elektrību – reizēm naktīs to atslēdz un tad rūc ģeneratori. Aiz loga var brēkt ēzeļi, un gulēt var traucēt arī musulmaņu lūgšanas.
Kurš pieradis pie mieriņa un klusumiņa, tas viss var sākt ļoti, ļoti traucēt. Saku: gultasveļa būs tīra, bet ārkārtīgi nolietota – ne koši balta, ne koši puķaina. Varēs ēst eiropiešiem ierastu ēdienu, bet tas būs dārgāk, savukārt lētais vietējais ēdiens ne vienmēr visiem garšo: tad ir par asu, tad nav gaļas, tad ir tikai gaļa. Visu dienu būs jābrauc, un tas var būt nogurdinoši. Bet visgrūtāk būs pieņemt vietējo iedzīvotāju nemitīgo uzmanību: tiklīdz atvērsies džipa durvis, visapkārt būs cilvēki, kas tevi taustīs, pētīs, jautās, kā tevi sauc un no kurienes tu esi, un dažkārt viņiem pat nebūs svarīgi dzirdēt atbildes.
Etiopijā dzīve ir daudz smagāka, bet cilvēki tur ir atvērtāki: viņi nāk pretī un klāt ar smaidu. Etiopija māca atbrīvoties no mūžīgās vēlmes visu kontrolēt. Tur nevari zināt, kurā stundā kur būsi un ko darīsi: pilnībā jāļaujas laikam un notiekošajam,
jo tāpat viss sakārtojas un notiek. Es mācos šo paļaušanos. Jau divus rudeņus pirms došanās uz Etiopiju esmu pārdevusi savu mašīnu. Zinu, ka ziemā man to nevajadzēs, jo būšu prom. Kad atgriežos un sāku strādāt, viss sakārtojas – parādās nauda un mašīnu var nopirkt atkal.
120 bizītes
Gids, ar kuru kopā strādāju Etiopijā, Latvijā brīnījās: ko jūs darāt, ja ielas ir tik tukšas? Atbildēju: mēs sēžam katrs savās mājās, ieslēdzam katrs savu televizoru un ēdam katrs savu kartupeli. Etiopieši iet ārā, dodas uz mazām ēstuvītēm, satiek cits citu, nesteidzīgi izrunājas un visu zina. Tā viss notiek. Es arī gribu tā dzīvot. Etiopiešiem vajag mazāk nekā mums. Drēbju kalni, nervozie cilvēki uz ielām – tas viss mani nomāc. Diemžēl, atgriežoties Latvijā, gribi negribi, arī jāsāk uztraukties līdzi, jo te ir ierasts steigties, nenormāli daudz strādāt un būt uzvilktai.
Uz Etiopiju vislabāk doties oktobra otrajā pusē, novembrī un decembrī, jo vasarā tur ir lietus mēneši. Kad tur aizbraucu, dodos uz frizētavu.
Pievienojot matiem mākslīgās šķipsnas, man tur sapin ap 120 bizīšu. Pēc trim četrām nedēļām matus atpinu, ļauju, lai atpūšas, un tad atkal sapinu. Tā jūtos vairāk savējā.
Man ir bijušas ļoti garas bizītes: naktī vispirms pārcēlu uz vajadzīgo pusi matus un tikai tad pagriezos pati. Man ir arī kleita, kādās staigā Etiopijas sievietes. Vietējie nāk klāt un saka: cik labi, ka tu pieņem un atzīsti mūsu stilu! Atgriežoties Latvijā, matus atpinu un atkal kļūstu latviete.
Varētu domāt, ka man katrs gads sastāv no divām daļām: Indra Latvijā un Indra Etiopijā. Patiesībā manas domas vairāk ir tur, Etiopijā, sevišķi tad, kad tikko esmu atbraukusi. Ikreiz raudu, domājot par to, ka atkal jābrauc prom. Man ir doma atrast darbu Etiopijā. Varētu strādāt botāniskajā dārzā, arī kā ceļojumu organizatore. Reiz trīs nedēļas tur strādāju viesu namā tikai par vēdera tiesu – varēju paēst un gulēt, neko citu man arī nevajadzēja. Pieļauju, ka varētu pārcelties uz Etiopiju pavisam.
Pēdējos gados mani ļoti sāk interesēt etiopiešu reliģija, viņi ir ortodoksāļi (ortodoksālās pareizticības atzars – red.). Pagājušogad kādu brīdi Etiopijā dzīvoju viena. Netālu no viesnīcas bija baznīca. Nekad neesmu pieredzējusi to neizskaidrojamo mieru, ko jutu šīs baznīcas dārzā, gāju tur katru brīvu brīdi. Reiz pie manis pienāca priesteris, kurš ar kāda studenta starpniecību aprunājās ar mani. Viņš teica: es tevi te bieži redzu, ko tu te dari? Students man iztulkoja priestera vēlējumu, ka man jāmācās viņu reliģija – jāmācās viņus saprast. Šis vēlējums manī ir palicis.
Sarkans Porsche
Manu redzējumu par dzīvi un vērtībām savulaik mainīja izpletņlēkšana. Tā ļāva saprast, ka viss ir daudz plašāks, nekā ierasts redzēt ikdienā. Lidojumā nav, uz ko paļauties, tikai uz sevi un uz to, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Reiz izpletnis neatvērās, bet arī neatdalījās, un štropes ietinās man matos. Zināju, ka rezerves izpletni nevar vērt, kamēr nav atdalījies lielais. Kritu zemāk un zemāk, tomēr pa ceļam paspēju atbrīvoties no lielā un atvērt rezerves izpletni.
Tie, kas uz mani skatījās no zemes, jau bija paspējuši atvadīties: instruktors nebija ticējis, ka rezerves izpletnis atvērsies. Tikmēr manī bija pilnīgs miers – ne panikas, ne stresa, tikai pārliecība, ka viss nokārtosies. Vienmēr esmu teikusi, ka dzīvošu līdz 130 gadiem, un ar bērniem smiedamās norunājusi, ka 120 gadu dzimšanas dienā viņi man uzdāvinās sarkanu Porsche.
