Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Konsultē Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore un Sandra Salmiņa-Šuke, Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja.
Kad kāds dēkainis dodas ceļā uz tālām zemēm, pat lāgā nezinādams galamērķi, daudzi sajūsmā sasit plaukstas: ak, kāds piedzīvojums! Kad nupat pilngadību sasniegušais jaunietis uzmet mugursomu plecā un pēc garām mokošas gaidīšanas stundām paziņo, ka ir drošībā – mammai kā akmens no sirds noveļas. Mūsdienās ceļojumi vairs nav tikai sakārtoti braucieni organizētās tūristu grupās – tagad tie ir tālāki, pārdrošāki un neaprēķināmāki. Pasaule kļuvusi maza un viegli sasniedzama – ja vien ir vēlme, aizceļot uz tuvāku vai tālāku zemi var katrs, un, iespējams, tieši tādēļ dažādi brīdinājumi un drošības padomi diemžēl bieži paliek neizlasīti. Sak, nu ko jūs man te gribat iestāstīt – es pati gudra, pati visu zinu! Tikmēr Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments, kas ikdienā saņem Latvijas tūristu palīgā saucienus dažnedažādās krīzes situācijās, atgādina: lai gan valsts dosies palīgā katram, kas ārzemēs nonāks nelaimē, ir jābūt gatavam arī pašam palīdzēt sev. Katram – gan prātīgam, gan neprātīgam – ceļojumam jāsagatavojas, lai no bēdām pasargātu gan sevi, gan tuviniekus.
1. Noskaidro, cik drošs ir ceļamērķis!
Teorija. Protams, tev neviens neliedz apceļot pasauli, tomēr, pirms dodies ceļojumā, ieskaties Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta mājaslapā www.mfa.gov.lv un noskaidro, vai uz izvēlēto valsti vai reģionu ceļot ir droši.
Prakse. Te atrodama informācija par aktuālo drošības situāciju valstī, par vietējiem likumiem un paražām, ieceļošanas noteikumiem un vīzām, kā arī ieteikumi, ko darīt, nonākot ārkārtas situācijā. Visus jaunumus ministrija publicē savā Facebook kontā celodrosi.
!Atbildes saviem neskaidrajiem jautājumiem par ceļojumam izvēlēto valsti jājautā nevis Latvijas Ārlietu ministrijai, bet attiecīgās valsts vēstniecībai. Jo eksotiskāka valsts, jo nopietnāk jāsagatavojas. Piemēram, jānoskaidro tas, vai zāles, ko tu ikdienā lieto Latvijā, drīkst ievest arī tālajā zemē. Katrai valstij ir savi likumi, un nekur nelīdzēs atrunas, ka Latvijā, redz, tā darīt drīkst.
2. Pase
Teorija. Pārbaudi sava ceļošanas dokumenta derīguma termiņu! Ja tas ir mazāks par sešiem mēnešiem pēc plānotā ceļojuma beigām, noteikti dodies uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un saņem jaunu pasi. Atceries, ka Latvijas pilsoņi ES un EEZ valstīs, kā arī Šveicē, Melnkalnē, Serbijā un Gruzijā var ieceļot arī ar eID karti, savukārt Latvijas nepilsoņi var ceļot tikai ar pasi.
Prakse. Ir gadījumi, kad ceļojums jāpārtrauc, jo izrādās, ka kādā no tranzītvalstīm ir stingrāki ieceļošanas noteikumi nekā izvēlētajā galamērķī. Ik pa laikam Konsulārajā departamentā sestdienas rītā atskan zvans ar lūgumu palīdzēt: cilvēks ir lidostā ar dārgām biļetēm, bet pase, izrādās, vairs nav derīga. Diemžēl tā gadās arī ļoti pieredzējušiem ceļotājiem un pirms ļoti tāliem ceļojumiem, bet – te neviens neko nevar palīdzēt, jo katras valsts noteikumi ir jārespektē. Ļoti svarīgi ir pārbaudīt katra bērna dokumentus pat tad, ja savulaik visi pasi vai eID karti saņēmuši reizē, jo dokumenta derīguma termiņš atkarībā no bērna vecuma var atšķirties. Lūk, stāsts. Tētis, mamma un abi bērni bija ceļā uz ASV, kad Rīgā robežsargi secināja: viena bērna pases derīguma termiņš neatbilst ASV ieceļošanas prasībām. Tā nu tētis ar bērnu atgriezās mājās, bet uz ASV aizceļoja tikai puse ģimenes. Protams, prieks sabojāts gan vieniem, gan otriem. Vēl ļoti svarīgi atcerēties, ka ceļošanas dokuments vajadzīgs katram – arī zīdainim, ar kuru mamma dodas uz lidostu gandrīz tieši no dzemdību nodaļas. Tāpat Latvijas Valsts robežsardzē noteikti jānoskaidro, kādi dokumenti nepieciešami, ja bērni ceļos vieni vai ar pavadošo personu, kas nav neviens no vecākiem.
! Konsulārā departamenta palīdzību visbiežāk prasa situācijās, lai saņemtu pagaidu ceļošanas dokumentu, kad ārzemēs pazaudēti dokumenti. Pavisam nesen kādai ģimenei, kas devās uz Dienvidameriku, lai baudītu milzu ceļojumu ar kruīza kuģi, dokumentus nozaga jau pirmajā vakarā – vēl pirms kāpšanas uz kuģa. Konsulārais departaments šādos ganījumos var palīdzēt sagādāt dokumentus, lai atgrieztos mājās, nevis turpinātu ceļojumu.
3. Vīza
Teorija. Noskaidro, izvēlētajā galamērķī vai tranzītvalstī vajadzīga vīza vai elektroniskā ieceļošanas atļauja, uzzini arī, kādi ir ieceļošanas vai uzturēšanās noteikumi.
Prakse. Vīzu nosacījumi jānoskaidro laikus, jo ne visām valstīm Latvijā ir vēstniecība: var gadīties, ka pēc vīzas nāksies doties, piemēram, uz Zviedriju. Tiesa, daļai valstu vēstniecību dokumentus vīzas saņemšanai var iesūtīt pa pastu, bet citas prasa ierasties personīgi. Turklāt jāatceras, ka vīzu noteikumi atšķiras Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Piemēram, dodoties uz Ēģipti, Latvijas pilsoņi var saņemt elektronisko vīzu, savukārt nepilsoņiem pēc tās jābrauc uz Stokholmu, un tam vajag krietni vairāk laika. Konsulārajam departamentam ir zināms pulka gadījumu, kad vīzas dēļ ceļojumu nākas pārtraukt. Piemēram, Latvijas ģimene devās ceļojumā uz Kubu, domājot, ka vīzu varēs saņemt uz robežas, bet izrādījās, ka tās bija jānoformē Kubas vēstniecībā Somijā. Tā nu visa saime devās atpakaļ, Kubu neredzējuši. Kāda Latvijas kundze savukārt bija nokārtojusi vīzu un devusies uz Dienvidāfriku. Tur viņa, sekodama citiem tūristiem, devusies uz līdzās esošo valsti – lai šķērsotu tās robežu, vīzu nevajadzēja. Savukārt atgriežoties Dienvidāfrikā, izrādījās – vīzas nav, jo tā bija derīga tikai vienai ieceļošanas reizei. Nācās ieguldīt daudz laika un palīdzības, lai kundze varētu atgriezties Dienvidāfrikā, kur viesnīcā atradās visas viņas mantas. Ļoti uzmanīgiem jābūt ceļojot uz valstīm, kas piešķir elektronisko vīzu, piemēram, Austrāliju un Ameriku. Piesakoties šīm vīzām, noteikti jāsaņem elektronisks apstiprinājums. Šovasar kundzes no Latvijas savu ceļojumu uz jubileju ASV sāka un beidza Rīgas lidostā, jo izrādījās, ka vīzai ir gan pieteikušās, bet tās apstiprinājumu, iespējams, tehnisku iemeslu, dēļ nav saņēmušas, tādēļ lidmašīnā viņas neuzņēma.
! Ir valstis, kurās prasa uzrādīt ne tikai ieceļošanas dokumentus, bet arī, piemēram, dokumentus par noteiktu vakcīnu saņemšanu. Par to jāinteresējas Latvijas Infektoloģijas centrā.
4. EVAK – Eiropas Veselības apdrošināšanas karte
Teorija. Nacionālajā veselības dienestā noformē un klātienē vai pa pastu saņem Eiropas veselības apdrošināšanas karti! Tā ļaus ES/EEZ valstīs un Šveicē saņemt pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību tādā pašā apjomā un kārtībā, kā to saņem attiecīgās valsts iedzīvotāji.
Prakse. Diemžēl šo dokumentu tūristi noslinko saņemt, un tas apgrūtina neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanu. Tomēr bez palīdzības neviens nepaliks: Eiropas pilsoņa pase dod tiesības ES/EEZ valstīs un Šveicē saņemt neatliekamo palīdzību atbilstoši attiecīgās valsts noteikumiem, bet tad kārtība tomēr ir sarežģītāka.
5. Apdrošini ceļojumu!
Teorija. Papildus EVAK noformē privāto ceļojuma apdrošināšanu.
Prakse. Joprojām ir neatbildams jautājums: kāpēc cilvēki pažēlo dažus eiro apdrošināšanai, dzirdot, cik milzīgas summas jāmaksā, ja atgadās nelaime. Noteikti jāpievērš uzmanība tam, kādus riskus polise apdrošina – ļoti svarīgi, lai, piemēram, tie, kas dodas slēpot, ir apdrošinājušies pret traumām, kas var rasties uz kalna utt. Ikvienam ir vērts apdrošināties gadījumiem, kad nepieciešama ilgstoša ārstniecība vai rehabilitācija, vai transportēšana veselības stāvokļa vai pat nāves gadījumā. Jebkuras šāda veida izmaksas ir ļoti, ļoti lielas – kādam puisim, kuru pēc autoavārijas no Taizemes vajadzēja ar speciālo transportu atgādāt uz Latviju, par to prasīja 100 tūkstošus eiro. Turklāt ir ļoti svarīgi apdrošināties un saviem ģimenes locekļiem pastāstīt, kurā apdrošināšanas kompānijā ir nopirkta polise. Nesen kāda ģimene devās uz Maurīciju, un vīrietis, ceļojuma organizators, tur pēkšņi nomira. Savukārt neviens cits no ģimenes nezināja, kur vīrietis ir apdrošinājies. Pērn nelaimi piedzīvoja kāda Latvijas ģimene Bulgārijā: vectēvs bija devies ceļojumā kopā ar mazdēlu, bet pēkšņi nomira. Par laimi, viņi ceļoja grupā, tādēļ bija, kas parūpējas par mazo zēnu, bet neviens tuvinieks nezināja, vai un kur vectēvs ir apdrošinājies. Vēl jāatceras: ja svešā zemē gājis bojā kāds tuvinieks, ir precīzi jānoskaidro, kādam jābūt šīs valsts izdotajam dokumentam – miršanas apliecībai, lai to varētu atzīt Latvijā. Mēdz būt situācijas, kad tuvinieki pamet tālo zemi un tikai Latvijā saprot, ka ārzemēs izdotais dokuments nav derīgs tam, lai miršanas faktu iekļautu Latvijas Iedzīvotāju reģistrā, un tas var radīt ilgstošus pārpratumus un sarežģījumus.
! Diemžēl pat glāze šampanieša vai vīna var būt iemesls, kādēļ apdrošinātājs var atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Ja apdrošināšanas līgumā ir ierakstīts, ka apdrošinātājs nekompensē zaudējumus, ja apdrošinātais bijis alkohola reibumā, tad arī 0,01 promile var tikt uzskatīta par alkohola reibumu.
6. Izmanto mobilo lietotni Ceļo droši!
Tā ir miniatūra Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapa, kas dod ērtas saziņas iespējas ar Konsulāro departamentu. Ja ceļojuma laikā nonāc ārkārtas situācijā – pazudusi pase vai eID, esi apzagts vai aizturēts –, zvani uz diennakts tālruni +371 26337711 vai raksti [email protected].
Ārlietu ministrija strādā tam, lai parūpētos par katru Latvijas cilvēku, kas nonācis nelaimē ārzemēs, – palīdzība ir tieša un individuāla. Tomēr jāsaprot, ka ministrija nerisinās civiltiesiskus strīdus vai problēmas: neaizturēs nokavētu lidmašīnu, neglābs, ja ir iegādāta zagta mašīna utt. Ārlietu ministrija glābj nelaimē nonākušus cilvēkus.
6. Reģistrējies Konsulārajā reģistrā!
Teorija. Tajā, izmantojot www.latvija.lv, vajadzētu reģistrēties ikvienam, kas dodas uz tuvākām vai tālākām ārzemēm.
Prakse. Ikdienā departaments nepārbauda, kas un kurp dodas, bet, ja kādā valstī atgadās krīzes situācija, tūliņ tiek noskaidrots, cik un kādi Latvijas cilvēki atrodas šajā valstī, lai vajadzības gadījumā dotos viņiem palīgā. Ir neskaitāmi gadījumi, kad ārlietu ministrijas pārstāvji, piemēram, pēc teroraktiem, zvana cilvēkiem, kas atrodas šajā valstī, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Un cilvēki stāsta: ziniet, es tieši stāvu uz tuvējās ielas, drošības policija tikko ir prom un helikopteri vēl redzami, bet paldies – ar mani viss ir kārtībā!
Lai draudzene apvainojas, bet paciņu neved
Ja tev prasa aizvest vai atvest kādu paciņu – labāk atsakies, jo īpaši tad, ja to lūdz nogādāt vai atgādāt no eksotiskām valstīm Dienvidamerikā vai Dienvidaustrumāzijā. Paciņā var būt narkotikas – gan vīna pudelē, gan kurpju vai konfekšu kastē, kurai, izrādās, ir dubultais dibens. Sodi mēdz būt drakoniski: astoņi, desmit gadi cietumā, Šrilankā – mūža ieslodzījums, bet Indonēzijā – nāvessods. Konsulārā departamenta pieredzē ir daudz cilvēku stāstu: viņi patiešām nav nojautuši, ka kļuvuši par narkokurjeriem. Kāda sieviete no Latvijas bērnības draudzenes dotas paciņas dēļ Malaizijas cietumā nosēdēja deviņus gadus, un tikai ar ļoti lielām pūlēm viņu izdevās atvest uz Latviju.
Zelta likumi, ceļojot vienatnē
Ceļošana vienatnē patlaban ir populāra visā pasaulē, un par savu pilsoņu drošību ir norūpējušās daudzas valstis, atgādinot: sievietei, kas uz kādu eksotisku valsti ārpus Eiropas pošas ceļā bez pavadoņa, patiešām nopietni jāpadomā par savu drošību: ar talismanu kabatā un labām domām diemžēl var nepietikt. Lūk, kas būtu jāzina.
- Esi kā vietējās kārtīgās meitenes! Ļoti nopietni izzini vietu, uz kuru dodies! Jo tālāk esi no tūristu pilnām vietām, jo bīstamākā riska zonā nonāc. Tas, ka kūrortā visas dāmas ir peldkostīmā, nenozīmē, ka tā ir droši izskatīties jebkurā šīs valsts vietā: jo tālāk no lielveikaliem, jo specifiskāka kļūst vide. Tiesa, vietējo svilpieni un saukļi, cik kazu viņš gatavs par tevi maksāt, sākuma var izklausīties glaimojoši, bet… līdz zināmai robežai. Jo tālāk esi no vietām, kur ir daudz eiropiešu, jo riskantāk kļūst. Bet tas nenozīmē, ka nedrīkst ceļot! Ir ieteicams izturēties un ģērbties tā, lai varētu redzēt, ka esi ārzemniece, bet pilnībā respektē vietējo kultūru un tradīcijas: ja visām sievietēm galvā ir lakatiņš, uzsien lakatiņu arī tu. Ir ļoti svarīgi nevis izaicināt, bet iekļauties – ja negribi iekulties nepatikšanās, izveido un saglabā attiecīgajai kultūrai atbilstošu kārtīgās meitenes tēlu.
- Neuzticies un neļaujies apvārdošanai! Diemžēl pieredze liecina, ka sievietes nonāk nelaimē, kādam noticot. Lai cik droši un vilinoši izklausās piedāvājumi, tiem visiem labāk teikt nē. Labāk viena piedzīvojuma mazāk nekā vienas nelaimes vairāk.
- Norunā, kā sazināsies ar tuviniekiem! Mūsdienās ir moderni doties kaut kur – nezin kur, dažkārt tuviniekiem par to pat neko nepasakot. Tomēr būs drošāk, ja regulāri informēsi, kur esi nonākusi, lai tad, ja nepieciešama palīdzība, ir vismaz nojausma, kur esi atradusies. Tāpat jānorunā, cik bieži tu par sevi informē, piemēram, katru vakaru vai katru otro vakaru. Ļoti vērtīgi ir tuviniekiem pastāstīt ne tikai par to, kur esi nonākusi un kur šodien biji, bet arī par saviem plāniem – kurp tu gribi doties tālāk. Šāda informācija var būt ļoti svarīga, ja notiek kas nelāgs.
Ko darīt, ja ārzemēs pazudis tuvinieks?
Parasti tuvinieki Latvijā sāk satraukties, kad izjūk ierastais sazināšanās režīms, piemēram, mamma ar meitu ir sazinājusies katru rītu un vakaru, bet nu no meitas nav ziņu divas diennaktis. Šādā situācijā tuviniekiem Latvijā ieteicams nevis prasīt palīdzību Ārlietu ministrijai, bet rakstīt iesniegumu policijai, kas Latvijas vārdā sāks cilvēku meklēt. Ja ārzemēs ar Latvijas pilsoni kaut kas atgadās, ārvalsts policija par to paziņo Latvijas policijai, un Latvijas policija savukārt dodas uz te deklarēto tuvinieku adresi, lai viņus informētu par notikušo. Ja cilvēki deklarētajā adresē nedzīvo, viņu informēšana ir apgrūtināta. Savukārt Konsulārais departaments, saņemot tuvinieku lūgumu palīdzēt, var tikai pārbaudīt, vai meklētais cilvēks ir vērsies pēc palīdzības attiecīgās valsts vēstniecībā. Turklāt ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki, noformējot ārvalstī pasi, ir norādījuši, ka nevēlas ar tuviniekiem sazināties, lai kā mēnešiem un gadiem viņus meklē sociālajos tīklos. Turklāt cilvēki, kas devušies uz ārzemēm strādāt, dažkārt ir par lepnu, lai tuviniekiem atzītos, ka viņiem klājas slikti – pat nonākot ārkārtas situācijā, viņi izvēlas tuviniekiem neko nestāstīt. Ir daudz gadījumu, kad nevalstiskās organizācijas ziņo vēstniecībai: uz ielas dzīvo jūsu pilsonis – slims un bez ēdiena, nāk uz zupa virtuvi, bet… vēstniecība tuviniekiem neko nedrīkst ziņot, ja cilvēks pats savus tuviniekus neinformē.
Citu ceļotāju pieredze
Bērni lai paliek mājās un drošībā
«Kopā ar ģimeni aizceļojām uz kādu Indonēzijas salu laikā, kad tur bija sarkanais mēness aptumsums. Daba trakoja, okeāna viļņi aizskaloja daļu mūsu mantu. Nakšņojām teltīs, mašīna atradās kaut kur tālu džungļos, telefoniem zonas nebija, tuvākā elektrība – vairāku kilometru attālumā. Biju dzirdējusi par šajā salā joprojām valdošajiem cilšu likumiem un skatījos, kā gar okeāna krastu no abām pusēm tuvojas cilvēki ar kabatas lukturīšiem – tur, iespējams, nāca vietējie, kas meklē cilvēkus upurēšanai dieviem. Skatījos uz savām mazajām, blondajām meitiņām un turēju rokās mačeti – biju gatava darīt visu, lai viņas aizstāvētu, vienlaikus saprotot, ka es to nespēšu. Vēlāk gan izrādījās, ka gar okeāna krastu ejošie cilvēki ir krabju zvejnieki. Tomēr toreiz sapratu: dodoties eksotiskā piedzīvojumu ceļojumā, noteikti nevajag ņemt līdzi bērnus – mammas sirds ir mierā tikai tad, kad bērni ir drošībā.»
Bīstamā vieta jāpamet laikus
«Bijām ceļojumā pie draudzenes Spānijā. Kāda viņas paziņa mūs uzaicināja svinēt Lieldienas laukos. Ļoti nopriecājāmies: forši – redzēsim, kā īsti spāņi svin īstas Lieldienas. Braucām ilgi un tālu, līdz apstājāmies pļavā, kur bija sapulcējušies vietējie: uzslietas nojumes, pļavas vidū milzīga panna ar paelju, bet visapkārt – nebeidzami artišoku lauki, skaties, cik tālu gribi. Man uzreiz ienāca prātā: mēs nevarēsim nekur aiziet pastaigāties, būs jāsēž nojumēs kopā ar spāņiem. Uz galdiem un kastēs bija alkohols. Daudz, daudz, daudz alkohola. Daži vietējie donžuāni mūs uzreiz pamanīja un nāca iepazīties. Mudinājām draudzeni doties prom, jo sapratām, ka nekādu košu Lieldienu svinību nebūs – te būs tikai dzeršana. Viņa jutās neērti, mūs te atvedusi, bet vēl cerēja, ka drīz sāksies kultūras programma. Nekā tāda. Spāņi tikai lēja alkoholu un mudināja mūs pagaršot, kaut ko skaļi komentēja un ņirdza. Draudzene mums netulkoja to, ko viņi teica. Savukārt paziņai, kas mūs uz spāņu laukiem uzaicināja, viss patika – viņa smējās, dzēra un priecājās. Par laimi, tomēr spējām saglabāt vēsu prātu un ar ļoti stingru uzstājību pierunājām draudzeni doties prom. Vietējie donžuāni svilpa, redzot, ka aizejam, bet mēs bijām priecīgas, ka neļāvāmies izdzert nevienu glāzi alkohola – tik vien, kā apslapinājām lūpas, un tas ļāva laikus novērtēt situācijas bīstamību.»
Sagatavošanās pret viltus palīgiem
«Kopā ar draugiem devāmies apceļot trīs valstis – ar īrētu busiņu izbraukt loku caur Gvatemalu, Belizu un Meksiku. Uz Gvatemalas robežas mums, ne saukti, ne aicināti, uzradās palīgi – cilvēki, kas solīja sakārtot visas formalitātes, lai ceļā nerastos problēmas ar policiju. Viss izskatījās droši – mēs šiem cilvēkiem uzticējāmies un devāmies viņiem līdzi uz tā dēvēto ofisu, kas pēc ofisa īsti neizskatījās. Jau bijām gandrīz parakstījuši apdrošināšanas līgumu, kad sākām rēķināt, ka maksa par apdrošināšanu ir nesamērīgi augsta. Bijām iekļuvuši krāpnieku rokās, bet izlaist no telpām mūs neviens negribēja – ja godīgi, man tiešām bija bail. Vēl promejot tā dēvētie palīgi kliedza, ka mums uz ceļa būs problēmas, bet vēlāk noskaidrojām, ka nekā tamlīdzīga – mēs par visu jau bijām samaksājuši, noīrējot busiņu. Šajā gadījumā mums palīdzēja tas, ka bijām rūpīgi izpētījuši ceļošanas nosacījumus, taču tik un tā gandrīz noticējām krāpniekiem – viņi zina, kas un kā jādara, lai apkrāptu tūristus.»
