Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maratons kā iedvesma
«Ar Kasparu nopirkām lētas aviobiļetes uz Gruziju, Batumi. Ceļojums ilgtu deviņas dienas, un bijām izplānojuši aizmīties līdz Turcijas austrumiem – aptuvenais maršruts jau bija gatavs,» stāsta Krišjānis, kurš ir kaislīgs velobraucējs un nesmādē arī maratonus. «Biju pieteicies Rīgas maratonam un aploksnē kopā ar manu starta numuru bija grāmatiņa ar informāciju par dažādiem pasaules maratoniem.
Citi lasa
Atveru un skatos – Erbīlas maratons, Irāka. Maratons un Irākā? Ar stereotipiem esmu uz jūs, tomēr nespēju iedomāties, ka tik nedrošā valstī kā Irāka varētu risināties maratons. Šis, izrādās, tik tiešām ir starptautisks maratons, un viņi aicina uz Irāku tūristus.»
Maratons gan puišus neinteresēja, bet iespēja aizbraukt uz Irāku gan. «Paskatījos, ka Irāka ir Turcijas kaimiņvalsts, un nodomāju, ka varbūt varam kaut kā pastiept savu ceļojumu, lai izmestu arī mazu līkumu pa Irāku.» Apgabals uz Turcijas un Irākas robežas atrodas kurdu apdzīvotā rajonā – oficiāli neatzītajā Kurdistānas Republikā. Parasti, ieceļojot Irākā, ir nepieciešama vīza, bet, ja robeža tiek šķērsota šajā robežpunktā, vīza iepriekš nav jākārto – to bez maksas var dabūt uz robežas.
«Pārplānojām ceļojumu, un sanāca, ka jābrauc astronomiskas distances, lai paspētu aizbraukt līdz Irākai un pēc tam atpakaļ, – pat līdz 300 kilometriem dienā. Jau tad sapratām, ka tas ir nereāli un būs jābrauc arī ar sabiedrisko transportu,» pastāsta Krišjānis. Puiši gan smalkāk neko neplānoja, ļaujoties ceļojuma improvizācijai.
Mēs nebraucam skatīties pieminekļus un alas. Mēs braucam, kur ved ceļš, un lielākoties tas ved pa ļoti skaistām vietām.
Baltmaize un kola
«Līdzi mums bija šosejas velosipēds, mugursoma, kas svēra aptuveni divus kilogramus, un drēbes, kas bija mugurā. Neko citu šīm deviņām dienām līdzi neņēmām,» stāsta Krišjānis. «Viss bija saplānots tā, ka brīdī, kad ielidojam, ričuki pēc iespējas ātrāk jādabū ārā no kastēm un uzreiz jāsāk braukt, jo ceļojumam atvēlētais laiks sāk iet uz priekšu. Ielidojām septiņos vakarā, un uzreiz jau bija jānominas pāri par septiņdesmit kilometriem pa kalniem,» atceras ceļotājs.
Iebraucot Turcijā, sākās pats interesantākais, par ko Krišjānis bija dzirdējis, bet nekad nebija piedzīvojis, kaut šajā valstī jau paviesojies reizes sešas. «Šeit bija ramadāns, kad dienas laikā cilvēki neēd un nedzer. Likās, ka problēmām nevajadzētu būt, jo Turcijā ir daudz tūristu, bet, izrādās, uz Austrumiem tūristi nebrauc.
Šosejas malās tiešām nebija neviens vietas, kur iebraukt paēst. Visas ēstuves bija ciet, un mazajos veikaliņos varēja nopirkt vien baltmaizi, kolu un banānus. Tik ilga braukšana ar neēšanu ieviesa totālas izmaiņas ceļojumā.
Uz katriem 100 kilometriem krīzes iztikas minimums ir viens litrs kolas.
Pirmo dienu braucām, gaidot, kad varēsim kaut ko ieēst, bet otrajā sapratām, ka tā nevaram – mums ir vajadzīgs normāls ēdiens. Šo problēmu gan neatrisinājām un turpinājām katru dienu štopēt baltmaizi un kolu, pie kārtīga ēdiena tiekot tikai vakaros pēc astoņiem, kad ir norietējusi saule un cilvēki atkal drīkst pamieloties,» stāsta Krišjānis, kuram šis nav pirmais pasaules ceļojums ar velosipēdu. «To jau atklāju savos iepriekšējos braucienos – kolā ir enerģija, bet baltmaize piegrūž kuņģi, lai kādu laiku negribētos ēst.»
Neieplānotais karš
«Ceļš līdz Irākai patiesībā bija daudz sarežģītāks un gandrīz pat bīstamāks nekā pati Irāka. Baidījāmies no tā, kas būs Irākā, bet nevienā brīdī nedomājām pat to, kā nokļūsim līdz turienei,» atmiņās dalās Krišjānis. «Kad otrajā dienā esam nobraukuši 200 km, saprotam, ka vairs neiekļaujamies plānā un jātiek uz priekšu ātrāk, bet, tā kā nav, ko ēst, nav arī spēka. Izlemjam, ka tālāk jābrauc ar autobusu. Izrādās, šī bija īstā vieta, kur iekāpt autobusā, jo no šīs vietas sākās neoficiālā Turcijas kurdu republika – vieta, kur nemitīgi notiek spridzināšanas.
Spridzinot gan nevis tūristus vai vietējos, bet gan policijas iecirkņus un kontrolposteņus.
«Aizbraucam uz Dijarbakiru – pilsētiņu ar pāris miljoniem iedzīvotāju, Turcijas kurdu neoficiālo galvaspilsētu. Te mēs nopērkam autobusa biļetes uz Džizres pilsētu, kas atrodas ļoti tuvu Irākas robežai,» stāsta Krišjānis, piebilstot, ka autobusi tur ir ļoti labi un nemaz tik lēti vis neesot, jo Turcijā ir dārga degviela. «Tā nu stāvam pie autobusa, kad mums pienāk klāt vecs vīrs, kurš runā angliski, un prasa, kur plānojam doties.
«Uz Džizri brauksim,» atbildam.
«Ko jūs darīsiet?» vīrs pārsteigti jautā.
«Paņemsim viesnīcu un tad rīt uz Irāku,» mierīgi stāstam.
Viņš atbild, ka Irākā viss kārtībā, bet uz Džizri gan labāk nebraukt, jo tur esot karš.
«Kā karš? Autobuss taču iet, un biļetes mums arī pārdeva,» esam neizpratnē. Izrādās, autobuss naktī iet pa apvedceļu un nekur neapstājas, jo pilsētā risinās pilsoņu karš, noteikta komandantstunda un iebraukt nav iespējams. Mēs par to, protams, neko nezinājām. Sarunājām, ka autobusa šoferis mūs izlaidīs pie Irākas robežas, lai varam Irākā iebraukt ar velosipēdu.»
Pēcāk puiši sameklējuši internetā, ka pirms aptuveni pusgada Džizrē notikusi pilsētas blokāde, tā tikusi smagi bombardēta un spridzināta, nogalinot daudz civiliedzīvotāju.
Lai Allāhs neredz!
«Tā nu mūs trijos naktī izsēdināja no autobusa – tieši pie Turcijas un Irākas robežas. Līst lietus, un ārā tā zibeņo, ka mums šķiet – notiek aviācijas uzlidojums,» stāsta Krišjānis. Robežas šķērsošana puišiem esot aizņēmusi aptuveni 30 minūtes. Ar autobusubūtu trīs stundas, bet ar vieglo mašīnu viss var ievilkties pat līdz diennaktij. Šis ir vienīgais robežpunkts starp Irāku un Turciju. Tas esot milzīgs – no vietas, kur iebrauc robežpunktā, līdz izbraukšanai ir aptuveni trīs kilometri – smagajām mašīnām vien atvēlētas 17 joslas.
No Sīrijas un Irākas uz Turciju vēlas tikt nemiernieki, imigranti un kontrabanda, tāpēc robeža tiekot stingri kontrolēta, bet puiši tikuši cauri bez liekām problēmām. «Pēc tam ātri mināmies uz pirmo pilsētu, kas gadījās ceļā. Tas bija gan iespaidīgi, gan bailīgi – mīties pa pilnīgi svešu zemi tumšā naktī, kad apkārt zibeņo, līst un nezini, kas gaida priekšā,» stāsta Krišjānis. «Nākamajā rītā pamodušies, ejam ārā meklēt, kur tad ir tas karš, kur tad ir tie teroristi. Bet nekā nav – pilnīgi normāla pilsēta, pilnīgi normāli cilvēki. Daudziem šķiet, ka Irāka ir liels karš, bet patiesībā nekas tāds te nenotiek – vismaz ne tur, kur bijām atbraukuši,» stāsta Krišjānis.
«Arī te ir ramadāns, bet nu tā gribas ēst, ka piebraucam pie kādas viesnīcas un lūdzam, lai iesaka vietu, kur tomēr varētu dabūt ko ēdamu. Mums atbild, ka viss kārtībā – pilsētā visas ēstuves strādā. Esam nesaprašanā, jo nupat apbraucām visu pilsētu, taču nevienu ēstuvi neredzējām! «Baltos palagus vismaz redzējāt?» viesmīlis jautā. Atbildam, ka jā, bet mums šķita, ka tie ir remontdarbi. Izrādās, nē – tās ir ēstuves. Palags esot tāpēc, lai Allāhs neredzētu, ka cilvēki ēd. Aizlienam aiz paladziņa, un tur tik tiešām normāla ēstuve,» smejas Krišjānis.
Kad apkārt karš, tūristi ir drošībā
Puišu plāns bija izmest nelielu divu dienu loku pa Irāku un tad caur Turciju steigties atpakaļ uz Gruziju. «Sākām mīties pa izvēlēto maršrutu, kad kādā no ceļa posteņiem mūs aptur policija un saka, ka tālāk braukt nedrīkstam, jo tur ir bīstami un cilvēki tiek nolaupīti. Mums tās ir sliktas ziņas, jo nevēlamies braukt turp un atpakaļ pa vienu ceļu, bet izbraukt loku. Kad prasām, vai tiešām ir tik traki, policists pasmaida un atbild: «Labi, labi – tas taču joks. Brauciet vien tālāk!»»
Tas, ka Irākā risinās karadarbība un daļa valsts atrodas teroristu okupācijā, nav jūtams.
«Jā, pa ielām staigā vīri ar kalašņikoviem, bet tagad arī pa Berlīni tā staigā. Parunājot ar vietējiem, atklājām, ka kurdu reģionā karš un terorakti nav bijuši jau vairāk nekā 25 gadus. Bet, jā, tepat aiz reģiona robežām ir Islāma valsts ar visām zvērībām,» stāsta Krišjānis. Tūristi gan nevar tā nejauši iebraukt kara un radikāļu pārņemtajos reģionos.
Apkārt kara skartajām teritorijām ir robeža ar buferzonu, kuros ir neskaitāmi kontrolposteņi. Irākas valdība neesot ieinteresēta, lai kāds tūrists aiziet bojā, jo valsts cenšas attīstīt šo nozari. «Turcijas austrumos ir daudz nedrošāk nekā šajā Irākas daļā,» novērojumos dalās ceļotājs. Katru dienu Irāka puišus lutinājusi ar kārtīgu devu saules. «Termometra stabiņš pakāpās līdz 34 grādiem, un sākās problēmas ar dzeršanu – līdzi paņemtais ūdens jau pēc 20 minūtēm ir uzkarsis saulē nedzerams, līdz ar to ūdens jāpērk, taču pa ceļam nav veikalu. Ja arī ir, tad ciet. Pie kāda veikala bija izliktas pudeles, kuras mēs atļāvāmies paņemt. Ūdens bija karsts, bet zināmu veldzi deva,» Krišjānis stāsta par ceļojuma realitāti.
Par cenām – pie tējas krūzes
«Viesnīcu Irākā ir diezgan daudz un ļoti glaunas. Pie mums, ieejot viesnīcā un paprasot cenu, to uzreiz arī pateiks. Irākā cena ir pēdējā, par ko runā. Vispirms tiekam izvadāti pa viesnīcu, mūs cienā ar kolu un tēju, saka, lai atpūšamies, jo noteikti esam noguruši, tik tālu minoties.
Irākā gan nedarbojoties neviena starptautiskā kredītkarte, tāpēc esot jānorēķinās skaidrā naudā.
Tad pie tējas arī tiek risināti naudas jautājumi. Likās, ka viesnīca būs ļoti dārga, jo bija skaista, ar Eiropā pieņemtām ērtībām, piemēram, podu, nevis caurumu grīdā. Tad mums pateica, ka varētu vienoties par 25 dolāriem par nakti. Smaidījām un teicām, ka tas mums der,» par Irākā piedzīvoto stāsta Krišjānis.
«Kastes un civilo apģērbu bijām atstājuši vistuvākajā mājā, kas bija pie lidostas. Sarunāt nebija grūti, īpaši tāpēc, ka mums Rīgas balzamiņš spīdēja rokā.»
Atpakaļ uz Turciju
Izmetuši mazu apli pa Irāku, puiši pārliecinājās, ka tā tik tiešām ir drošāka, nekā sākumā varētu šķist. Tālāk viņu ceļš veda atpakaļ uz Gruziju. «Tikt ārā no Irākas bija viegli, bet tikšana atpakaļ Turcijā jau sagādāja zināmas grūtības. Mums palūdza, lai aizbraucam uz robežpunkta policijas iecirkni, jo izrādās, kaut kas nav kārtībā ar zīmogiem pasē. Aizbraucam, un mums priekšā jau sēž bars ar načaļņikiem, kuri nevarēja saprast, ko mēs te darām ar saviem velosipēdiem. Šādi tūristi te vēl nebija redzēti,» stāsta Krišjānis.
Izrādās, robežsargi zina Kasparu Kambalu un priecājās par vārdu sakritību. Es stāvēju maliņā un domāju, ka laikam nevienu slavenu Krišjāni viņi nezinās.
Robežsargi lika mums iedot pases un, paņemot Kaspara pasi, pēkšņi atmaiga. «Izrādās, robežsargi zina Kasparu Kambalu un priecājās par vārdu sakritību. Es stāvēju maliņā un domāju, ka laikam nevienu slavenu Krišjāni viņi nezinās. Beigās zīmogu dabūju arī es, taču mūs stingri pabrīdināja, lai daudz nebraucam un pirmajā pilsētā jau ņemam autobusu, citādi var būt lielas problēmas. Nezinu, kāda ir reālā situācija, bet labāk ir paklausīt,» stāsta Krišjānis.
«Iebraucām pilsētiņā, sameklējām autoostu un teicām, ka mums vajag autobusu, kurš iet vairāk uz ziemeļiem. Un pēc piecām minūtēm jau sēdējām autobusā.» Pēc izkāpšanas no autobusa un ceļojuma pēdējās daļas uzsākšanas esot sācies nepatīkamais. «Iebraucu bedrē un sasitu ratu. Pabraukt varēja, taču viegli nebija. Kad visas rezerves kameras bija iztērētas, atklāju, ka arī riepā ir pamatīgs caurums, pa kuru lien ārā kamera. Tā nu ieguvu neatsveramu pieredzi – kā nobraukt 100 km ar tukšu riepu. Mēģināju salabot visdažādākajos veidos, pat sienot, taču nekas nedarbojās ilgāk par dažām minūtēm,» atceras Krišjānis, kuram vēl nevienā ceļojumā nebija gadījusies šāda ķibele bez iespējām to novērst.
«Pēdējā posmā iesēdos autobusā un tiku līdz lidostai tikai nedaudz ātrāk par Kasparu, kurš šo pašu posmu minās,» atceras Krišjānis. «Kad atlidojām mājās, līdz Jāņiem vēl bija palikušas pāris dienas – braucām taisnā ceļā uz darbu, lai apdarītu pēdējos darbus,» stāsta piedzīvojumu kārais ceļotājs.
