Sniegs, odi, lāči un lava. Kamčatka nav pieradināta

Ceļojums
Ieva Smilga
20. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Foto no personiskā arhīva
Astoņu ceļotāju stāsts par čukču, lāču un vulkānu zemi, kurā tūristi vēl nav kārtīgi ieminuši takas un ir Kamaz markas taksometri. Stāsta Andis Zeidmanis, Adventure Lab.

Ir 2017. gada jūlija vidus, kad astoņi braši latvieši sēžas auto, lai brauktu uz Kamčatku. Precīzāk, uz Maskavu, no kuras Kamčatka ir deviņu stundu lidojuma attālumā.

«Kamčatka jau sen bija ierakstīta mūsu plānos – vienmēr zinājām, ka tā ir vieta, kur jāaizbrauc nepieradinātās dabas, vulkānu, lašu un lāču dēļ. Daudz kur jau ir būts, un tieši Austrumu virziens ir iepaticies,» stāsta Andis Zeidmanis, pieredzējis ceļotājs un piedzīvojumu darbnīcas Adventure Lab līderis. «Ceļojumu organizējām paši. Kamčatkā mums bija kontakts ar latviešu meiteni, kura tur dzīvo un mums sniedza vērtīgus padomus, kā labāk plānot un ko darīt.»

Vēlāk izrādījās, ka labākais padoms bija neko daudz neplānot, tāpēc reāla ceļojuma plānošana sākās vien tad, kad lidmašīna nolaidās Kamčatkas galvaspilsētā Petropavlovskā.

«Mums bija rezervēta tikai pirmā nakts hostelī, un mērķis bija šajā īsajā laikā izplānot un saprast, kā tiksim līdz iecerētajiem apskates objektiem. Lai visu paspētu, katrs no mums uzņēmās savu uzdevumu: viens gāja pirkt gāzes prīmusus, otrs – meklēt, kur var rezervēt autobusus, trešais meklēja transportus, lai tiktu tur, kur autobusi neiet, bet vēl kāds – pirka pārtiku nākamajām dienām.» Tagad Andis atzīst, ka ceļojuma plānošana esot bijis baigais čakars un labākais palīgs ir pacietība un krievu valodas zināšanas, bet tas, ko viņi pēcāk apskatījuši, esot bijis tā vērts.

Kamčatkā vajag plānu B

Kamčatkā visas skaistās vietas ir ļoti nepieejamas – tas ir labi, jo tajās gandrīz nemaz nav citu tūristu. Tas ir arī slikti, jo, ja pats esi tūrists, tikt uz apskates vietām ir visai sarežģīti. Lai tiktu uz iespaidīgāku vulkānu vai ūdenskritumu, jābrauc ar smago mašīnu vai apvidus auto, kam ir lielās riepas. Tūristi uz apskates objektiem brauc ar kamaziem vai ziliem, kas pārbūvēti tā, lai tajos varētu vest pasažierus.

Kamaz, kam nepaveicās. Pirms lietavām tas iestidzis dubļos un nav paspējis laikus tikt ārā. Ceļš pārvērties dubļu upē un apracis to.

«Nolemjam, ka pirmais apskates punkts būs nacionālais parks Kļučevskij, kura teritorijā atrodas 13 aktīvi vulkāni un Eirāzijā augstākais aktīvais vulkāns Kļuču sopka (Kļučevskaja sopka). Lai uz to tiktu, braucam ar sabiedrisko transportu līdz parka tuvākajai pilsētai Eso, kur esam sarunājuši šoferi, kurš ir piekritis mūs aizvest līdz pašam parkam. Tas ir – četras stundas pa pilnīgiem bezceļiem, mežiem un vulkānu pakājēm.

 

Par šo gan tikām brīdināti – ja Kamčatkā kaut ko sarunā, tas nenozīmē, ka ir sarunāts.

Aizbraucot galā, šoferis ir pārdomājis. Rezultātā paliekam bez transporta.  Ja esi sarunājis šoferi, bet atbrauc kāds tūrists, kurš ir gatavs maksāt kaut nedaudz vairāk, vari aizmirst, ka esi kaut ko sarunājis, jo šoferis tevi uzmetīs un vienmēr izvēlēsies vest tos, kas maksās vairāk.

Šeit vienmēr jābūt plānam B, vislabāk – arī C un D.» Šī starpgadījuma dēļ tiek zaudēta diena, jo ir nepieciešams atrast jaunu transportu, un tā meklējumos grupa devusies uz blakus ciemu, kur transports ātri vien atrasts.

«Kad esam tikuši līdz parka ieejai, šoferis mūs atstāj vulkāna pakājē. Samaksājam šoferim tikai trešo daļu no prasītās summas, ar norunu, ka pārējo dabūs vien pēc trim dienām, kad atkal te tiksimies.»

Viss, kas mūs saista ar nokļūšanu atpakaļ civilizācijā, ir šofera godavārds, ka pēc trim dienām viņš mūs tepat savāks

Odi nesnauž

«Jau pirmajā pārgājienā, kuru veicam neplānoti iegūtajā brīvajā dienā pirms vulkānu parka, saprotam, kas šeit sagādā vislielākās ciešanas, – odi. Par tiem neesam brīdināti, un mums līdzi paņemtas tikai divas odu aizsargcepures.»

Pēcāk tās tiek nopirktas visiem, jo bez tām cīņa ar mazajiem mošķiem ir bezcerīga. «Ejot cauri mežam, odu mākonis kļūst tik liels, ka kalnā uziet nav iespējams, ir jāskrien. Mums skrienot, odi nevar paspēt nosēsties uz ādas un iekost. Vēl efektīvāks variants – skrienot ap sevi vicināt džemperi. Brīžos, kad apstājies, odi momentāni metas virsū, un pāris sekundēs esi sakosts sarkans.» Vietējie pie odiem esot pieraduši, un nākamajās dienās arī latvieši jau pieraduši pie odu burzmas un kodumi vairs nešķiet tik mokoši.

Uguns un ledus zeme

Nacionālais parks Kļučevskij iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Sniegainas vulkānu virsotnes tajā mijas ar lavas laukiem, kuru plaisās tumsā redzama dzīva, ugunīga lava, kas rāmi tek zem tiem.Vulkāniskajos laukos izveidojusies plaisa, no kuras nāk apakšā esošās lavas radītais siltums.«Ja lavā dziļāk iesprauž koka zaru, tas aizdegas, jo apakšā ir liels karstums. Pa virsu gan var staigāt droši – virsējā kārta ir auksta un cieta.» Līdz vulkānam Kļuču sopka nokļūt gan nav iespējams – tam nelaiž klāt cilvēkus, jo tā ir aizsargājama teritorija. Bet ir iespējams apskatīt, cik jaudīgs un iznīcinošs ir vulkāna izvirduma spēks.

«Vulkāna Tolbačik pakājē apskatāms Mirušais mežs. 1975. gadā te sākās milzīgs vulkāna izvirdums, kas turpinājās pusotra gada. Vulkāna pakāje tika pārklāta ar kodīgiem putekļiem vairāku metru biezumā, pazudinot visu dzīvo zem tiem. Lai arī indīgie putekļi izdedzināja un apklāja kokus, spēcīgākie palika, un to galotnes joprojām slejas virs blīvās putekļu un vulkānisko iežu kārtas. »

Tikai tagad, pēc 42 gadiem, te pamazām atgriežas dzīvība.

Foto no peroniskā arhīva

Ja nāk lācis – esi liels!

Kamčatka agrāk esot bijusi populāra izklaides vieta amerikāņu trofeju medniekiem, kas šeit brauca ar vienu mērķi – iegūt kā trofeju Kamčatkas lielā lāča galvu. Un lāči šeit bijuši tiešām milzīgi. Lāču kultūra ir tāda, ka lielie tēviņi nogalina mazos, lai samazinātu konkurenci un mātītēm paliktu tikai lielākie un stiprākie.

Agrāk lāču te esot bijis stipri mazāk, bet tie bijuši lielāki, spēcīgāki un varošāki. Lielie lāči tika nomedīti, un nu to galvas karājas mednieku klubos pie sienām, bet savairojušies tieši mazie un vidēji lielie lāči. «Par laimi (vai nelaimi – kā uz to skatās), nevienu aci pret aci nesastopam. Redzam tikai to pēdas. Mums ir nosacījums, ka visur turamies kopā. Pie somām ir piekārti zvaniņi, un līdzi ir tumbiņa ar skanošu mūziku.

Lāči neuzbrūk, ja laikus dzird cilvēku.

Tie uzbrūk tad, ja tu viņus pārsteidz nesagatavotus. Katram no mums ir līdzi arī piparu gāzes baloniņi un signālraķete. To visu turam nevis somā, bet pie jostas, lai pāris sekunžu laikā varētu izvilkt un rīkoties. Zinām arī, ja tomēr nonāksim līdz šādai situācijai, ka lācis tuvojas, ir nepieciešams parādīt, ka esam lieli. Lācim ir slikta redze, un, ja visi paceļ augšā somas un nostājas kopā, lācim var likties, ka tur stāv nevis astoņi mazi cilvēciņi, bet viens liels nezvērs. Ja lācis redz, ka pretinieks ir lielāks par viņu, cīņu visdrīzāk nemaz nesāks.»

Vulkāns Mutnovskij

Turpmākajās dienās grupiņa tiek arī līdz vienam no Kamčatkas dienvidu daļas aktīvākajiem vulkāniem, kura pēdējais izvirdums fiksēts 2000. gadā, – vulkānam Mutnovskij.

«Likās, būs ļoti skaists 30 kilometru pārgājiens, kas sola aizraujošus dabasskatus, tomēr tā nenotiek. Laiks ātri vien mainās – sāk snigt un pūš auksts vējš.

Ceļš ved pa sniegotu klajumu, tāpēc to, kurp jāiet, var saprast vien pēc līdzi paņemtā GPS.

Apkārt viss izskatās vienāds, un redzamība ir aptuveni 100 metru. Pa šādu nebūtību ejam aptuveni pusotras stundas un zinām, ka līdz virsotnei ir vēl divas stundas, un tas ir nomācoši.» Šajā brīdī grupa šķeļas, jo daļa vairs neredz jēgu iet augšā – pastāv iespēja, ka neko nevarēs redzēt un kāpiens būs veltīgs. Turklāt viss gabals jāiet arī lejā, un pa miglu, sniegu un vēju tā nav patīkama pastaiga.

«Ir auksti un neomulīgi, jo kaut kur apakšā tek upe. Pāris vietās redzam upes izgrauztas aizas, kas varētu būt pat sešus metrus dziļas. GPS kartē redzam, ka vietā, kur ejam, teorētiski zem sniega būtu jābūt takai, nevis upei.» Tomēr jau pusstundu pēc atdalīšanās debesis atveras, mākoņi izklīst un paveras skaidras debesis, kas apkārt esošos ezerus iekrāso tirkīzzilās krāsās.

Esot augšā, parādās arī dūmi no aktīvā vulkāna, un viss smaržo pēc sēra. «Tie, kas aizgāja atpakaļ, šo visu palaida garām. Mācība: kalnos laikapstākļi ir ļoti mainīgi, tāpēc jāapbruņojas ar ļoti lielu pacietību un sevis motivēšanu. Fiziski tikt augšā kalnā bija vieglāk nekā saņemties tam morāli. Bet atalgojums un gandarījums vulkāna galā bija neizmērojami!»

Foto no personiskā arhīva

Kas jāzina, dodoties uz Kamčatku

  • Jābrauc vasarā.
    Kamčatkā klimats ir līdzīgs kā pie mums, bet ir nedaudz aukstāks. Vislabāk to apciemot jūlijā un augustā. Var braukt arī citos gadalaikos, bet ir daudz lielāka iespēja, ka laiks būs apmācies un nebūs iespējams baudīt kārotos skatus. Nesezonā ir arī daudz vairāk lietavu, tāpēc liela daļa ceļu, kas ved uz kalniem, tiek izskaloti vai pārvēršas upēs.
  • Tikt uz Kamčatku nav grūti.
    Uz Kamčatku var ērti tikt no Maskavas ar Aeroflot. Deviņas stundas ilgie reisi uz Petropavlovsku ir divas reizes dienā, un lidmašīnas ir pilnas. Kur tie cilvēki Kamčatkā paliek, tas gan nav skaidrs. Staigājot pa kalniem un vulkāniem, cilvēkus sastop reti.

    Tūristu šeit ir maz, un visi lielākoties izmanto vietējās tūres, nevis paši plāno un improvizē. Tūres gan maksā ļoti, ļoti dārgi. Vietējie ir sapratuši, ka ārzemniekiem šis galamērķis šķiet eksotisks, tāpēc, ja jau tik tālu tikuši, būs gatavi samaksāt par viņu pakalpojumiem arī nepieklājīgi lielas summas.
  • Pašiem tikt uz apskates objektiem būs sarežģīti.
    Lai tiktu uz apskates objektiem, būs vai nu jāpērk jau sagatavotās tūres, vai jāmeklē vietējie šoferi, kas aizvedīs līdz objektam. Tūristu infrastruktūra nav tik attīstīta, un uz lielāko daļu apskates vietu tikt pašiem ir neiespējami – var sacīt, ka ceļi uz tām neeksistē.
  • Braukt ar sabiedrisko transportu un noīrēt automobiļus būs daudz dārgāk nekā Latvijā.
    Cenas par tūristu pārvadāšanu te ir augstas, jo tūrisma sezona ir tikai 60 dienas un šajā laikā cilvēkiem ir jānopelna iztika visam gadam. Mašīnas, kas var aizvest līdz kalniem, patērē nejēgā daudz degvielas, kas braucienu stipri sadārdzina. Ir jāapbruņojas ar pacietību, lai atrastu lētākos un izdevīgākos variantus. Aptuvenās izmaksas – 200 € par 60 kilometriem.
  • Arī ēšana Kamčatkā būs dārgāka nekā Latvijā.
    Kamčatkas iedzīvotāji paši gandrīz neko neaudzē, visu ieved no attālākiem reģioniem, kas, protams, preces sadārdzina. Ēdnīcā (tādā ar plastmasas paplātēm, morsu, kas tiek liets graņonkās, un ne pārāk augstām higiēnas prasībām) komplekts ar kotleti un kartupeļiem maksā ap 6 €. Šeit ir lētas zivis, to Kamčatkā ir pārpārēm – lasis maksā ap 2 € kilogramā.

Klimats Kamčatkā nav nekāda dāvana – lielākoties ir apmācies vai līst. Mēdz būt arī zilas un skaidras debesis, tomēr tas ir diezgan liels retums.

«Ejot vulkānos, kas atrodas tālāk no Petropavlovskas, tūristus nesatikām. Tikai tajos, kas ir tuvāk galvaspilsētai un tiek dēvēti par petvulkāniem, satiekam arī citus piedzīvojumu meklētājus.»

«Esot nacionālajā parkā Kļučevskij, viegli iedomāties, ka šādi varētu izskatīties uz Mēness. Apkārt nav ne cilvēku, ne koku, tikai tumši iežu plašumi. Esmu daudz ceļojis, taču līdz šim nespēju iedomāties, ka uz Zemes eksistē kaut kas tāds.»

Viens no grūtākajiem kāpieniem bija Avačas vulkānā, jo ceļš veda pa vulkāniskajiem iežiem, kas drupa. Patiesībā takas nemaz nebija – lietavu laikā tā bija aizskalota, tāpēc gājām tā, kā pašiem likās pareizāk. Sanāca divus soļus pakāpt uz augšu, vienu – drupt uz leju. Dažviet pat bija nostiepta trose, jo bez tās tikšana augšā būtu pavisam neiespējama. Protams, skati augšā atmaksājas: vienā pusē lavas lauks, otrā – melni ieži, bet tālumā – okeāns.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs