Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Harijs: Ceļojot lielākā kompānijā, ir grūti izlemt, ko darīt. Viens varbūt grib iedzert aliņu, kāds vēl ko citu, bet es, piemēram, gribu iet uz visiem muzejiem. Mums pat divatā bija situācijas, kad Karīna vairāk grib atpūsties pie jūras, bet es skriet uz visām iespējamām apskates vietām. Divatā vēl var atrast kompromisu, bet ar katru nākamo cilvēku tas kļūst arvien grūtāk.
Karīna: Mums ir pieredze, ceļojot ar draugiem. Ir ļoti forši aizbraukt kompānijā kaut kur kopā, bet tad rodas arī konflikti.
Harijs: Vienmēr viens uzņemas organizatora lomu, un sākumā visi saka: baigi forši, darīsim tā! Bet pēc tam, ja nav tā, kā katrs iedomājās, tad organizators ir sliktais.
Karīna: Sievai vieglāk iestāstīt, kas jādara. Harijam padodas plānošana, un viņš arī šobrīd profesionāli darbojas tūrismā. Viņš vienmēr plāno un veic izpēti. Parasti man noliek priekšā piecus piedāvājumus, no kuriem ir jāizvēlas viens. Es uz Hariju paļaujos. Ja pusotru gadu ilgajā ceļojumā plānošana būtu manā ziņā, mēs neapskatītu pat pusi no tā, ko redzējām.
Sākumā dzīvojām busiņā un 24 stundas diennaktī bijām kopā. Ja sastrīdies, nevari pēkšņi aiziet uz citu istabu un aizcirst durvis.
Ceļojumā jau pirmajās nedēļās piešāvāmies, ka nav izdevīgi strīdēties. Īsti nevari arī aiziet viens pastaigāties, jo pēc tam būs grūti sazināties un atrast otru. Un viss ir jādara dusmīgi – tu dusmīgs ēd, dusmīgs skaties pili. Tie kašķi jau balstās uz neīstām lietām – uz mirkļa emociju uzplūdiem. Tādēļ mēs ātri vien iemācījāmies emocijas pieslāpēt.
Karīna: Nomainīt toni – nevis teikt «nu, kas tev ir», bet runāt laipnāk. Man gan šķiet, ka viss vairāk bija atkarīgs no manis, jo Harijs ir diezgan draudzīgs. Es esmu straujāka, reizēm man ir grūti atzīt savu vainu vai nepateikt to, bez kā var iztikt. Apstākļi ceļojumā piespieda mani to visu iemācīties. Tai brīdī tas nav viegli, jo tev krūtīs deg un patiesībā tu varbūt gribi otram mest ar krūzi, bet ir jāievelk elpa un jāmēģina izrunāties. Piemēram, Mjanmā mēs sastrīdējāmies un nerunājām trīs dienas. Tas bija ļoti grūti, labāk pārkāpt sev pāri.
Harijs: Arī gadu pēc ceļojuma mums gandrīz nebija strīdu. Tagad salīdzinoši ar ceļojuma gaitu atkal mēdzam vairāk pakašķēties kādos nejēdzīgos brīžos.
Karīna: Bet tagad mēs vairāk spējam atšķirt situācijas, kad tas ir vienkārši mans nogurums vai rīta īgnums…
Harijs: Tagad izklausās, ka es ne pie kā neesmu vainīgs.
Karīna: Paga, paga, kā bija pēdējo reizi? (Smejas). Harijs no rīta arī var būt īgns, un tā ir ļoti laba augsne strīdam. Ja arī es neesmu labākajā garastāvoklī, tas var aiziet līdz nopietnam konfliktam. Bet tagad spēju vienkārši Harijam pajautāt, vai tev ir rīta īgnums. Viņš atbild “jā” un viss beidzas. Ceļojot pāra attiecības mēdz izjukt, jo tur nav variants palikt kaut kur pa vidu – vai nu cilvēki izšķiras vai arī vēl vairāk pierīvējas un paliek kopā. Varbūt tas izklausīsies, banāli, bet ceļošana divus cilvēkus padara par spēcīgāku pāri.
Harijs: Kad devāmies garajā ceļojumā, pirms tam bijām kopā jau piecus gadus. Būtībā es par savu sievu neko jaunu neuzzināju.
Varbūt tas izklausīsies, banāli, bet ceļošana divus cilvēkus padara par spēcīgāku pāri.
Karīna: Mums vairs nebija rozā briļļu, bijām ceļojuši arī iepriekš dažādos apstākļos – esam arī gulējuši uz ielas. Kad komforts pazeminās, nāk ārā daudz kas. Vai pusotru gadu ilgajā ceļojumā piedzīvojām kādus riskantus brīžus? Atmiņā palicis spilgts atgadījums no Pakistānas, kur pavadījām nedaudz vairāk par mēnesi. Braucām ar nakts autobusu, kurā bez manis bija kādas trīs sievietes, kas ceļoja kopā ar vīriem. Pārējie bija vīrieši. Mūs apturēja bruņotu vīriešu patruļa, kas visiem pārbaudīja dokumentus un palūdza Hariju nākt līdzi. Šie vīri izskatījās tā, kā mūsu iedomās jāizskatās teroristam. Viņi aizveda Hariju prom. Sapratu, ka man kā sievietei šai valstī nebūtu pārāk labi iet pie večiem un prasīt, kas te notiek. Biju ļoti uztraukusies un sāku demonstratīvi raudāt, jo sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā dabūt kaut kādu informāciju. Vīri uzreiz nāca mierināt, ka viņi nav teroristi un man nav jābaidās.
Harijs: Man uzdeva visādus muļķīgus jautājumus un ļāva braukt tālāk. Pakistānā ļoti cīnās pret terorismu, tādēļ militāristi ir visur. Man pat tas lika justies drošāk – tu vismaz zini, ka viss tiešām tiek pieskatīts. Tur visapkārt ir armija ar automātiem, bet viņi vēl tikai labu.
Karīna: Vēl es gandrīz iekritu vulkānā. Tad es pamatīgi nobijos.
Harijs: Es arī nobijos! Mēs pa nakti kāpām vulkānā, jo galvenais apskates objekts bija no tā plūstošas sēra gāzes, kas dega zilām liesmām. Sākām kāpt ap vieniem naktī, lai paspētu redzēt arī saullēktu. Mums nebija lukturīšu, vienā brīdī Karīnai aizķērās kāja un viņa pazuda. Es paspēju saķert aiz rokas un pēc tam, uzspīdinot telefona gaismiņu, pamanīju, ka gandrīz zem Karīnas kājām sākas nākamais klints līmenis. Viss būtu bijis kārtībā, bet mirklis, kad tu neredzi, kas ir apakšā, bija šausmīgs.
Karīna: Tā bija vienīgā reize, kad ceļojumā piedzīvoju nāves bailes. Pēc garā ceļojuma esam aizstopējuši līdz Prāgai, bet šogad noteikti gribētu aizbraukt arī tālāk. Taču ceļojumam vienmēr obligāti nav jābūt tālam. Mums tagad patīk iet pārgājienos tepat pa Latviju. Brīvdienās kaut kur dodamies un ejam vairākus kilometrus.
Harijs: Sākām to darīt ziemā. Aizbraucām tepat līdz Siguldai, kur rudenī pārgājienu takas parasti ir pilnas ar ļaudīm, bet ziemā tur ir ļoti tukšs un kluss.
Karīna: Pēc tam ir jauka piedzīvojuma sajūta, gandarījums, ka esi izkustējies savā brīvdienā. Izraujoties no ikdienas, pārim attiecībās sāk raisīties citas tēmas.
Stāsts publicēts žurnālā KLUBS 2017. gada augustā.
