Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristaps: Tagad mums ir gadu ilga atvaļinājuma noslēguma etaps. Šogad divatā esam bijuši ekspedīcijās uz Dienvidameriku, Nepālu, Maroku un Norvēģiju.
Kristīne: Mēs pārsvarā braucam uz kalniem.
Kristaps: Tas ir arī mūsu darbs. Esmu alpīnisma instruktors, Kristīne jau dažus gadus ir mana asistente.
Kristīne: Profesijā nestrādāju, jo pabeidzu augstskolu un…
Kristaps: … apprecējies ar mani. Mums šodien tieši ir četru gadu kāzu jubileja. Nākamajā dienā pēc kāzām no rīta aizbraucām uz kalniem. Tagad ir tieši tāpat – rīt lidojam uz Peru.
Kristīne: Pēdējos četrus gadus ļoti reti esam mājās – divas trīs dienas, un tad atkal prom. Mēs arī iepazināmies, pateicoties kalniem. Atnācu mācīties alpīnismu un iemīlējos.
Kristaps: Ļoti labi, ja pārim ir līdzīga izpratne arī par atpūtu un ceļošanu. Ir briesmīgi, ja vienam liekas, ka ceļošana ir kāpt kalnos, bet otram – pagulēt kaut kur pie baseina. Mūsu ceļošana nesakrīt ar daudzu cilvēku priekšstatiem par to, kā tam jābūt. Mums tas bieži nozīmē krietni lielāku izaicinājumu. Citi reizēm saka – nē, šī nav nekāda ceļošana. Bet man nav skaidrs, ko cilvēki trīs nedēļas var darīt Goa pludmalē. Vienkārši gulēt, un lielākā aktivitāte ir izbraukt ar tuktuku vai motorolleru? Es aiz garlaicības nosprāgtu. Ja tu nedari kaut ko interesantu, tad kāda jēga ceļot? Kokteili var padzert tepat bārā.
Ja pārim nesakrīt izpratne par ceļošanu, sanāk mocīšanās. Reizēm ar mums grupā brauc sievietes vienas. Kad prasām, kāpēc neņem līdzi savu puisi vai vīru, sievietes saka: «Viņu tas neinteresē, bet man ir sapnis uzkāpt skaistā virsotnē.» Ja cilvēki tādā veidā var dzīvot kopā – brīnišķīgi! Nav teikts, ka visiem jābūt kā mums.
Kalnos viss notiek intensīvāk. Arī konflikti ir īsi. Tie notiek un ātri aizmirstas, jo atkal jārisina nākamā situācija.
Kristīne: Kalnos es labāk funkcionēju, ja Kristaps ir redzamā attālumā. Mēs bieži esam diskutējuši par to – cik mēs vispār uz klinšu sienas esam kopā? Patiesībā ļoti maz. Starp mums visu laiku ir virve, bet reāli kopā esam īsos brīžos. Kāpjot mēs pat īsti nerunājam, jo esam iemanījušies saprasties bez vārdiem. Zinām, ko kurš domā, kāds ir nākamais solis. Koncentrēšanās uz izdzīvošanu ir tik liela, ka par citām lietām, nemaz nevari padomāt. Tu domā tikai par šo brīdi un to, kas tev ir jādara.
Nav laika nogurt vienam no otra. Kalnos liekvārdība nav vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Kā mēs smejamies – nevajag piesārņot ēteru. Skaidrs, ka pārrunājam tehniskas lietas, bet tās ir īsas sarunas. Vakaros teltī, protams, ir garākas sarunas, jo katram pa dienu bijušas savas emocijas un iekšējais pārdzīvojums. Kristapam, kurš ir vairāk pieredzējis kalnos, tas ir citādi nekā man. Esmu emocionālāka un visu uztveru vairāk saasināti.
Kristaps: Nē, nē, es arī mēdzu būt emocionāls. Parasti mums vaicā, vai tad jums kalnos ir konflikti. Protams, ir arī īsti konflikti. Bieži vien paaugstināta riska situācijās rodas pārpratumi un izvēršas asa komunikācija, bet ir jāspēj nošķirt tos brīžus, kuros vajadzīga konkrēta un, iespējams, asa komunikācija. Pēc tam visu aizmirstam. Nav jēgas to ilgi vilkt līdzi.
Mēdz teikt, ka pāriem nevajadzētu nodarboties ar riskantām lietām, jo tur var rasties konflikti. Bet šīs ir tehniskas konfliktsituācijas, bez kurām nevar iztikt. Problēmas rodas, ja nespēj nošķirt tehnisko no emocionālās informācijas. Ir pāri, kas intensīvi ceļojuši un pacietuši viens otru ļoti riskantās situācijās, bet pēc tam tomēr katrs iet savu ceļu.
Es kā vīrietis tomēr varu pačukstēt, ka Kristīne nes vieglāku somu un viņa nekāpj pa priekšu grūtākajos un riskantākajos posmos.
Kristīne: Kalnos mēs dažbrīd neesam vīrs un sieva vai mīļākie, bet drīzāk partneri, kam jāsadarbojas. Ir jāizdara kopīgs darbs, un nav būtiski, ka esmu sieviete un nevaru panest tik daudz. Mēs sadarbojamies un ejam cauri krīzēm. Neesam iedalīti stiprākajos un vājākajos.
Kristaps: Es kā vīrietis tomēr varu pačukstēt, ka Kristīne nes vieglāku somu un viņa nekāpj pa priekšu grūtākajos un riskantākajos posmos. Protams, fiziski vīrietis var izdarīt vairāk, arī mana pieredze ir lielāka, bet tā ir partnerība, respektējot mūsu dažādību. Protams, es varētu uz ekspedīciju uzaicināt kādu daudz spēcīgāku kāpšanas partneri par Kristīni, bet mums abiem ir interesanti un viss izdodas ļoti pozitīvi, kāpēc lai to nedarītu?
Kristīne: Konfliktsituācijās es kādreiz emocijās izkliedzu: «Es neesmu vecis!»
Kristaps: (Smejas.) Tas izraisa pozitīvus smieklus!
Kristīne: Man kā fiziski vājākai un emocionālākai kalnos viss ir vēl grūtāk un sakāpinātāk. Es apzinos, ka dažās situācijas Kristaps gribētu, lai esmu spēcīgāka. Šis ir viens no jautājumiem, par ko rodas konfliktsituācijas.
Kristaps: «Vai tad mēs tiešām nevaram iet pa taisno? Vai tiešām jāiet pa to vieglāko apkārtceļu?»
Kristīne: Reizēm mēs arī ejam pa taisno. Tad man atkal ir jāpārvar barjeras.
Kristaps: Savukārt tajās reizēs, kad ejam pa apkārtceļu, man ir jāsamierinās ar piekāpšanās sajūtu: «Mēs taču varējām ieekonomēt laiku, tur taču bija tik skaisti skati, bet Kristīne nekādi nav pierunājama. Nu, labi, iesim apkārt.» Bez kompromisiem nekādi.
Kristīne: Kristapam kalnos ir lielāka pieredze un viņš ir spēcīgāks. Protams, es viņam uzticos. Protams, dažreiz arī apšaubu viņa lēmumus un izsaku savu viedokli, ka varbūt mums vajadzēja darīt citādi. Visbiežāk gan es paļaujos uz vīru.
Kristaps: Bet nav tā, ka kalnos es esmu noteicējs visu laiku. Notiek sadarbība. Ir brīži, kad Kristīnei šķiet pretēji tam, kā es esmu ieteicis, un es viņā ieklausos. Pārdomāju viņas argumentus un piekrītu darīt tā. To var saukt par sieviešu intuīciju vai kā citādi, bet reizēm ar visu savu pieredzi es atzīstu, ka drošāk vai labāk būs tā, kā Kristīne saka. Tur slēpjas sadarbības brīnums, ka cilvēki neieciklējas uz savu taisnīgumu un ir gatavi uzklausīt otru, nedaudz piekāpties.
Mums īsti nav tādas ikdienas kā citiem. Viss, kas jārisina, saistās ar kalniem.
Kalni ir mūsu ikdiena – lielākais periods starp diviem braucieniem ir nepilnas divas nedēļas, bet parasti tās ir divas līdz piecas dienas. Ir pat bijis tā, ka atlidojam no Vidusāzijas un visu nakti mazgājam drēbes, lai nākamajā dienā tās izžūtu, jo aiznākošajā jau agri no rīta atkal ir jālido atpakaļ, tikai ar citu grupu.
Tas ir būtiskākais, pārējais jau kaut kā sakārtosies. Ja esam tikuši galā ar visu, kas notiek kalnos, tad šķiet, ka nav, par ko pārdzīvot. Kutelīgās situācijas kalnos noteikti iemāca vairāk paļauties vienam uz otru. Un ne tikai to – tas palīdz personības izaugsmei. Ja mūsu dzīvē nebūtu ceļošana, mēs noteikti atrastu kaut ko citu.
Kristīne: Mēs droši vien darītu kaut ko tepat Latvijā. Bieži, kad esam šeit pavadījuši nedēļu un atpūtušies, izdomājam izdarīt ko interesantu, piemēram, nolecam ar virvi no kaut kurienes. Mums dzīvē vajag adrenalīnu.
Kristaps: Latvijā ir lielas iespējas darīt interesantas lietas – iet pārgājienos, slēpto, snovot. Ir tik daudz cilvēku, kuri saka: mēs nevaram, mums kaut kā trūkst, bet izvēle ir katra paša rokās. Nav naudas? Izdomā, kā nopelnīt, vai arī dari ko tādu, kas neprasa milzīgus ieguldījumus. Tas ir arī prāta atvērtības vingrinājums – ko tu esi gatavs darīt, lai jau rīt tev būtu interesanti?
Stāsts publicēts žurnālā KLUBS 2017. gada augustā.
