Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Uz Skotiju it kā biju spiesta braukt, jo tur dzīvo man tuvs draugs. Devos ceļā bez īpašām gaidām, uzskatīdama, ka Skotija tā pati Anglija vien ir.
Asaras vilcienā
Ir trīs veidi, kā no Latvijas nokļūt Skotijā. Pirmais ir par izdevīgu cenu nopirkt savienoto lidojumu caur Londonu uz Edinburgu vai Glāzgovu. Otrais – Londonā iznomāt auto un braukt pašam. Trešais ceļš ved ar vilcienu no Londonas uz jūsu nolūkoto pilsētu. Savā pirmajā Skotijas ceļojumā braucu ar vilcienu uz Edinburgu. Tas ir apmēram trīsarpus stundu brauciens ar daudzām pieturām, no kurām dažas ir pietiekami ilgas, lai paspētu izkāpt un nopirkt kafiju, uzpīpēt vai izlocīt kājas. Biļetes gan jāiegādājas laikus, īpaši, ja ceļojat nedēļas nogalē vai valsts brīvdienās (Ziemassvētku un Lieldienu laikā). Citādi varat palikt bez biļetēm vai, pēdējo brīdi sagaidījuši, būsiet spiesti tās pirkt par neticamām 150 mārciņām gabalā un plēst matus no galvas.
Pie skotu robežām, it kā kāds būtu novicinājis burvju zizli, sākas elpu aizraujošas ainavas.
Es braucu piektdienas vakarā un tikai vilcienā sapratu, cik daudz skotu dzīvo un strādā Londonā, bet nedēļas nogalēs dodas uz mājām. Pusotras stundas stāvēju kājās, iespiesta kā reņģe bundžā. Tieši aiz Skotijas robežas vilciens sāka strauji tukšoties. Beidzot apsēdos pie loga, izstiepu kājas un turpmāko ceļojumu pavadīju ar atkārtu žokli. Tas bija skaistākais brauciens manā mūžā. Pie skotu robežām, it kā kāds būtu novicinājis burvju zizli, sākas elpu aizraujošas ainavas. Liela daļa maršruta ved gar jūru, un es gandrīz izmežģīju kaklu, grozīdama galvu uz abām pusēm: pa vienu vilciena logu tu redzi jūru un dramatiski skaistas pludmales, pa otru – kalnu paugurus, kas viscaur nosēti ar aitām. Tie kalni! Tie skati! Kā milzu vaļu un pūķu muguras, kas apaugušas ar dažādu krāsu sūnām, virsājiem, ķērpjiem, smilgām, krūmiņiem, zaļu zāli, kokiem un… Ak! Klintis! Un atkal jūra! Kādā brīdī pat mulsinoši apraudājos. Tādēļ, ja ceļojat uz Skotiju nedēļas vidū, balsoju par braucienu ar vilcienu. Izkāpu Edinburgas stacijā, izlīdu uz ielas un atkal jau sajūsmā noelsos.
Lietus planēta
Vairākums tūristu Skotijā ierodas jūlijā un augustā, kas skaitās siltākie mēneši, bet neuzķerieties uz šī āķa! Tie ir arī gada vislietainākie mēneši! Skotija ir lietus planēta. Līst vēl trakāk nekā Anglijā. Un lielais jūlija siltums nozīmē, ka gaisa temperatūra reizēm mēdz pakāpties mazliet virs divdesmit grādiem. Pārsvarā ir astoņpadsmit grādu, vējš arī vasarā pūš bez žēlastības, un visu laiku līst. Vasarā jārēķinās ar daudz augstākām cenām, izpārdotām viesnīcām, cilvēku pārbāztiem tūrisma objektiem.
Ja internetā vai ceļojumu biroju reklāmās redzat fotogrāfijas ar saules pielietu Skotijas pludmali, kur zviln cilvēki plānās drēbēs vai peldkostīmos, neuzķerieties uz šī āķa!
Ja metat acis uz Skotijas pusi, iesaku maiju, septembri un oktobri. Maijā viss zied, smaržo un zaļo, maijā ir vismazāk nokrišņu gada laikā. Rudenī – fantastisku dabas krāsu sprādziens. Maz nokrišņu nozīmē to, ka līst tikai vienu vai divas reizes dienā, un nedēļā pat ir pāris dienu bez lietus (unikāls notikums!). Skotijā silta vējjaka un lietussargs ir obligāti pavadoņi. Uzspīd saule, aizvējā tu izmeties T kreklā un nospried, ka nu gan ir paradīze, bet pēc desmit minūtēm jau klabini zobus un tinies savā pufaiciņā. Ja internetā vai ceļojumu biroju reklāmās redzat fotogrāfijas ar saules pielietu Skotijas pludmali, kur zviln cilvēki plānās drēbēs vai peldkostīmos, neuzķerieties arī uz šī āķa! Iespējams, gaisa temperatūra ir plus piecpadsmit un skotiem šķiet, ka ir īstais brīdis sauļoties. Viņi arī plus desmit grādos staigā šortos, jo tā ir vidējā gaisa temperatūra lielāko daļu gada. Tūristam, kurš nav ledainu vasaru rūdīts norvēģis, Skotijā jāģērbjas kā sīpolam, lai jebkurā brīdī var novilkt vai uzvilkt dažādas apģērba kārtas.
Alba
Skotija nav Anglija, arī ne Lielbritānija. Tā ir pilnīgi cita un citāda zeme. Daba, klimats, cilvēku temperaments, valoda – viss ir pilnīgi citāds. Jābūt uzmanīgam, lai skotu nenosauktu par britu vai dzejnieku Robertu Bērnsu par britu dzejnieku – tikai ne to! Skotam no tā spuras saceļas gaisā tāpat kā latvietim, kad kāds tūrists Rīgā izbrīnīts jautā – kā, vai tad jūs visi te neesat krievi? Negribu pārspīlēt, tomēr man šķiet, ka skotiem un īriem Lielbritānija izjūtu ziņā nozīmē to pašu, ko mums savulaik Padomju Savienība, tikai viņu gadījumā vismaz mūsdienās šis fakts nenozīmē represijas, cenzūru vai Sibīriju. Tomēr tā ir skotiem netīkama tautu draudzība – par spīti tam, ka 55% iedzīvotāju nobalsoja pret izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Cilvēki nejutās droši par savām pensijām, nodokļu likmēm un banku sektoru.
Līdz 1709. gadam Skotija bija neatkarīga karaļvalsts ar saviem karaļiem un ministriem, aristokrātiju un neparasto klanu sistēmu, savu valodu un kultūru. Protams, angļu karaļi kopš 11. gadsimta nemitīgi ir mēģinājuši iekarot un pievienot Skotiju, bet šai neticami lepnajai un kareivīgajai tautai izdevās noturēties pretī pārspēkam septiņsimt gadu garumā.
Ja pie viena galda apsēdinātu šmakovkas rūdītu latgalieti un skotu, latgalietis kristu zem galda, bet skots eleganti tukšotu kārtējo viskija litriņu un uzturētu dzīvas sarunas.
Arī pēc Skotijas iekļaušanas Lielbritānijas sastāvā turpinājās pretošanās kari, nemieri un protesti. Mūsdienās Skotijā atkal ir atjaunots neatkarīgs vietējais parlaments, tā ir gandrīz suverēna valsts. Skoti iekšēji nekad nav atzinuši sevi kā daļu no Lielbritānijas. Viņiem ir deguni gaisā – labā nozīmē. Skoti aizvien runā savā dialektā, lepojas ar savu vēsturi un apzinās, ka Eiropas lielākās naftas atradnes atrodas Skotijā. Nav brīnums, ka Lielbritānijai tik ļoti negribas šķirties no šīs pavalsts, jo tad naftas zoss, kas dēj zelta olas, paliktu otrpus robežai.
Runājot par valodu, esiet gatavi nekā nesaprašanai! Es tiešām uztveru britu jeb Londonas akcentu. Skotijā tas daudz nepalīdz. Salīdzinājumam var teikt, ka skotu angļu dialekts ir kā latgaliešu valoda. Bet īstā skotu jeb gēlu valoda – tie jau ir lībieši! Pilnīgi nekādas līdzības ne ar ko! Vienīgā tauta pasaulē, kas saprot autentisko skotu valodu, ir īri, jo viņi runā tieši tajā pašā senajā gēlu mēlē.
Kad Senās Romas impērija iekaroja Britu salas, viņu vēsturnieki aprakstīja zemi Scotia – ar to tika domāta Īrija. Vēlāk šis vārds pielipa valstij, kur dzīvo līdzīgi runājoša tauta skoti. Bet pašu skotu valodā Skotiju sauc par Alba. Nekādas līdzības, vai ne? Izbaudiet ielu un vietu nosaukumus Skotijā! Starp citu, Edinburgas īstais, vietējais nosaukums ir Dun Eideann… Ja esi ārzemju tūrists, kurš runā ar savu akcentiņu, vietējie ļoti centīsies tev atbildēt pēc iespējas saprotamākā angļu izrunā. Bet, ja skots skaidri dzird, ka tūrists ir brits, viņš ar ļaunu prieciņu laidīs vaļā savu baisāko dialektu un nevainīgi plakšķinās acis: «Kā, jūs nesaprotat? Es taču runāju angliski!»
Iztēlojieties, ka ārvalstu tūristi Rīgā sapirktu Nīcas brunčus un tajos piedzērušies tenterētu pa ielām – jautri, tā sakot… Skotu svārki ir viņu apčurātais Brīvības piemineklis.
Skotu attiecības ar tūrismu ir pretrunīgas. No vienas puses, uz katra Edinburgas stūra spēlē dūdu muzikanti. Uz katra stūra ir veikaliņi un suvenīru bodes ar rūtainajiem skotu svārkiem, rūtainām segām, šallēm, visu rūtainu. Starp citu, preces man šķita ļoti gaumīgas un iekārojamas, jo nav ražotas Ķīnā, bet turpat. No otras puses, skotiem patiesi riebjas dūdu un rūtaino apģērbu degradācija un lietošana pa labi, pa kreisi un nevietā. Iztēlojieties, ka ārvalstu tūristi Rīgā sapirktu Nīcas brunčus un citus mūsu tautastērpus un tajos piedzērušies un vemdami tenterētu pa ielām – jautri, tā sakot… Skotu svārki ir viņu apčurātais Brīvības piemineklis. Vietējie skoti nevar ciest debilus jociņus un jautājumus par vīriešu plikajiem labumiem zem brunčiem. Skoti, kuri nedzīvo Lohnesa ezera krastos, skumji vaikstās par Lohnesa briesmoņa jeb Nesijas mītu. Viņiem žēl majestātiski skaistā ezera, kurš ir masu tūrisma un muļķīgu Nesijas atrakciju sačakarēts.
Mana Edinburga
Būdama īsta pirmreizējā tūriste, ieradusies Edinburgā, savam nabaga mīļajam skotu draugam tūliņ jautāju: «Kad mēs brauksim uz Lohnesa ezeru? Kad brauksim uz Skajas (Skye) salu?» Jo tie ir gandrīz vienīgie galamērķi, par kuriem iepriekš biju lasījusi latviešu valodā. Viņš bija patiesi izbrīnīts, kādēļ gribu dzīties tik tālu. Ja pirmo reizi esi Skotijā, nav pilnīgi nekādas vajadzības kā trakam galopā nesties cauri visai salai, lai nonāktu ziemeļos, kur, protams, dabas dramatiskais skaistums izpaužas galējā formā. Īstā Skotija ir visā Skotijā. Pietiek jau ar Edinburgas brīnumiem, kur vienā pilsētā atrodas piecas pilsētas vienuviet.
Pietiek jau ar Edinburgas brīnumiem, kur vienā pilsētā atrodas piecas pilsētas vienuviet.
Pirmais ir centrs – majestātisks, atturīgi un smagnēji skaists. Zema, pelēka akmens krāsas apbūve, kas ir vienlaikus drūma un ārkārtīgi romantiska. Simtiem mazu veikaliņu, krodziņu un butiku. Neviena īsta Rimi tipa lielveikala, jo skoti aizvien uztur mazo pārtikas veikalu tradīciju – maize pie maiznieka, gaļa pie miesnieka, zivis zivju bodē un kafija pagrabstāva mazbodītē.
Edinburgas centrā ir liels kalns ar tā saukto Karaļa Artura krēslu – klinšu platformu, no kuras pārredzama visa pilsēta ar jūru un kalniem visapkārt. Uzkāpt šajā centra parkā ir kārtīga fiziska slodze. Skats ir vienkārši neprātīgs! Tas ir kā mežonīgas dabas gabaliņš pašā galvaspilsētas sirdī. Edinburgā ir arī Dean Village – senlaiku audēju ciemats ar upi, kas plūst tam cauri. Veci tiltiņi, ūdenskritumi, šauras un līkumotas ieliņas. Kādreiz te bija 300 vilnas austuvju. Tagad tas ir dārgs dzīvojamais un populārs pastaigu rajons – labā laikā ir vērts iegriezties.
Nākamā ir Leith osta, kādreiz galvenā Edinburgas osta, tagad stilīgs rajons ar daudziem restorāniem, klubiem un mākslas galerijām. Edinburga ir būvēta lielas upes Forth krastā, faktiski tās deltā. Noteikti jāredz Forth Bridges – dzelzceļa un auto tilti, kas šķērso ļoti plato upes deltu. Ļoti iespaidīgi! Turpat pie tiltiem ir kuģīšu kompānijas Maid of the Forth osta ar kruīza tvaikoņiem (informāciju meklējiet Google). Šie kuģīši ved triju stundu ekskursijās uz tuvāko salu Inčkolmu (Inchcolm Island). Ja jums ir tikai trīs dienas laika Edinburgā un gribas noķert arī Skotijas dabas brīnumus, noteikti izbrauciet ar kuģīti! Uz salas nav nekā, izņemot vislabāk saglabātās klostera drupas Lielbritānijā un brīvdabu – neredzēti putni, roņi, zaļi pakalni… Edinburgā varat izvēlēties vienu no divām galvenajām pludmalēm: Cramond Beach vai Portobello. Kramonda ir kā brīvdaba – autentiska, mežonīga. Portobello kādreiz bija neatkarīga kūrortpilsētiņa blakus Edinburgai, bet tagad kļuvusi par pilsētas īpašo vasaras rajonu. Milzu pludmale ar promenādi, kas apbūvēta ar senām, skaistām ēkām. Krodziņš pie krodziņa, veikaliņi, klubi, bērnu atrakcijas. Portobello biju visai vēsā gadalaikā, bet varēju iztēloties to bohēmisko un laimīgo noskaņu, kas te valda, kad gaisa temperatūra kāpj pāri maģiskajiem plus desmit…
Edinburga ir neprātīgi skaista. Tu ej pa ieliņu, apgriezies ap stūri – un tur ir kaut kāda pasaku grāmatu baznīca vai skats uz jūru, skats uz kalniem. Nemitīga katarse, un Londona pilnīgi nobāl!
Uz Fifu
Nekad nebiju dzirdējusi par Fifas (Fife) karaļvalsti. Bet izklausās fifīgi! No Edinburgas nokļūt Fifā nozīmē tikai šķērsot dramatisko tiltu pār upi. Ļoti ieteicams ir auto, lai kā jūs biedētu braukšana pa kreiso joslu un visa ačgārnā satiksme. Fifa ir senā skotu karaļvalsts un augstmaņu mājvieta, kur agrīnajos viduslaikos dzīvojuši valdnieki un aristokrāti. Mūsdienās tā var šķist provinciāla, bet Fifa slēpj īstas pērles un autentisku Skotijas piejūras garšu.
Fifas piekraste ir zivju ēdāja sapnis. Daudzi slaveni šefpavāri Skotijas omārus un jūras veltes atzīst par labākajiem pasaulē.
Mēs savu ceļojumu sākām idilliskā ciematiņā Culross, kur katra iela un māja tevi aizved dzīvā vēsturē. Ciemats ir īsts tūrisma objekts, bet tiešām brīnišķīgs. Galvenā šeit ir Culross Castle – pils, kas īstenībā nav pils, bet 15. gadsimta bagāta skotu tirgoņa nams. Tas atjaunots absolūti autentiski – no iekštelpu sīkākajām detaļām līdz unikālajam dārzam, kur aug tieši tas, ko ēda vai par skaistu uzskatīja senie skoti. Dārzs izkārtots terasēs, no augšējās paveras pasakains skats uz jūru.
Tad braucām gar piekrasti, līdz sākās senās Fifas karaļvalsts nozīmīgākās pilsētiņas un ostas. Pirmā ir Aberdour. Tai seko Leven ciemats. Tad – Shell Bay jeb Gliemežvāku līcis. Nu jau sākas burvīgo ostas pilsētiņu virtene: St. Monans, Pittenween un Anstruther. Piedodiet, bet man nav ne jausmas, kā šos nosaukumus raksta latviešu valodā.
Fifas karalistes piekrastes pilsētiņas nevar saukt par romantiskām. Skarbums ir visur – dabā, ēkās, sajūtās. Tomēr tās ir ļoti romantiskas! Bez saulessargiem un saules. Tik patiesi, dabiski cilvēki! Tik zili jūras līči ar laiviņām, kas mētājas skotu vējā. Pilis un pilsdrupas, kā visā Skotijā, ir uz katra stūra. Tik garšīgs ēdiens un alus! Fifā ēdiens balstās uz jūras veltēm un zivīm, aizmirstiet par mūžīgo Haggis (skotu nacionālais ēdiens – aitas aknu, nieru un sirds sacepums aitas kuņģī ar auzu pārslām un garšvielām). Lai cik garšīgs ir Haggis, Fifas piekrastes svaigās pikšas, mencas, butes, laši, krabji, omāri, garneles un mīdijas jūs piebeigs. Šeit zivs ceļš no ūdens līdz virtuvei ilgst pusstundu. Daudzi slaveni šefpavāri Skotijas omārus un jūras veltes atzīst par labākajiem pasaulē. Fifas piekraste ir zivju ēdāja sapnis.
Ja jums ir nedaudz dienu laika un ceļojuma sākuma punkts ir Glāzgova vai Edinburga, ar vieglu sirdi jūs nosūtu uz Loch Lomond ezeru un tā piekrastes ciemiem.
Mans sapnis bija Anstruther Fish Bar. Krodziņā, kas atrodas tieši ostā, var izēsties visādus gardumus, sākot ar brīnišķīgu Fish and Chips un beidzot ar īpašiem skotu gardumiem – apvārītu un apkūpinātu balto zivi, skotu lasi, vietējiem krabjiem un garnelītēm. Nemūžam nebrauciet garām šim krogam! Pilsētiņā ir arī feins skotu zvejniecības muzejs un skaista promenādīte.
Visbeidzot mūsu ceļojumu vainagoja pilsēta Sentendrūsa (St. Andrews). Tā ir Fifas smukākā un garšīgākā pilsēta. Izcili krodziņi, burvīga pludmale. Skotijas piekraste šajā ziņā ir nepārspējama. Ik pēc pārdesmit kilometriem ir atšķirīga ainava: jūras krasts ar dramatiskām klintīm un nepieejamām pludmalēm, akmens un oļu pludmales un, pats trakākais, Bounty batoniņa reklāmas pludmales. Tur ir tirkīzzils ūdens, baltas smiltis un Karību vai tropu ainava (jā, pat ar pāris palmām!), tikai gaisa un ūdens temperatūra nav tropiska…
Uz ezeriem
Nebūtu es pukstējusi par Lohnesa ezeru, mēs būtu pavadījuši vairāk mierīgu dienu Edinburgā ģimenes un draugu lokā. Mana čīkstēšana vietējam skotam rīvēja kantes, un viņš jutās spiests mani aizvest uz jelkādu ezeru. Tas izrādījās Loch Lomond – milzu ezers, kas Skotijas kartē atrodams pa kreisi no Edinburgas un Glāzgovas.
Mēs braucām ar auto pa šoseju Nr. A 82, kas ir viens no skaistākajiem ceļiem Skotijā. Labu laciņu aiz Glāzgovas man sākās fotokrampji. Biju gatava bremzēt un stāties vai pie katra pagrieziena, lai fotografētu ainavas. Viņš spītīgi spieda pedāli grīdā. Es apvainojos un mēģināju bildēt pa braucoša auto logu, un mēs sastrīdējāmies. Par laimi, nepilnas stundas braucienā no Glāzgovas nonācām pirmajā Lomonda ezera pilsētiņā Balloch, kur es izpūtu gaisu un ļāvos ezera skaistumam.
Biju gatava stāties vai pie katra pagrieziena, lai fotografētu ainavas. Viņš spītīgi spieda pedāli grīdā. Es apvainojos un mēģināju bildēt pa braucoša auto logu, un mēs sastrīdējāmies.
Balloch ir ezera galvenā pilsēta, tajā var nokļūt arī ar vilcienu no Glāzgovas, bet tālāk ved kuģīšu un auto ceļi uz citām ezera pieturām. Šeit ir osta, pils un fantastisks pils parks. Ir Sea Life Loch Lomond Aquarium, krodziņi un citi jaukumi. Daba un ezers – neticami. Sapratu, kādēļ skots mani šeit atvedis. Viņš gribēja pateikt, ka Skotijā nav tikai viens Lohnesa ezers. Lohu jeb ezeru ir papilnam – lieli, mazi, visi ļoti skaisti. Kalni un pauguri ir visur. Upes, aitas un pasakainas ainavas ir visur. Skaisti nav īstais vārds – tas ir ārprāts! Un pastaigu takas arī ir visur, burtiski uz katra stūra. Tikai tās nav iezīmētas ar norādēm, jo tad vajadzētu uzstādīt simtiem norāžu. Ja tavs auto jeb divritenis piestāj sabiedriskā transporta pieturā vai tūristiem domātā lielceļa kabatā, augšup vienmēr vedīs kalnu pastaigu taka, kas beidzas ar strupceļu, no kura paveras kāds fantastisks skats.
No Balloch ciema mēs devāmies augšup pa Lomonda ezera kreiso krastu līdz ciematiņam Luss. Savā ziņā tas ir skotu ezeru disnejlendas ciems ar perfekti nopulētu fasādi. Bet es neesmu iedomīga tūriste. Mani nekaitina suvenīri, nacionālie ēdieni un nopulētas vietas. Luss ir burvīgs ciems ar savu ostu, krodziņiem un pludmali – es biju pārlaimīga! Ja jums ir nedaudz dienu laika un ceļojuma sākuma punkts ir Glāzgova vai pat Edinburga, ar vieglu sirdi jūs nosūtu uz Loch Lomond ezeru un tā piekrastes ciemiem. Ezerā ir neskaitāmas saliņas, dabasskati par miljons mārciņām, šarmanti miesti un pastaigu takas visām gaumēm.
Mani skoti
Es biju ciemos pie skota un iepazinos ar īstiem skotiem. Daudz ko ievēroju. Piemēram, to, ka skoti vizuāli var iedalīt divās grupās – rudie vairumā un tumšie mazumā. Rudmatainie skoti ir norvēģu vikingu pēcteči. Vikingu okupācija šeit senatnē bija grandioza un ilglaicīga, daudzi agrīnie skotu karaļi patiesībā bija norvēģi, un daudzi skoti pēc izcelsmes ir norvēģi vai dāņi.
Iztēlojos, kā šie augstieņu milži senatnē iznāca pretī angļu armijai un tā pielaida bikses.
Otrs skotu tips ir augumā gari un spēcīgi cilvēki ar ogļu melniem matiem, melnām skropstām un zilām acīm. Tie ir autentiskie vietējie – kalnieši bez skandināvu asins piejaukuma. Tādi kā lieli spāņi ar baltu ādu. Neatvairāmi un biedējoši! Iztēlojos, kā šie augstieņu milži senatnē iznāca pretī angļu armijai un tā pielaida bikses.
Mani skoti, ko iepazinu, ir ļoti atturīgi, lepni un vienlaikus TIK silti un sirsnīgi. Ļoti silti cilvēki. Viņi nav ne uz pusi tik skaļi kā briti. Skoti ir izglītoti. Universitāte ir ne vien Edinburgā, bet katrā vietējā Skotijas kuldīgā un madonā. Skoti ir izpalīdzīgi un mīļi. Daudzi, pabeidzot augstskolu, pārceļas uz Londonu laba darba un algas meklējumos. Tie, kuri paliek dzimtenē, dzīvo riktīgi savā sulā. Īpaši laucinieki un ziemeļnieki. Viņiem jau brauciens uz Edinburgu ir liela mēroga notikums, bet Londona – tās jau ir tālās ārzemes! Laucinieki dzīvo roku rokā ar savām aitām, vilnas auduma apģērbu un dialektu.
Un skoti daudz dzer, jā! Vīrieši vairāk, bet dāmas neatpaliek. Viskijs sestdienas brokastīs ir normāla lieta. Skotija ir nosēta ar viskija darītavām, kas piedāvā ekskursijas un degustācijas. Pašiem skotiem mājās ir liels stikla trauks ar krāniņu, līdzīgs mūsu ūdens baloniem mājās un birojos. Tur iepildīti daudzi litri viskija. Tu nospied pinčuku, piepildi glāzi, nākamo, aiznākamo… Vai skoti piedzeras? Jā! Īpaši krogos. Un tad uz ielas izkaujas. Tas ir normāli. Jāiet ar līkumu garām kautiņam, lai tevi neķer… Ja es pie viena galda apsēdinātu šmakovkas rūdītu latgalieti un skotu, latgalietis kristu zem galda, bet skots eleganti tukšotu kārtējo viskija litriņu un uzturētu dzīvas sarunas. Šķiet, šis dzēriens ir viņu asinīs.
Kad mana skotu drauga draugi saprata, ka arī mani drīkst apcelt (jo es neapvainošos), es dabūju tādu muldēšanu un izjokošanu, ka tik turies!
Skoti dievina suņus un kaķus. Viņiem ir sava īpašā mājas kaķu šķirne un pēdējie Ziemeļeiropas savvaļas meža kaķi, kurus aizsargā skotu valsts īpašā programma. Skoti brīvdienās dodas uz kalnu takām vai pludmalēm pastaigās ar saviem suņiem. Sarunās cits citu nemitīgi velk uz zoba un apceļas. Kad mana skotu drauga draugi saprata, ka arī mani drīkst apcelt (jo es neapvainošos), es dabūju tādu muldēšanu un izjokošanu, ka tik turies! Smiekli, viskijs, mājdzīvnieki un dabas mīlestība ir mūsdienu skota dzīves sāls. Un es nevaru iedomāties labāku komplektu, kur atgriezties.
