Laivošanas ceļvedis gan pieredzējušiem laivotājiem, gan iesācējiem

Braukt ar laivu pa upi nav piedzīvojums, kas paredzēts tikai jauniem, skaistiem un spēcīgiem. Protams, arī viņiem, bet patiesībā tā ir aktivitāte, kam var nodoties jebkurā vecumā un fiziskā sagatavotībā. Tikai jāatrod sava upe, piemērota laiva un apģērbs. Un galvenais – jāpārkāpj pāri izdomātajiem iemesliem, kāpēc to nedarīt. Konsultē MĀRIS RESNIS, Lūzumpunkts.
Aktīvā atpūta
Ieva Smilga
Žurnāls IEVA
6. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Edgars Simanis un Shutterstock

Kādam (piemēram, man) kaifu sagādā pavasarī braukt pa Amatu. Nu tā – jo dullāk, jo labāk. Citam vairāk patiks vasarā rāmi slīdēt vienā ritmā ar Gaujas ūdeņiem, kuri nebūt nav lēni, bet ir pietiekami droši, lai laivu neapmestu otrādi. Pavasaros, kad upes palu un nokrišņu dēļ iziet no rāmjiem, tās ir straujākas un aukstākas, un laivošana tad ir izaicinošāka un fiziski grūtāka. Vasarās laivu braucieni ir drīzāk laba atpūta un ballīte – draugu vai ģimenes kopābūšānas pasākums pie dabas. Kā stāsta Māris Resnis no piedzīvojumu organizācijas Lūzumpunkts, laivošana ir jāuztver kā piedzīvojums un jaunas emocijas, kurām neviens nav par vecu vai stīvu.

Laivot māk visi

Apstāklis, kas daudzus attur no laivošanas, ir: es nemāku laivot! Īpaši pavasaros, rudeņos un slapjās vasarās, kad par laivinieku galveno satikšanās punktu kļūst Gaujas pieteka Amata un citas nelielās, bet straujās upes. Jautājums – vai pa upēm var braukt arī cilvēki bez pieredzes laivošanā? Māris Resnis uzskata – var. Tikai ar noteikumu, ka laivā ir kāds pieredzes bagātāks braucējs, visi ievēro drošības noteikumus un ir pareizs (un kvalitatīvs!) ekipējums. Tas ir – ar ķiveri un drošības vesti. Savukārt braucējs, kurš jau bijis straujā upē, zinās, kā stūrēt, labāk ņemt līkumus, apbraukt šķēršļus un laikus paredzēt briesmas. «Vienmēr iesaku ņemt līdzi cilvēku, kurš vismaz vienu reizi ir braucis ar laivām un zina, kā airēt, stūrēt un ko darīt neparedzētās situācijās,» uzsver Māris. Jo dzīvē ir tā, ka laivot mācās uz ūdens. Zināšanas par to, kā virzīt un vadīt laivu, iegūstamas tikai praksē. Teoriju neviens speciāli nemācās – tikai saņem instrukcijas. Jo straujāka upe, jo vairāk instrukciju un drošības pasākumu scenāriju jāielāgo. Jo mierīgāka upe, jo tā visa mazāk. Pieredze rāda, ka jebkurš īsā laikā var apgūt laivošanas pamatus un nerakstītos likumus.

Laivu gāž cilvēks, nevis upe

Var būt bail no ūdens – tas ir saprotami, jo Latvijā cilvēkiem diemžēl ir ļoti zems peldētprasmes līmenis. Tomēr no laivām baidīties nevajadzētu. Mierīgos ūdeņos laivas gāžas reti, bet, ja esi ticis straujā pavasara upē, tad galvenais ir rīkoties atbilstoši saņemtajai instruktāžai, neļaujot vaļu panikai. Saka jau, ka upe laivu neapgāž, to apgāž cilvēks, bet kārtīgs laivu brauciens ir tāds, kur vismaz viens iekrīt ūdenī. Tas, protams, joks, bet upes spēks ir jārespektē. Dažkārt cilvēki neapzinās upes spēku un to, kā tas mainās pa gadalaikiem. Lielajām upēm izmaiņas ir nelielas, bet mazajām – vērā ņemamas. Ja pierasts vasarā laivot pa Gauju, tad zini, ka pavasarī pa Amatu emocijas būs pavisam citas, un arī drošības pasākumiem jābūt daudz augstākā līmenī. Vasarā pa Gauju var laivot gandrīz jebkurš – ja vari noturēt rokās airi, tad esi kvalificējies. Pavasarī pa mazajām, straujajām upēm, kurās nereti iegāzušies koki un atsegušies akmeņi… Šeit cilvēkam jābūt ar stiprākiem nerviem un gatavam izpeldēties ledusaukstā ūdenī. Un, protams, jāzina, kā rīkoties, ja laiva apgāžas. Piemēram, ka nevajag pretoties straumei, bet gan ar kājām pa priekšu plakaniski laisties tai līdzi, mēģinot tuvoties krastam.

Laivu braucieni lielai daļai atpūtnieku saistās ar alkohola lietošanu, bet palu laikā upes šādu brauciena formu neatbalsta – tās ir straujas, piepildītas ar nokritušiem kokiem, krācēm un akmeņiem, kurus nepieciešams apbraukt. Tas viss prasa spēku, izturību un skaidru galvu. Diemžēl ne visi saprot pavasara upju nikno raksturu, un ik pa laikam kāds aiziet bojā tieši tamdēļ, ka nav ievērojis pilnīgi visus drošības pasākumus.

Laivo ne tikai upēs

Upes ir pateicīgas laivošanai, jo viss, kas jādara – jāstūrē. Tomēr laivošanas kaifu pilnā mērā var noķert arī cita veida ūdenstilpnēs. Piemēram, purvos, ezeros vai pārplūdušās pļavās. Lūk, interesantākās!

  • Somā Nacionālais parks Igaunijā

Vieta, kur starp divām upēm ir purvainas pļavas. Palu laikā tās applūst, kļūstot ļoti baudāmi laivojamas, un tas nozīmē – laivot iespējams pa pļavām un mežiem, ozolu audzēm un bērzu birztalām. Tie, kas te pabijuši saulainās palu dienās, apgalvo, ka skati un izjūtas ir episki. Laivot šeit var visos gadalaikos, kad upes pārplūst, ne tikai pavasarī. Šī vieta ar katru gadu kļūst aizvien populārāka – pirms gadiem pieciem te laivoja vien igauņi, bet tagad arī aizvien vairāk latviešu Somā Nacionālo parku iekļauj savos laivošanas plānos, tāpēc var veidoties laivu sastrēgumi. Iespējams laivas arī nomāt uz vietas – tās nav jāved no mājām.

  • Lubāna mitrājs un Dvietes palienes

Vieta tepat Latvijā, kur iespējams droši un mierīgi laivot, baudot dabu un putnu dziesmas. Interesanti, ka pārplūst pļavas ar siena ķīpām, radot pilnīgi nereālu paralēlās pasaules sajūtu. Ūdens te nav dziļš – līdz celim, tāpēc droši jutīsies arī tie, kuriem bail no dzelmes, un mazāki bērni. Starts laivojumiem ir no Lubānas informācijas centra. Dvietē – no tilta līdz tiltam.

  • Cenu tīrelis un Ķemeru purva otra puse

Vieta, kas kļuvusi par iemīļotu saullēkta sagaidīšanas vietu uz SUP dēļa un kuru iespējams arī izlaivot. Pirms brauciena gan jāizpilda mājasdarbs – rūpīgi jāizpēta maršruts, jo ne visi purva ezeriņi savā starpā ir savienoti. Plānojot laivu braucienu, gan Cenu tīrelī, gan citos nacionālajos parkos iepriekš jāpārbauda, vai nav sezona, kurā nedrīkst traucēt putnus ar savu klātbūtni, kā arī jāuzzina, vai konkrētā teritorija nav dabas liegums, kur laivotāji nav gaidīti. 

  • Rīgas kanāls un industriālā zona līdz kuģu būvētavai

Maršruta sākums ir Andrejostā, un pa to iespējams izbraukt kanālu, apskatot Rīgu no cita skatpunkta, un ieairēt Daugavā, redzot ierastos un ne tik ierastos pilsētas panorāmas skatus. Ja ir vairāk laika, var aizvizināties līdz Kundziņsalai un kuģu remonta vietām, pa ceļam apskatot kuģus, kravas iekraušanas procesus un piekrastes urbānos objektus, kur ar kājām nedrīkst ieiet, bet no upes apskatīt drīkst.

LAIVU VEIDI

* Atvērtā tipa kanoe, kurā sēž divi cilvēki. Pēc ieskatiem, katrs var izmantot airi ar divām lāpstiņām vai vienu. Ja sanācis, ka esi vienatnē, arī tā var vadīt šo laivu, sēžot uz aizmugurējā sēdekļa. Ar šīm laivām brauc pa mierīgākiem ūdeņiem, jo krācēs tās piesmeļas ar ūdeni, grimst un gāžas.

* Aizvērtā tipa kanoe – ar to iespējams braukt pa krāčainākām upēm. Tiesa, sākumā šādā laivā morāli var būt grūtāk iesēsties. Kāpēc? Jo kājām pa virsu iet tāds kā bruncītis, kurš piestiprināts pie laivas. Ir nepieciešamas zināšanas, kā tikt ārā, ja laiva apgāžas, jo vispirms vajadzēs atbrīvoties no bruncīša, kas sedz kājas.

* Piepūšamās laivas. Pavasarī pa straujajām upēm visbiežāk cilvēki izvēlas braukt ar tām. Ja upē ir lielas un draudīgas krāces vai viļņi, šāda laiva viegli pārslīd tiem pāri, vien piedzīvojot turbulenci, tas ir – palēkāšanu. Tomēr, ja cilvēki laivā darbojas nesaskaņoti vai pārvērtē savas spējas, apgāzties var arī piepūšamā laivā. Tas parasti notiek nevis vietās, kur potenciālais apgāšanās risks ir augstāks, piemēram, krācēs, bet gan mierīgās vietās – neuzmanības dēļ. Piemēram, visi pēkšņi bremzē vienā pusē, un laiva filigrāni sasveras uz to vienu pusi. Risks ir arī laivu pārplēst, neveiksmīgi uzbraucot virsū zariem vai armatūras stieņiem.

Piepūšamās laivas ir dažādu izmēru – ir gan tādas, kurās iespējams braukt tikai divatā, gan tādas, kur var iesēdināt visu ģimeni. Mazāka laiva ir labāk vadāma, bet nestabilāka, savukārt lielāka – stabila, bet grūti vadāma.

* Straujūdens kajaki – patiks asāku izjūtu meklētājiem. Šādā kajakā sēdi viens, un tas vienlaikus ir gan drošāks, gan – mazāk drošs. Kā uz to skaties. No vienas puses – laivu kontrolē tikai tu pati. Lielākas laivas nereti gāžas tieši tāpēc, ka laivotāji savā starpā nesaprotas. Lūk, mazajos kajakos šāda problēma izpaliek, jo vienīgais, kas var kļūdīties, es tikai tu. Šie kajaki ir ļoti mobili, ātri un viegli vadāmi, tomēr – nestabili. Tas nozīmē – mazākā kļūda, un tu jau gāzies riņķī, bet, lai tiktu atpakaļ, jāmāk eskimosu apgrieziens. Tas ir – kopā ar laivu atkal tikt ar galvu virs ūdens. Tas nav grūti, bet nepieciešamas zināmas iemaņas un prakse, kuru var iegūt tikai… apgāžoties. «Man visvairāk patīk tieši šie kajaki, jo esmu iekšā stihijā. Esmu vienā līnijā ar ūdeni un viļņiem. Kad prasmes pieslīpētas, ar straujūdens kajakiem var pat palēkāt vai pasērfot viļņos,» stāsta Māris.

Šie kajaki nederēs gludam un mierīgam ūdenim, jo pārvietošanās prasīs daudz spēka – būs īsta fitnesa nodarbība.

UPES APĢĒRBA ETIĶETE

Arī pa upi laivojot, ir sava apģērba etiķete, bet to vis nediktē mode vai smalka sabiedrība, bet gan – drošība un apstākļi. Jo aukstāks laiks un straujāka upe, jo rūpīgāk jāizvēlas gan inventārs, gan apģērbs.

Ko NOTEIKTI vajag vilkt

* Drošības vesti. Bez drošības vestes atrasties uz ūdens nav ieteicams pat tad, ja upe ir sekla, bet īpaši svarīgi tas ir, laivojot mazās, straujās upes, kur laivu var apraut riņķī sekundes laikā. Latvijā upēs ūdens ir auksts, tāpēc jo svarīgāk galvu saglabāt virs ūdens. Otrs – ja gadījies sasist galvu, tu turēsies ūdens augšpusē, pat, ja straume vilks līdzi. Drošības vestes lielākoties dod līdzi, nomājot laivu.

* Ķiveri. Tā ir neatņemama sastāvdaļa ekstrēmākiem nobraucieniem, jo, braucot gar krastiem, var nākties laivot zem zariem, kas ne tikai plēš matus, bet var arī spēcīgi saskrāpēt vai sasist galvu. Ķivere ieteicama arī mierīgākos laivu braucienos – kaut tikai tāpēc, ka neuzmanīgāks laivotājs var otram spēcīgi iesist ar airi tā, ka zvaigznes gar acīm nošķīst.

Ko nevajag vilkt

* Gumijas zābakus. Iekrītot upē, tie piesmelsies pilni ar ūdeni un – labākajā gadījumā – tiks pazaudēti. Sliktākajā – vilks saimnieku līdzi vai ķersies zaros un traucēs tikt ārā no ūdens. Labāk kājās vilkt sporta apavus, jo piesmeļoties tie nekļūst daudz smagāki. Bieži vien apavi tiek piestiķēti pie kājām ar lielo izolācijas lenti jeb makgaivereni. Tas – papildu drošībai, ka apavs netiks pazaudēts straumē. Ideāls variants aukstam laikam ir speciāli hidrotērpu zābaciņi ar siltināto iekšu, lai nenosaltu pirksti. Vasarā, protams, plikas kājas.

* Džinsus. Nereti arī uz upes var redzēt cilvēkus džinsenēs, tomēr labāk vilkt ērtas treniņbikses un pa virsu – bikses no ūdeni atgrūdoša materiāla. Savukārt augšdaļā kaut ko siltāku, piemēram, termotērpu, bet pa virsu – ūdeni atgrūdošu jaku.

Pēc katra paša izvēles – var vilkt, var nevilkt

* Hidrotērpu. Pavasaros laivotāji uz upi nereti dodas hidrotērpā jeb hidrā, taču jāņem vērā, ka tas ir efektīvs tikai tad, ja ir slapjš, jo silda ķermeni ar uzsildīto ūdens slānīti, kas tiek ietverts starp audumu un miesu. Aktīvi laivojot, hidrotērpā būs karsti, toties tas var lieti noderēt, ja nākas pavadīt ūdenī ilgāku laiku (no tā gan visi parasti cenšas izvairīties). Hidrotērps sildīs arī tad, ja sanācis iekrist ūdenī, ir auksts laiks, bet jāturpina laivu brauciens līdz galam. Vasaras laivu braucienos vai pavisam mierīgos braucienos pa ezeriem vai purviem hidrotērps noteikti nav nepieciešams.

* Snovborda vai slēpošanas apģērbu. Arī šis būs piemērots laivošanai aukstākā laikā, bet tikai ar noteikumu, ka nav paredzēts iegāzties ūdenī. Šādā apģērbā, kamēr tas sauss, protams, ir silti, bet apgāžoties apģērbs kļūs slapjš, smags un ļoti nepatīkams.

* Mantu maiss. Vasarā laivojot, mantas saglabāt sausas ir vieglāk, jo tās var vienkārši ielikt laivā – uzmanīgi airējot, tās paliks sausas. Grūtāk ir, braucot pa straujajām upēm, jo tad gandrīz vienmēr laiva piesmeļas ar ūdeni, tāpēc mantas jāliek īpašos ūdensnecaurlaidīgos maisos, kuri jāpiestiprina pie laivas vai pie sevis, ja maiss ir mazāks. Kāpēc? Jo tad, ja laiva apgāžas, mantas uzsāks savu ceļu pa upi. Amatā šādi skati redzēti ne vienu vien reizi, un upe tā piesavinājusies daudz neuzmanīgu laivotāju vērtīgu mantu.

MĀRA REŠŅA CEĻAVĀRDI PIRMAJAI REIZEI LAIVĀ

  1. Esi sagatavotS. Padomā rūpīgi gan par ekipējumu, gan apģērbu, lai nav ne auksti, ne silti. Uzzini, kāds ir gaidāmais ūdenslīmenis, un apzinies, kāds ir upes spēks. Arī mierīga upe var paņemt neuzmanīgus laivotājus.
  2. Laivot noteikti vajag! Tas ir lielisks veids, kā savienoties ar dabu. Tu esi dabā, un baterijas tiek uzlādētas.
  3. Brauc kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticies. Nebrauc ar tiem, kuri tev nepatīk, jo laivu braucienos izpaužas komandas gars, atbalsts un sadarbība. Brauc kopā ar tādiem, kuri būs gatavi tev atdot savu jaku un kuriem tu būsi gatava padot roku vai izvilkt no ūdens.
     

Cik daudz upē ir ūdens?

Lielās upes ir laivojamas vienmēr, turklāt ļoti viegli laivojamas, jo tajās gandrīz nekad nav vērā ņemamu krāču un straume ir salīdzinoši lēna. Taču ir upes, kas kvalitatīvi laivojamas tikai palu laikā, piemēram, Amata, Svētupe, Raunis, Brasla un citas. Protams, pa tām var laivot arī siltā laikā, vienīgi tad var gadīties, ka laiva dažos upes posmos ir jānes.

Kāds līmenis ir noskatītajā upe, vari uzzināt:  https://upju.info

Kur laivot?

Maršrutus un to aprakstus gan Latvijas, gan Igaunijas upēs vari meklēt www.upesoga.lv

MANA PIEREDZE — MĀRIS RESNIS, Lūzumpunkts:

«Mana pirmā pieredze bija ļoti sen – piedalījos jauniešu apmaiņas programmā, un bija jābrauc ar kanoe. Protams, bail bija. Pirmais – iekāpšana. Tā prasa līdzsvara sajūtu, jo liekas, ka tūlīt, tūlīt iekritīsi ūdenī. Esot laivā, saproti, ka laiva kontrolē tevi, nevis tu – laivu. Ir cīņa – kurš ir galvenais. Paiet zināms laiks, līdz iemācies saprast, kā laiva darbojas, kā labāk, vieglāk airēt un – galvenais – kā stūrēt. Tikai tad, kad to saproti, beidzot ieraugi arī pašu upi, sāc to lasīt un izmanto upes spēku savā labā. Lēnām sāc atslābt un noķer to īsto laivošanas baudu.

Ar mazo straujūdens kajaku iemācījos braukt ar draugu palīdzību un zināšanām, jo te ir vajadzīgas smalkākas prasmes. Pa Latvijas upēm vari tikt cauri arī ar laivošanas pamatprasmēm, bet lielajās upēs nepieciešams iemācīties tā saucamo eskimosa apgriezienu – apgāžoties zem ūdens, iemācīties apgriezties atpakaļ, neizkāpjot no laivas. Otrs – mācīties lasīt atstraumēs, lai varētu tikt drošos ūdeņos pēc trakiem straujūdeņiem. Ja šo visu praksē kārtīgi iemācies, tad vari laivot pa bangojošākajām pasaules upēm.»

IEVA SMILGA, žurnāla EJ redaktore

«Laivošanas ugunskristības piedzīvoju Amatā gadā, kad ūdenslīmenis bija īpaši augsts un straume – nepielūdzama. Tas bija agrs pavasaris, un laiks bija drīzāk auksts, nekā silts. Ūdens noteikti nav mana stihija, bet adrenalīns – gan. Protams, biju nobijusies kā diegs, bet laivā kopā ar mani bija vēl divi laivotāji, kuriem šī nebija pirmā Amata. Laivošanas un airēšanas principus tiešām var saprast un apgūt ātri, īpaši – ja brauc ar piepūšamo gumijas laivu. Galvenais ir laba komunikācija starp laivotājiem – lai neviens neapvainojas un cits citam palīdz. Pirmajā reizē tiku cauri sausā (cik nu sausā var izbraukt Amatu), bet citā reizē, šķiet, tas bija otrais vai trešais pavasaris Amatā, pusceļā smagi uztriecāmies nogāztam kokam un saplēsām laivu. Bijām spiesti peldēt uz krastu un atlikušo ceļu ar airiem rokās veikt kājām. Tas prasīja aptuveni četras stundas, jo Amatas krasti nav piemēroti iešanai. Vēsturiski šo laivu braucienu nu dēvējam par laivu pārgājienu. Jāsaka – šī ir vienīgā reize, kad laivu braucienā sanācis iekrist ūdenī. Pēcāk esmu braukusi arī ar divvietīgu aizvērtā tipa kanoe pa Gauju un piedalījusies vasaras laivu braucienā, bet nekas tā nekutina nervus, kā palu laikā traukties pa krāčainu upi. Miera nav, un nākamais mērķis – iemācīties laivot ar mazo straujūdens kajaku.»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs