Klaiņošana ir tev asinīs

Dažiem no mums mīlestība pret ceļošanu un piedzīvojumiem ir tāda pati nepieciešamība kā tīrs gaiss vai kārtīgs ēdiens. Nu labi, bez tās varbūt karoti uzreiz nenoliktu, bet kāda gan dzīvei vispār būtu jēga? Ja arī tu sevi pieskaiti pie šiem nemiera gariem, vai esi kādreiz prātojis – kāpēc tieši tevi ir ķērusi nemiera bulta? Un vai piedzīvojumu gars ir gēnos? Stāsta psiholoģe EVITA ŠTĀLA.
Piedzīvojumi
Dagnija Asare
30. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ir cilvēki, kuru stihija ir mājas. Savā ierastajā vidē viņi jūtas kā zivs ūdenī – un, galu galā, kāpēc lai tā nebūtu? Tikai mājās viss ir savējais, drošs, labi zināms un pazīstams. Un tad ir tie otri. Ļautiņi, kas dzīvo ar tādu niezi zem ādas. Viņu pases vienmēr ir kaujas gatavībā, atjaunotas krietni pirms to beigu termiņa. Viņu iecienītākajos veikalos tiek tirgoti ērti apavi un mugursomas. Atliek paiet garākam miera periodam, lai viņu domas sāktu klaiņot pa neredzētām vietām un neizjustiem piedzīvojumiem, bet pirksti paši mestos šķirstīt aviokompāniju mājaslapas izdevīgāko piedāvājumu meklējumos.

«Kuram gan nepatīk ceļot?» jautāsiet. Skaidrs, ka patīk – gandrīz visiem. Tomēr piekritīsiet, ka pastāv krietna atšķirība starp nedēļas nogales platuma braucienu uz Vīni, ekskursijas autobusu pa Mozeles vīna ceļiem vai Milānas autletiem un sajūsmas trīsām, pakojot mugursomā termoveļu un vienvirziena biļeti uz kalniem kaut kur Peru vēderā.

Un šoreiz runa nav vis par tiem, kas ar prieku izvēdina galvu ceļojumos, lai, spēkus un iedvesmu sasmēlušies, atgrieztos māju un ikdienas svētlaimē, bet gan tiem otriem. Kas dabiski un iederīgi jūtas nevis māju drošībā, bet gan neiepazītās vietās, svešu valodu, acu skatienu un ādas krāsu ieskauti, uz neērtiem spilveniem un zem skumīgām hosteļu dušu tērcītēm, draudzīgi sadzīvojot ar vēdera izejas ķibelēm, milzu prusakiem, ziņkārīgām ķirzaciņām, tulznām, iesnām un tā tālāk. Nu kāda blusa viņus dīda?

Wanderlust

Vārds, ar ko angļu valodā tiek apzīmēta ceļošanas mīlestība un nepārvarama kāre pēc piedzīvojumiem, kas ir saistīti ar ceļošanu. Nedomājiet, ka tāda piemīt katram, kas ar pacilātību kāpj lidmašīnā! Nē, lai pilntiesīgi sistu sev pie krūts un apgalvotu, ka tev piemīt wanderlust, ir jāpiemīt arī tieksmei izzināt un iepazīt, atrasties kustībā, drošu soli kāpt ārpus savas komforta zonas, ar lielām karotēm baudīt neierastas sajūtas, bet tādiem jēdzieniem kā ērtības un komforts viegli uzšķaudīt.

Burtiski – un patiesībā arī jēdzieniski – tulkojot, wanderlust ir klejotkāre.

Angļu valodā šis pacilātais vārds divdesmitajā gadsimtā ieklejoja no vācu valodas, kur tā izcelsme – kā jau nojaušams – bija visai romantiska.

Tas dzimis kaut kur amatnieku zeļļu piedzīvojumiem bagātajos pārgājienos no viena meistara pie cita, kā arī romantisma laika dižciltīgās jaunatnes vētrainajos meklējumos pēc laimes, ideāliem un pilnības. Beigu beigās tie tika īstenoti vīna un intelektuālu spriedelējumu slacītos ceļojumos pa Itāliju un citām saulainām, tam laikam eksotiskām zemēm.

Starp citu, vairākumam, kas ceļo bieži, taču atpūtas jeb rekreācijas vārdā, arī ir radīta diagnoze, proti, sunlust, luste pēc saules, miera, prieka un kārtīgas atpūtas.

Vai apsēstība ar ceļošanu ir modernā laikmeta slimība?

Tā patiešām varētu secināt, vai ne? Pārvietoties un šķērsot robežas nekad nav bijis tik viegli un vienkārši, īpaši pateicoties internetam. Caur tā taustekļiem mūs sasniedz citu ceļotāju kārdinošie pieredzes stāsti un zelta vērtie ieteikumi, informācija par iepriekš nesasniedzamiem galamērķiem, pārvietošanās un nakšņošanas iespējām, ceļiem un neceļiem.

Protams, arī fakts, ka milzīga mūsu reālās dzīves daļa ir pārcēlusies virtuālajā realitātē, interesei un iespējām ceļot nu piešķir pilnīgi jaunu nozīmi. Tagad ceļot vari kaut visu dzīvi. Klejot no vietas uz vietu iepazīstot, iemīlot, tad palaižot vaļā un dodoties tālāk.

Globālie nomadi – tā sauc šos mūžīgos gājputnus, cilvēkus, kas savu ikdienu iekārtojuši tā, lai tā nebūtu jāaizvada viena ciema, pilsētas vai pat valsts trajektorijā. Vēl vairāk – mūsdienu tehnoloģijas ir ļāvušas piedzimt jaunam globālo nomadu hibrīdam, proti, digitālajam nomadam. Viņa ierocis ir laptops, viņa dievs – bezvadu internets. Savu maizi tie pelna, klabinot laptopa taustiņus un malkojot kafiju kaut kur Buenosairesas kafejnīcā, sauļojoties Goa pludmalē vai pārlaižot acis Himalaju nogāzēm.

Visbiežāk viņus iespējams nomedīt, sekojot foto atskaitēm sociālajos tīklos.

Un tomēr – šiem moderno gājputnu aizvien kuplākajiem pulkiem ar īsto wanderlust jeb patiesu ceļošanas mīlestību ir maza saistība. Jo atvadīšanās no dzimtās pilsētas apnicības, lai savas dienas vadītu šūpuļtīklā kaut kur okeāna tuvumā ar laptopu vienā rokā, bet norasojušu Margaritu otrā, neprasa ne drosmi, ne piedzīvojumu garu, ne arī patiesu interesi par pasauli un tajā notiekošo.

DRD4–7R. True or false?

Nu, re, ja skatās no šāda leņķa, tad interese par ceļošanu mūsdienās īpaši augusi nav – ir pat izskaitļots, ka ir divdesmit procenti cilvēku, kas sevi var saukt par īsteniem ceļotājiem, un šis skaits pēdējos gadu desmitos nav īpaši mainījies.

Tālāk jāsecina, ka ceļotāja gars nedzimst ne ērtībās, ne pārticībā, ne arī informācijas pieejamībā. Arī modernās vērtībās ne. Jo, piemēram, vācu valodas vārdam fernweh, (kas pretēji heimweh jeb ilgām pēc mājām apzīmē ilgošanos pēc svešām un tālām vietām) vēsture ir krietni vien senāka nekā Lonely Planet ceļvedim vai pat internetam. Arī somu valodā ir līdzīgs vārds – kaukokaipuu, ilgas pēc tāluma, tālām zemēm.

Noskaidrots, ka vairāk ar šo dīvaino slimību sirgstošo ir tajās tautās un kultūrās, kuru pagātnē ceļošana ir bijusi daļa no ikdienas dzīvesveida.

Un šis atklājums savukārt ļāva atklāt DRD4–7R. Gēnu, kas tika pārkristīts par wanderlust gene jeb klejotkāres gēnu un kas ir radījis teoriju par to, ka, ļoti iespējams, nemiera gars dažiem vienkārši ir ielikts šūpulī.

Īsos vārdos. DRD4–7R kontrolē dopamīna (plaši pazīstama kā baudas hormona) klātbūtni mūsu organismā, un tā esamība cilvēka DNS tiek saistīta ar dažādām – visai vētrainām – personības iezīmēm un, jā, arī dažādiem tās traucējumiem. Cilvēkiem ar wanderlust gēnu piemīt tieksme riskēt, talants viegli pielāgoties pārmaiņām, impulsivitāte, ekstravertums, bet pats galvenais – vajadzība pēc pārmaiņām un jauniem iespaidiem.

Ceļošanas blogi, kas jūsmīgi raksta par šo DRD4–7R, gan noklusē arī tādas šim gēnam raksturīgas blaknes kā uzmanības traucējumi, hiperaktivitāte un pat šizofrēnija.

Un nu pats interesantākais:  pētījumos noskaidrots, ka divdesmit procentus (tikpat, cik mūsu vidū ir rūdītu ceļotāju, starp citu!) cilvēku, kam piemīt šis gēns, vieno kāda interesanta iezīme, proti, bagāta ceļošanas pieredze.

Ļoti iespējams, ka tieši DRD4–7R tik tiešām ir ceļošanas blusas patiesais vārds – visu neārstējamo pasaules klejotāju glābiņš un attaisnojums galvas grozošajiem mājās palicējiem – sak, es tur neko nevaru darīt, blusa iekoda, un nu esmu tās vergs. Lai jau tiek! Tomēr, ja pavisam godīgi (tagad pusčukstus) – viens sīks, mikroskopisks gēns visā milzīgajā DNS kosmosā tāds puteklis vien ir.

Un jaudas noteikt, vai savā dzīvē piederēsim mugursomnieku vai, tieši pretēji, dīvāna trinēju ciltij, diemžēl nav viena putekļa spēkos.   

 

Mūžīgi bēgļi?

Ceļošanas kāri mēdz saukt arī par atkarību – atvieglojums, pacilātība un vispārēja laimes izjūta, kas pārņem rūdītus ceļotājus brīdī, kad jāķeras pie ceļojuma plānošanas. Ceļošana viņiem ir kaut kas, ko patiešām nespēj sniegt nekas cits dzīvē. It nekas.

Tomēr nav nekādas vajadzības sabiezināt krāsas. Saskaņā ar atkarības teoriju – neatkarīgi no tās izpausmes veida piemīt trīs pazīmes: nepieciešamība pēc konkrētas uzvedības, postošo seku noliegums un nespēja mainīt šo uzvedību. Tātad par ceļošanu, lai cik aktīva un aizrautīga tā būtu, mēs šādā kontekstā runāt nevaram. Ja vien, protams, ceļotājs nav gatavs par braucienu uz Taizemi atdot savu labo roku, vecmāmiņu un mūža ietaupījumus.

 

Bēgšana no īstās dzīves?

Gēna DRD4–7R klātbūtne visbiežāk konstatēta Austrālijas aborigēnu vidū. Un kāds gan tur brīnums? Šajā kultūrā tieši prasme ceļot (nevis uzcelt, iestādīt vai nosist) jau kopš seniem laikiem ir tas pārbaudījums, kura izturēšana norāda, ka esi gana nobriedis pieaugušo dzīvei.

Brīnišķīgā, bezbēdīgā austrāliešu angļu valodas vārdiņa walkabout kājas aug senā un visai nopietnā Austrālijas aborigēnu iniciācijas tradīcijā. Proti, pusaugu vecuma zēniem brīdī, kad tie nupat, nupat bija gatavi kļūt par vīriem (aborigēnu izpratnē tie bija un joprojām ir 10–16 gadi), bija jādodas garākā pastaigā.

Nu tā, uz mēnešiem sešiem, mērojot ap pusotra tūkstoša kilometru.

Jāizdzīvo, liekot lietā vecāku un cilts vecāko līdz šim dotie padomi un mācības. Turklāt jāiepazīst arī pašiem sevi – tā teikt, ceļojums ne vien ārēji, bet arī iekšēji. Un galu galā jāatgriežas mājās – jau kā vīriem. Tradicionāli, ja jaunietis atgriezies mājās vienā gabalā un pie skaidras saprašanas, tas iecelts vīra kārtā, šo svarīgo notikumu atzīmējot ar kādu tetovējumu, auss vai deguna pīrsingu vai arī kādu izrautu zobu.

Diemžēl baltādainajiem austrāliešiem allaž ir bijis grūti izprast šīs ārkārtīgi svarīgās un nežēlīgi izaicinošās (pamēģiniet jūs mēnešiem klaiņot pa Austrālijas plašumiem vienā gurnautā!) tradīcijas būtību, tāpēc walkabout mūsdienu angļu valodā drīzāk nozīmē tādu patīkamu, bezrūpīgu pastaigu. Jo vairākums balto šo tradīciju drīzāk ir uzlūkojuši kā tādu bērnišķīgu, bezatbildīgu izvairīšanos no pienākumiem, mācībām, darba. Bēgšanu no īstās dzīves, tā teikt. Tāpēc mūsdienās, runājot par šo aborigēnu iniciācijas tradīciju, tiek lietots sauss un politkorekts termins pagaidu mobilitāte.

Lasi citur

1 komentārs

Jolanta Veselova
Man šķiet vislabāk sevi iepazīt ir ejot vairākus simtus km., iespējams vienatnē, tā var iepazīt sevi. Es gan pati esmu sapratusi, ka dažkārt ceļojot vēlos aizbēgt, no sevis, un jā arī esmu sapratusi, ka nekur no sevis neaizbēgšu, tās problēmas, kas ir manī kaut noliktas uz īsu brīdi būs atpakaļ, tad kad būšu mājās, jo ceļojums kā tāds neko neatrisinās, bet ceļot protams ir skaisti un darīšu to vēl un vēl.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs