Greznās, piemīlīgās, lielās un skumjās – Lietuvas pierobežas muižiņas un pilis

Ģimenes ceļojums
Līga Stirna
10. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock, no izdeviencīņas Žurnāls Santa un autora arhīva
Kā būtu ar vienu dienu, veltītu mūsu kaimiņzemes Lietuvas iepazīšanai? No rīta ielecam mašīnā un vakarā atgriežamies, krāsu un iespaidu pilni. Lietuva, kā jau savulaik diža un varena Eiropas lielkņaziste, ir bagāta ar pilīm un muižām, kurās ar lielāku vai mazāku vērienu dzīvojušies vietējie aristokrāti. Šodien tās ir ļoti atšķirīgā stāvoklī, no gleznainām drupām līdz iespaidīgiem atjaunojumiem. Lietuvai ir, ko rādīt!

Tāpat kā Latvija, arī Lietuva ir bagāta ar muižām un pilīm, no kurām liela daļa šobrīd piedzīvo dižāku vai pieticīgāku atdzimšanu. Pierobežas Rokišku reģiona tūrisma birojs Latvijas gidiem, tūrisma aģentūru un mediju pārstāvjiem gada nogalē sarīkoja ekskursiju pa šiem īpašumiem, uzsvaru liekot ne tikai uz kapitāli un bagāti restaurētajiem īpašumiem, bet arī nomaļāk esošajām un entuziastu uzturētajām muižiņām.

Naivā sinagoga un lepnā kundze

Turpceļā piestājam visai neparastajā Pakrojas sinagogā. Lietuvas teritorijā savulaik dzīvoja ievērojama ebreju kopiena. Pakrojā ebreju ģimenes ienāca 18. gadsimta otrajā pusē un, tā kā lielākā daļa no viņiem nodarbojās ar tirdzniecību, pilsētas ekonomika ievērojami uzplauka. 1783. gada tautas skaitīšana liecina, ka Pakrojā dzīvoja 35 ebreju ģimenes, veidojot vairāk nekā 70% pilsētas iedzīvotāju. Rituālajām vajadzībām bija uzbūvētas sinagogas, no tām viena izdzīvojusi līdz mūsdienām, atšķirībā no otras un pašiem ebrejiem, kuri izzuda vēstures un karu griežos.

Pakrojas sinagoga ir dīvaina ēka, atšķirīga no redzētajiem ebreju dievnamiem. Tiesa, šodien tā vairs nepilda kulta vietas pienākumus, te ir konferenču zāle, te rāda kino un izveidota neliela ekspozīcija, veltīta ebreju vēsturei reģionā. 19. gadsimta sākumā celtā ēka padomju laikos, kā pienākas, bijusi gan kultūras nams, gan sporta zāle, gan noliktava, nolaista un bēdīga.

Sākot restaurāciju, tika atrasti oriģinālo tapešu un gleznojumu fragmenti, kas ļāva atjaunot dievnamu tā faktiskajā izskatā. Un tas ir mulsinošs – koši zilas tapetes ar baltu ornamentu un neparasti, naivisma stilā zīmēti sienu gleznojumi – svētajos rakstos minēto dzīvnieku attēlu māksliniekam pie rokas nav bijis, un viņš zīmējis pēc savas izpratnes. Tad nu tur ir pavisam dīvainu proporciju kamielis un amizants lauva ar cilvēka seju (tas esot mākslinieka pašportrets), mītiskais pūķis Leviatāns un neparasti putni, kuru nozīme nav skaidra. Viena no versijām – dīvainie zīmējumi novērsuši niķīgu un garlaikotu bērnu uzmanību dievkalpojumu laikā.

Gan tikai fotogrāfijā apskatāms greznais altāris, kas nav saglabājies.

Tā kā pilsētā nav saglabājusies ebreju kopiena, atjaunoto sinagogu savā pārziņā ir ņēmusi pašvaldība.

Pakrojas krāšņais lepnums savukārt ir muiža, kurā ilgus gadsimtus un vairākās paaudzēs apdzīvojuši vietējie aristokrāti. Īpašums pirmoreiz vēstures grāmatās minēts 1531. gadā, bet pašreizējā izskatā, ar iespaidīgo muižas ēkas ansambli tas izveidots 19. gadsimtā. 1840. gadā izveidots plašais angļu stila dārzs, kurā tagad notiek lielākie pasākumi – Ķīnas lielo laternu gaismas šovs ziemā un Ziedu svētki vasarā.

Padomju laikos Pakrojas muižai paveicās, pēc kara, 1959. gadā tā tika atjaunota un tur iekārtoja agronomijas tehnikumu. Šobrīd Pakrojas muiža ir atguvusi seno godību, atjaunotas zāles un kabineti, restorāns, viesību zāles un viesnīca. Ekskursijas vada atraktīva pilskundze, kuras uzstājīgajai prasībai uzlikt vismaz dāmu cepuri vai katliņu nespēja pretoties neviens mūsu grupā.

Arī tūrisma klusajā periodā muiža ir rosīga – mēs atdūrāmies pret citu apmeklētāju grupu vienā no pils telpām, bet vasarā te viss varētu murdēt kā bišu stropā.

Kā pienākas, Pakrojas muiža bija darbīga kā savos ziedu laikos, tā tagad – daudzajās palīgēkās var izmēģināt gan smaržu gatavošanu, gan alu nodegustēt, gan izgatavot kādu māla nieciņu kaut ko izkalt, uzcept maizi vai pavērpt vilnu. Kad nomācis izsalkums, var glauni ieturēties muižas restorānā vai krietni pielikt vēderus traktierī, kas atrodas aiz muižas vārtiem. Noteikti pamēģiniet rozā kartupeļu biezputru un vietējo kvasu!

Nākamā lapa

Nākamais: Ilzenberga – sena un pārāk jauna

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs