Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Samokati Sanktpēterburgā
Ar draudzeni radās doma – jābrauc uz Krieviju! Ar autobusu! Izrādās, no Rīgas ir ērta autobusu satiksme (ērtos autobusos) uz tuvākajām Krievijas pilsētām. Domāts, darīts! 
Mūsu izvēle krita par labu Sanktpēterburgai, jo tā ir 12 stundu brauciena attālumā un ir iespējams braukt pa nakti. Ceļojuma dārgākā daļa bija vīza (ap 70 €), jo gan autobusa biļeti, gan dzīvošanu veiksmīgā kārtā atradām burtiski par grašiem.
Pēc tam, kad apskatīta Ermitāža un izmests slaids loks gar Ņevu, sapratām, ka vajag efektīvāku veidu, kā iepazīt šo pilsētu, jo laika nav daudz. Ar velosipēdu? Pārāk smagnēji. Tad varbūt ar… skūteri? Nē, ne jau motorizēto, bet to, kur ar vienu kāju atsperies pret zemi. Tautas valodā – samokatu. Atradām hosteli, kur tādus iznomā, un bijām patīkami pārsteigtas, cik viegli, ērti un ātri ar šo pārvietošanās līdzekli manevrēt pa pilsētas ielām. Ātrāk nekā ar kājām, un piedzīvojums – noteikti lielāks, nekā braucot ar velosipēdu. Šo ideju esam paturējušas arī citu lielo pilsētu izpētei turpmāk.
Atziņa. Think outside of the box, plānojot apskatīt lielas pilsētas, nebaidoties izmēģināt jaunus pārvietošanās veidus, jo tas vien jau būs piedzīvojums. Varbūt nākamreiz jāpamēģina Segway? Vai longbordu?
Kanjona meklējumi Izraēlā
Kopš no Rīgas pieejami lētie lidojumi uz Izraēlu, būtu grēks to neizmantot. Lidojām uz Eilatu un tad ar kājām devāmies pāri robežai uz Ēģipti caur Tabas robežpunktu. Kāpēc? Jo, šķērsojot robežu šeit un paliekot kādā no Tabas viesnīcām, kas ir ievērojami lētākas nekā Izraēlā, nav nepieciešama Ēģiptes vīza. Jārēķinās tikai, ka tālāk iekšā Ēģiptē gan nav iespējams tikt. Pēc robežas šķērsošanas viesnīca atrodas triju minūšu gājiena attālumā. Laika nebija daudz, un galvenais mērķis bija laiski atpūsties, tomēr bija skaidrs, ka zvilnēšana pie jūras man liksies interesanta aptuveni vienu dienu.
Lai laiskumu atšķaidītu ar kaut ko dinamiskāku, vajadzēja ātrā piedzīvojuma variantu. To atradu ar Instagram palīdzību. Izrādās, netālu no viesnīcas atrodas tuksnesis ar caurstaigājamu, gleznainu kanjonu – Red Canyon. Atradu domubiedrus, un devāmies ekspedīcijā. Pirmais solis ir tikt atpakaļ Izraēlā, šķērsojot to pašu robežpunktu. Ja kādreiz šo mēģināsi, iesaku doties uz robežu pēc iespējas ātrāk, jo jau rīta otrajā pusē sāk veidoties pamatīgas rindas. Tālāk paņemam taksi un 20 minūtes vēlāk, samaksājot 40 eiro, tiekam izlaisti tuksnesī. Teorētiski šeit iespējams atbraukt arī ar autobusu, kas maksās dažus šekeļus, taču negribējām riskēt ar to, ka atpakaļceļā autobuss varētu nepieturēt tuksneša vidū esošajā pieturā.
Ir agrs rīts, un pirmais pārsteigums – no rīta tuksnesī ir ļoti auksti un gaiss iesilst lēnām. Otrs – kanjons atrodas kaut kur tuksnesī un taka uz to ir aptuvena. Pārgājiena maršruts sanāca ap 10 km, kur daļa veda caur kanjonu, kurā bija nepieciešams gan kāpt pa kāpnēm, gan turēties pie virvēm. Par īstu un pilntiesīgu kanjoningu šo varbūt nosaukt gluži nevar, bet pirmais ieskats noteikti ir gūts. Jāņem vērā, ka domas par šo piedzīvojumu dalījās, – es biju ļoti apmierināta, bet draudzene noteica: «Pārvērtēts.» Neizmēģināsi – neuzzināsi.
Atziņa. Instagram kalpo kā lieliska datubāze, lai ātri un viegli sameklētu apskates objektus, kas atrodas vistuvāk tavai apmešanās vietai. Instagram tos norāda arī kartē, un beigās atliek vien pašam sazīmēt ceļu uz kāroto vietu.
Līšana pazemes vulkāniskajās alās Tenerifē
Pirms uz savas ādas nebiju izmēģinājusi Tenerifi, dzīvoju pārliecībā, ka šeit brauc tikai vācu pensionāri pārlaist ziemu. Ai, kā es kļūdījos! Tenerifē ir ko darīt gan kalnu pārgājienu cienītājiem, gan zvilnēšanas mīļiem, gan mierīgu pastaigu un ballīšu meklētājiem, un nokļūšana uz šo salu ir gandrīz smieklīgi ērta un lēta. Šeit pavadīju nedaudz vairāk kā nedēļu, gan izejot pārgājienu takas kalnos, gan deldējot kājas pret pilsētas marmora flīzēm, gan palienot zem salas.
Tenerife atrodas Kanāriju salu arhipelāgā, kas ir vulkāniski aktīvs. Šeit zeme nekad nesnauž un mazi vulkāniskie izvirdumi okeānā notiek ik pārgadu. Lielāki – aptuveni reizi simts gados. Ievērojamākā virsotne ir Teide, kurā iespējams pašam uzkāpt vai uzbraukt ar gaisa vilcieniņu, bet jāiegādājas caurlaide. Tomēr stāsts ne par to. Varbūt ne pats aizraujošākais, bet noteikti eksotiskākais un izzinošākais notikums bija došanās pazemes vulkāniskajās alās Cueva del Viento. Jāliek aiz auss, ka šis ir ekskursijas tipa piedzīvojums gida pavadībā, kurš jārezervē laikus, jo katru dienu alās tiek ielaists tikai noteikts skaits tūristu. Gids, lai arī šķietami jutās galvastiesu pārāks par mums, ko, mums par uzjautrinājumu, necentās slēpt, tomēr bija ļoti zinošs un interesanti izstāstīja gan par alu rašanos, gan lavu veidiem un alu iemītniekiem. Alās ir tumšs, auksts un pilns ar zirnekļiem, bet tās noteikti ir apmeklēšanas vērtas, kaut vai tāpēc, lai sabildētos salas dziļākajos slāņos.
Atziņa. Nerauc degunu par ekskursijām gida pavadībā! Nereti tās padara ceļojumu jēgpilnāku un iegūsti arī kādu jaunu erudīcijas punktu.
Vespošana Barselonas nomalēs
Šī nu ir vieta, kas komentārus neprasa, jo vairs tikai retais nav pabijis šajā jūgendstila mekā. Arī es esmu šeit bijusi vairākas reizes, tāpēc vienā no tām pirksti niezēja izlaist loku ar tik populāro pārvietošanās līdzekli morolleru. Un ne jau šādu tādu, bet gan eleganto Vespa.
Kad Gaudi parks apmeklēts un arī Sagrada Familia vairs nesagādā elpu aizraujošo iepazīšanās momentu, sēdāmies uz motorollera un braucām skatīties, kas notiek Barselonas nomaļākajos rajonos un blakus pilsētās. Un – bija tā vērts. Pa maziem lauku ceļiem aizvespojām līdz pat Montserratas klosterim, kas teorētiski nemaz nav tik tālu, ja brauc ar vilcienu vai mašīnu. Bet, ja brauc ar mazo Vespa, jārēķinās ar devu nervus kutinošu piedzīvojumu dienas garumā, jo mazais motorollers nedrīkst pārvietoties pa lielajiem ceļiem, tāpēc jāmeklē mazo ceļu alternatīvas, kas brīžiem izskatās pēc dzīvnieku iemītām takām ceļmalā. Izlīkumojām mazus ciematus, kur tūristi, šķiet, nav redzēti, jo cilvēki uz mums atskatījās, un ēdām autentiskā restorāniņā, kur ēdienkartes nebija un angliski neviens nerunāja. Un tas tikai dažus desmitus kilometru ārpus Barselonas! Montserratā nakti palikām klosterī un vēl paspējām uzrāpties blakus esošajā kalnā, lai no rīta meklētu ceļus atpakaļ uz lielpilsētu.
Atziņa. Dzīve neapstājas ārpus pilsētu robežām. Lielā daļā gadījumu tā tikai sākas, tāpēc vērts papētīt arī nomales un paskatīties pažobelēs.
