Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Debesis virs Lielupes tur, kur Priedaines jahtu klubs, ir pelēkas un smagas. Mākoņi kā slapji dvieļi veļas žāvējamā laukumā karājas virs mūsu galvām, un no tiem ik pa laikam izkrīt pa kādai smagai lietus lāsei.
No puses, kur garā līnijā kā domino kauliņi cieši cita pie citas stāv laivu garāžas, kas krāsotas dažnedažādās krāsās, mūsu virzienā nāk jūras braucējs un piedzīvojumu meklētājs Sandijs Mešķis. Viņš ir gara auguma vīrs, tērpies sporta jakā un plandošās, pelēkās lina biksēs, ar bieziem, tumšiem matiem un brīvē palaistu bārdu. Viņš sniedz savu lielo, airim līdzīgo plaukstu, sasveicinās un aicina mūs sekot uz katamarāna klāja.
«Armands mums nepievienosies. Viņš tikai vakar atgriezās krastā un vēlējās atpūsties,» pa ceļam uz katamarānu saka Sandijs. Salējis no kafijas kannas krūzēs stipro, melno kafiju, Sandijs pasniedz krūzi, un mēs apsēžamies uz sola katamarāna aizmugurē pie stūres.
Citi lasa
Dzimis tāds
«Mans stāsts par ceļošanu sākās ar klavieru krēslu bērnībā. Es sēdēju pie apaļā krēsla, grozīju to un jutos kā autobusa šoferis, kurš izbraukā visu Padomju teritoriju, vērdamies kartēs. Pēc tam nāca laiks, kad, dzīvojot laukos, taisīju kuģīšus. Pirmais modelis, ko ieliku ūdenī, pats pagriezās pret vēju. Vēroju kuģīti un pie sevis prātoju: tā taču nav iespējams – braukt pret vēju.
Tīņa gados Mērsragā radās iespēja kopā ar zvejniekiem doties jūrā. Vecmāmiņa man šo iespēju liedza, baidīdamās par manu drošību.
Tāpēc naktī iemanījos izlīst pa logu, atstādams zīmīti zem segas ar paskaidrojumu.
Jūrā mēs devāmies pēc pusnakts un tur pavadījām vairākas stundas, atgriezos mājās, pa to pašu logu ielīdu istabā, palīdu zem segas un iemigu. Tajos rītos gulēju ilgāk nekā parasti. Jocīgākais ir tas, ka mani ne reizi nepieķēra. Nesen vecākiem par savu sānsoli izstāstīju, domādams, ka viņi zināja, taču izrādījās, ka vecmāmiņa viņiem nekad par to nebija ieminējusies.
Studiju gados nopirku savu pirmo švertlaivu ar gafeļu buru. Šķiet, laiva bija būvēta Igaunijā, kur bāzējās pēckara kuģu būvniecība. Taču izrādījās, ka tā nav laiva, ar ko ceļot, jo paredzēta iekšējiem ūdeņiem. Pēc buru laivas nāca klasiska sarkankoka jahta Drakons. Te nu es guvu vēl vienu atziņu, proti, lai jahta būtu smuka, pie tās ir ļoti daudz jāstrādā, bet burāšana tikmēr izpaliek. Tāpēc Drakonu uzdāvināju kādam lietuviešu čalim, kuram, kā man šķita, enerģijas pietiks, lai jahtu restaurētu. Vīrs, kurš man pārdeva jahtu, to darīja par ļoti simbolisku samaksu. Viņš teica, ka svarīgākais ir noticēt, ka laiva nonāks rokās, kas to turpinās kopt.
Dahaka radīšana
«Dzīvojot Rīgā, padzirdēju par Armandu, kuram pieder zaļš katamarāns, ar kuru viņš izvagojis visu Rīgas līci. Armands tolaik strādāja par sargu Andrejsalā, bet es dzīvoju Dzirnavu ielā. Mēs iepazināmies, mūsu intereses sakrita, tāpēc sākām domāt par kopīgu lielāku katamarānu.
Katamarāns tapa trīsarpus gadu. Pirmos divus arī es aktīvi piedalījos būvniecībā. Tālāk darbu pie neskaitāmajiem sīkumiem Armands turpināja viens savu vecāku mājas dārzā. Neskatoties uz to, ka dārzs Armanda mammai ir ļoti svēta vieta, kādu laiku tajā atradās ne vien garšaugi, bet arī visādas caurules un profili. Iesākumā pontonus līmējām kādā industriālā teritorijā. Vēlāk būvniecību pārcēlām uz Saulkrastiem, kas pēc darba un studijām notika teju katru dienu.
Protams, būvniecībā piedalījās arī draugi. Daļu naudas motoram sarūpēja Armanda tēva paziņas. Bet mums pazīstamās meitenes nāca palīgā krāsot un špaktelēt. Šķiet, stikla šķiedras līmēšanai izmantojām Vācijā ražotu epoksīdu. Tiesa, kamēr atradām īsto mantu, pamatīgi eksperimentējām. Gadījās reizes, kad materiāls mūs pievīla. Epoksīds žuva pārāk ilgi vai tieši pretēji – sakalta pārāk ātri.
Katamarāna pontoni ir kā hamburgers – putuplasts pa vidu, ko no abām pusēm apņem stikla šķiedra.
Turklāt viens pontons, lai gan tas ir aptuveni 9 metrus garš, nemaz nav tik smags, kā varētu šķist. Tā svars ir ap 250 kilogramu, bet visa katamarāna masa ir aptuveni tonna.
Katamarāna salikšana notika Saulkrastu jūrmalā. Mēs savedām detaļas jūras krastā un veselu diennakti strādājām, lai visu sastellētu un savietotu. Naktī pie katamarāna strādāja kādi seši, septiņi cilvēki, bet dienā tur bija padsmit darba roku. Vajadzēja gan skrūvēt, gan pa visiem uzcelt mastu. Kamēr es biju strādājis pie katamarāna reģistrācijas un citiem praktiskiem jautājumiem, Armands domāja un rūpējas par neskaitāmajām detaļām. Tās visas bija viņa galvā.
Atceros, ka masta sagāde radīja problēmas. Pirmkārt, nevarējām atrast tādu mastu, kā meklējām. Te pēkšņi Vācijā parādījās variants. Lai mastu atvestu uz Latviju, vajadzēja atrast fūri, kas to var izdarīt. Masta garums ir 13 metru. Tas nozīmē, ka fūrē to var ielikt vienīgi pa diagonāli. Otrkārt, masts atradās piestātnē, kur šoferim nav atļauts iebraukt. Šķiet, arī šoferis bija sajutis misijas apziņu un piestātnē ap sevi sapulcēja vietējos pensionārus, kuri palīdzējuši mastu nest diezgan prāvu gabalu, lai iestūķētu piekabē.
Dahaks ir apbruņots ar diviem saules paneļiem, lai gan iesākumā apsvērām domu par citām alternatīvām.
Mums pat bija milzīgs vēja ģenerators, ko grasījāmies likt uz klāja, taču laikus apjautām, ka tas visdrīzāk kādam noraus ausi.
Ar diviem saules paneļiem pietiek četru cilvēku telefoniem, planšetēm un pāris datoriem. Pašlaik Dahaks nav bijis ārpus Baltijas jūras, lai gan ūdenī peld jau trīs gadus. Daļēji tas saistīts ar to, ka dažas tehniskas lietas mums vēl ir jāapgūst. Piemēram, nesen nomainījām vantis. Uzlikām sintētiskās, kas spēj izturēt septiņarpus tonnu slodzi.
Dahaks ir šķērsojis Botnijas līci un nonācis tālākajā Baltijas jūras ziemeļu punktā, kas atrodas tik pārsimt kilometru no polārloka. Iespējams, no latviešu burātājiem mēs tur esam bijuši vistālāk, jo ar jahtu tās ķīļa dēļ tik tālu tikt nevar. Iesākumā uz Botnijas līci devāmies četratā. Ceļā mūsu līdzbraucēji mainījās. Visbeidzot līci sasniedzām divatā ar Armandu. Uz klāja valdīja patīkams miers. Armands rosījās pa savu galu, es pa savu.
Atceļā mums atkal pievienojās divi cilvēki un Jāņu dienā piestājām Ālandu salās, kur realizējām kādu sen lolotu ideju. Vietās, kur pamatklintājā ir izveidojošās iedobes un sakrājas ūdens, mēs vienu no šīm iedobēm pārvērtām par baļļu. Savācām pamatīgus krāvumu ar akmeņiem, iekūrām ugunskuru, kurā tos kārtīgi izkarsējām. Daži pat kvēloja, un, kad ripinājām tos uz ūdens iedobi, akmeņi mēdza plīst. Kad akmeņus savēlām dabas veidotajā baļļā, ūdens uzsila līdz 30 grādu temperatūrai, un arī paši varējām līst iekšā. Tā mēs pavadījām Jāņu nakti. Turklāt mums vēl bija saglabājušies līdzņemtie alus krājumi. Alu uz katamarāna mēs glabājam bilžās, kas ir dziļākā vietā grīdā. Tur tas saglabājas vēss.
Filozofiskais stāvoklis
«Armands ir izteikti skarbs kapteinis. Viņš pie stūres var pavadīt neskaitāmas stundas pat lietū un stiprā vējā. Turpretī man pie stūres patīk sēdēt mierīgās naktīs. Tā ir filozofiska sajūta. Jūra nekad nav vienāda. Reizēm, ja ūdens klajuma ir par daudz, tu sāc gaidīt krastu, meklējot to ar acīm. Dažreiz par tā esamību ziņo putni, dažkārt tālumā piemiedz bāka. Bet citreiz kaut kur tālumā gadās pamanīt kuģi un, laikam ejot, mūsu ceļi var krustoties.
Pēkšņi tavu mieru sašūpo desmitstāvīgs kruīza kuģis, uz kura klāja dejo un smejas pasažieri.
Šādi mirkļi ir kā pieskāriens no citas pasaules. Kad kuģis ir prom, atkal iestājas klusums un miers. Mūsu rietumnieku ikdienā nepārtraukti kaut kas notiek. Visu laiku ir interesanti, visu laiku acu priekšā ir ekrāns. Taču reizēm ikvienam pietrūkst miera. Un arī mērenas garlaicības. Diemžēl burāšana kļūst arvien nenopulārāka. Tā iziet no modes, jo ir pārāk lēna nodarbe. Seniori no Zviedrijas savas laivas iztirgo, bet jauniešus burāšana neinteresē. Latvijā situācija ir līdzīga.
Ūdens pasaule atrodas tepat līdzās, bet bieži vien mēs pat nenojaušam, kāda tā ir. Mani šī pasaule interesē. Dodoties ceļā, ņemu līdzi akvalangu un vismaz vienu reizi katrā ceļojumā cenšos arī ienirt. Dažkārt virs ūdens gadās atgriezties ar trofejām. Reiz atradu un izvilku enkuru. Bet Vidusjūrā no dzelmes izcēlu kādu ļoti īpašu makšķeri, kas piederēja restorāna īpašniekam. Šo makšķeri viņam atveda kā dāvanu no Austrālijas. Pateicībā par atgūto dāvanu, viņš aicināja ieturēties savā restorānā pēc sirds patikas.
Izkāpjot svešā krastā, man patīk pastaigāt pa laivu piestātnēm. Ja ejam pa ielu un redzam skaistu meiteni, mēs, vīrieši, visbiežāk atskatāmies. Man ir līzīgi ar laivām.
Dažkārt nevaru atturēties, man vajag laivai pieskarties. Sajust tās līnijas. Tādās reizēs mana sirds drusku nodreb.
***
Miglai radniecīgais miklums no debesīm ir pierimis. Straujā tempā pa upi mums garām papeld kupla pīļu ģimene. Arī pa kādai motorlaivai, kurā sēž vīri ar makšķerkātiem, paskrien garām. Taču saviļņotais ūdens uz katamarānu neatstāj nekādu iespaidu. Tas pat nepašūpojas. Interesanti, ka šo tonnu smago putuplasta un stikla šķiedras pludiņu var vadīt ar stūri, kas atrodas katamarāna aizmugurē un ir paņemama trijos pirkstos. Tā nav vis apaļa kā varētu domāt, bet gan taisna, rupji sakot, kā slotas kāts.
Pontona iekšienē ir sajūta kā zemūdenē. Vienīgi par iztaisnošanos gan var aizmirst. Lai galva nestrīķētos pret griestiem, mugurai jāpaliek saliektai. Esot pontona vēderā, mainās skaņa. Tā ir asa un dzidra. Pontona priekšgalā atrodas Sandija guļvieta, kuru dēvē par koju. Ja tajā apguļas, tad acu priekšā paliek neliels lodziņš, kurš atrodas tikai pavisam nedaudz virs viļņiem. Plauktiņi pie Sandija guļvietas šobrīd ir tukši. Tie piepildās līdz ar došanos ceļā. Mēs apsēžamies aptuveni pontona vidusdaļā, un Sandijs nolaiž galdiņu – tā ir saplākšņa virsma, kas ikdienā ir pieslieta pie sienas. «Uz šā galda pirms mēneša laboju savu studentu eksāmenu darbus,» pārvelkot ar pirkstiem pār galdu, saka Sandijs.
Kreisajā pontonā, kuru apdzīvo Armands, ir virtuve – gāzes plītiņa ar diviem degļiem. Turpat plauktā stāv dažādas ēdiena kārbas – kondensētais piens, pupas un konservēti tomāti. Pamatā ceļinieki ēd griķus, rīsus, auzas, gaļas konservus un dārzeņus. Garākos pārbraucienos Sandijs ņem līdzi sauso piena pulveri, ko pievieno kafijai un tējai. «Kad divas nedēļas esi ēdis līdzi paņemto, parasti sakārojas kaut kā svaiga. Tādās reizēs parasts ābols liekas bezgala labs,» garšīgi stāsta Sandijs.
«Es, ja tā var teikt, esmu labi iekārtojies, jo ik gadu man pienākas divu mēnešu atvaļinājums. Esmu inženierģeoloģijas pasniedzējs RTU. Patiesībā jau dzīvē neko daudz nevajag – ja tev ir mašīna, ir, kur dzīvot, un ir, ar ko burāt, ko vēl vairāk vajag? Man pilnīgi pietiek, jo neesmu prasīgs. Kad gadās iekļūt vētrā, apziņa, ka krastā negaida bērni, atvieglo, jo vētras iznākumi var būt dažādi…»
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada augustā.
