Atvadas no vasaras jeb Kā mēs neaizbraucām uz Roņu salu

Neviens cilvēks, ja vien viņam no ūdens skata vien neuzmetas šermuļi un slikta dūša, neatsakās no aicinājuma izbraukt ar jahtu. Klau, jūs būtu ar mieru mums pievienoties, mēs plānojam aizšaut uz Roņu salu! Kāda runa!
Ceļojums
Līga Stirna
11. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva

Kā zināms, Roņu sala ir Latvijas ļoti kārotā un ilgotā, bet igauņu skaudīgi paturētā saliņa Baltijas jūrā. Pēc azimuta – nedaudz vairāk kā 100 kilometru attālumā, saka karte. Nu kas tur – 100 kilometri, nodomāju es, dienas laikā tiksim turp un atpakaļ, bet drošības pēc vakara treniņu atteicu. Un paskatījos, kā Roņu salā ar geocaching slēpņiem. Ir, salīdzinoši daudz un viegli atrodami, kā reiz tādiem svētdienas slēpņotājiem kā mēs.

Laika prognozes solīja skaistu, saulainu un ļoti siltu dienu, bet kurš tad uzticas sinoptiķiem! Līdzīgi kā Trīs vīros laivā – labi, labi, lai tik viņi iet uz savu pikniku, kad sola lietu. Mūs gan nepiemānīja, un pie debesīm nebija neviena mākonīša (ik pa laikam virtuāli uzsitu sev uz pleca, ka uzzieķēju pretiedeguma krēmu 50+ uz sejas!). Jau pēc neilga laika kā apkaunojums šķita līdz ņemamajās mantās ieliktā siltā jaka, pāris cepures, lietusmētelis un vilnas dūraiņi (jā, mūsu septiņgadniecei šķita, ka tie būs nepieciešami, jo “uz jūras esot auksts”, tā mamma teica).

“Kas tad tur – 100 kilometri” realitātē izrādījās neizpildāma misija. Padoms – nekad neieplānojiet savam jahtas braucienam konkrētu mērķi, jo lai nu kas, bet vējš dzīvo pats savu dzīvi, un viņam jūsu gribēšanas ir pilnīgi vienaldzīgas. Uzkāpjot uz klāja, uzzinājām, ka vēja virziens ir tāds, ka līdz Roņu salai var nokļūt labi ja dienas laikā. Ha! Otrs mūsu patrona mērķis – Kolka, bija tikpat garām tieši tā paša iemesla dēļ. Jahtas kapteinis Jānis piedāvāja burāt uz Skulti. Nu, nav Roņu sala, bet tas šajā gadījumā jau arī nebija tik svarīgi.

Jahtu piestātnes ir ļoti jauka vieta – baltās laivas ar izstieptajiem mastu pīķiem lēnīgi šūpojas, un parastajiem mirstīgajiem ir nepieejamas kā princeses, kuru vārdos dažas arī nosauktas. Mūs todien vizināja Lība. Būdami īstas sauszemes žurkas, centāmies nemaisīties pa kājām kapteinim un viņa palīgam, jo mūsu brauciena patrons arī ir iesvaidīts burāšanas lietās un pārzināja visus tos dīvainos apzīmējumus, ko izteica kapteinis, – pievilka to vai citu trosi, veica manevrus un izskatījās ļoti nopietns. Pasākuma svarīgumu pastiprināja arī kapteiņa atskaite drošības dienestam – tāda un tāda jahta dodas tajā virzienā, uz klāja tik un tik cilvēku, ir viss nepieciešamais drošības aprīkojums, plānotais atgriešanās laiks tikos un tikos.

Izbraucot no piestātnes, tika izslēgts dzinējs, un mēs tālāk devāmies ar burām. Jūrā – teju vai bezvējš un saule silda pasakaini! Pamazām tika zaudēti apģērba gabali un pēc kāda laika daļa no mums uz klāja jau sauļojās, piedodiet, apakšveļā, jo no rīta neviens tak nenoticēja, ka patiešām būs tik karsti.

Laiskā atmosfēra, sarunas, pamazām arī nomāca vēlmi pēc kaut kāda konkrēta galamērķa un mēs vienkārši baudījām dienu.

Kad iekārtas paziņoja, ka ūdens temperatūra aiz borta ir gandrīz +22 grādi, daži neizturēja un uzstādīja personisko rekordu – gandrīz septembra vidū peldēties. Latvijas septembra vidū! Silto ūdeni un vasarīgos apstākļus izmantoja arī medūzas, kas gaisīgos bariņos plivinājās pa ūdeni.

Kapteinis Jānis stāstīja dažādus jautrus atgadījumus no saviem braucieniem un ik pa laikam noteica, ka vējš šodien pūš absolūti pretēji prognozēm. Solīja no dienvidrietumiem, bet redziet, pūš no ziemeļiem! (Vai nu no kuras debespuses, man ar šīm orientēšanās lietām ir grūtības). Rezultātā mēs pat līdz Skultei netikām, jo bezvējam sekojošā vēja josla, kas uz ūdens iezīmējās kā tumša svītra, priecīgi pūta mums tieši nepareizajā virzienā. Tad nu iztālēm paskatījāmies uz Gaujas ieteku un griezām jahtu apkārt.

Kad jau šķita, ka varbūt treniņa atteikšana nebija pareiza doma, jo bija salīdzinoši agra pēcpusdiena, mēs pietuvojāmies vārtiem – Mangaļsalas molam. Un tad sākās ceļojuma jautrākā daļa – vēja virziena dēļ nevarējām slaidi un majestātiski iepeldēt Daugavā, bet nācās braukt zigzagā. Un tad nu pie darba ķērās kapteinis, tika pievilktas troses, pārlikts grotmasts (pareizi, ja?), un pavisam nopietni viss kļuva, kad vajadzēja saritināt priekšējo buru (nē, es nespēju atcerēties tās nosaukumu!). Pārējā apkalpe uzmanījās, lai nedabūtu ar bomi pa galvu, māja cilvēkiem uz Mangaļsalas mola un prāmja Tallink pasažieriem – kad šī milzu māja (skatoties no mūsu jahtiņas perspektīvas) nāca pretī, ļoti negribējās tai maisīties pa kājām.

Kopumā mūs negaidītās atvadas no vasaras ilga gandrīz 10 lieliskas stundas, kuru laikā Roņu salai nepietuvojāmies ne drusku, bet tas arī nešķita tik svarīgi. Toties skaidrs, ka nākamvasar noteikti būs jāizbrīvē divarpus dienas, lai uz turieni nokļūtu. Jo, kā teica vienā senā humora raidījumā, – tagad ir uzdevums.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs