Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Nu ja – tu jau tikpat kā precēta,» Oskars piemiedza ar aci.
«Nu nu, nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis,» ķircināja līgavainis – viņa draugs un kolēģis. Ance tomēr aizgāja, bet pušķis tika citai.
«Neuztver to nopietni,» viņa uzjautrinājās, redzot, ka Oskars ir acīmredzami neapmierināts.
«Kā gan lai to uztver nenopietni,» viņš pasmaidīja un pieliecās, lai noskūpstītu.
Ance piekļāvās viņam un… apstulba. Otrā zāles galā viņa bija ieraudzījusi halucināciju.
«Dārgum, tostu? Jāiedzer taču beidzot kopā ar laimīgo vīru!» Oskars sniedza šampanieša glāzi. Abi vīrieši stāvēja viņai pretim baltos kreklos, vaļīgāk palaistām kaklasaitēm, piesarkuši un plati smaidot.
Taču Ance pārbīlī skatījās abiem kaut kur pa vidu. Cauri smiekliem, skaļajai mūzikai, trakulīgajām dejām un disko dūmiņiem deviņdesmito stilā viņa bija ieraudzījusi kādu, kas bija ļoti līdzīgs Viņam. Gandrīz viens pret vienu. Sekundes simtdaļā piefiksēja vien to, ka šim bija lokaini mati garumā pāri ausīm un nebija arī bārdiņas, kas viņai toreiz, pirms diviem gadiem, tik ļoti bija patikusi. Halucinācija, sarunādamies ar kādu dāmu, palūkojās šurp.
Ances kājas kļuva kā vate, viņa krita bezdibenī un lielajā kņadā dzirdēja vien savu neprātīgi dunošo sirdi.
Diskodūmi sabrieda kaklā un smacēja nost. Sieviete abām rokām atglauda matus no sejas un mēģināja vienlaikus dziļi elpot un neizskatīties pēc jukušas.
«Acis. Tumšbrūnās ogas manas…» Viņa jutās pilnīgi noreibusi. Oskars izbijies saņēma aiz rokas: «Ance!»
Viņa sagrīļojās un, piešāvusi sejai plaukstu, lauzās garām abiem apmulsušajiem vīriešiem. Sakopoja visus spēkus un skrēja uz numuriņu. Iebrāzās tualetē un trīcošām rokām, it kā viņu vajātu slepkavnieks, neveikli pagrieza bultiņu.
«Ance, Ance!» Oskars kā traks raustīja durvis.
«Viss kārtībā! Ej atpakaļ!» viņa, drebot pie visām miesām, uzsauca. Apsēdās uz poda vāka un, lai kaut nedaudz apturētu neprātīgo kāju drebēšanu, norāva sandales un stingri piespieda kailās pēdas grīdai.
«Atver, tūlīt atver!» Oskars turpināja ārdīties. «Tev slikti?!»
«Jā, es labprāt pavemtu. Lūdzu, ej prom, man kauns,» viņa meloja.
«Es nekur neiešu. Tepat būšu.»
«Cilvēkam mierīgi pavemt neļauj,» viņa tēloja, ka božas, bet balss skanēja pavisam savādi.
Ance, atvērusi ūdens krānu, izmisīgi domāja, ko darīt. Atgriezties lejā nav drosmes. Teikt, ka ļoti slikti, un palikt gulēt? Nē, tas būtu stulbi, jo, visticamāk, pārskatījos. Tas nekādā ziņā nevarēja būt viņš.
Pēc laba laika, klusi atvērusi tualetes durvis, viņa palūkojās istabā. Oskars sakumpis sēdēja uz gultas.
«Nu, kā? Kādi saulē pastāvējuši salātiņi? Tas lasis varbūt?»
«Jā, droši vien,» viņa juta, ka joprojām līgojas.
Viņš sāka dīvaini smaidīt. «Bet vai nevarētu būt, ka… Saki, ka var gan būt! Saki, saki!» viņš sāka sievieti skūpstīt. «Tu esi stāvoklī?»
Ance atgaiņājās un domāja, kā šajā brīdī labāk reaģēt.
«Ja tā, tad mums jāprecas ātrāk, negaidīsim taču līdz Ziemassvētkiem!» viņš ātri runāja un, pacēlis pie lūpām viņas plaukstu, noskūpstīja saderināšanās gredzenu.
«Jā! Nē!» bija viss, ko Ance spēja izdvest.
Galvā ārdījās domas. Vai tas bija Viņš? Kā tas iespējams? Un, ja ne, kas ir šis vīrietis? Kā tas iespējams, ka pamanu viņu tikai tagad – pusnaktī?
«Mīlu tevi. Gribu, lai tu būtu stāvoklī,» draugs viņu apskāva un runāja, runāja bez mitas. «Vai tagad ir labāk? Iesim lejā?»
«Nezinu gan.»
«Gribēju tevi iepazīstināt ar Filipu, par ko stāstīju. Nu, tas basku separātists a la Banderass, kurš atbraucis pie mums strādāt,» Oskars māksloti nošķobījās, acīmredzot gribēdams uzlabot Ances garastāvokli. «Šodien nokavējis dienas reisu, nupat tikai ieradās.»
«Filips? Separātists?» viņas acis šaudījās, izmisīgi nevēlēdamās sastapties ar mīļotā skatienu. «Neko neesi stāstījis,» viņa drošības labad tās pievēra. Tā bija daudz, daudz labāk. Taču domas auļoja un dunēja, un nerimās… Vai es sapņoju? Kā? Kā tas iespējams?
Oskars iesmējās. «Ha! Viņš ir pa pusei spānis, pa pusei basks, tāpēc mēs darbā tā reizēm jokojam. Es taču tev teicu! Nu, atceries? Filips.»
Spānis? Ak, dievs… Ance domāja, bet skaļi noteica vienīgi, ka tas ir pagalam bezgaumīgs joks.
«Beidz bozties. Iesim lejā, gribu padejot un iedzert. Filips strādās pie mums pāris gadu, un tad jau redzēs. Bet es jau domāju, ka samīlēsies kādā mūsu daiļavā un te paliks. Kā tu domā?»
«Neatceros gan, ka būtu ko teicis. Kāds Filips?» Ance runāja, cik mierīgi vien spēja.
«Re, un tu man pārmet, ka es tevī neklausoties. Tev ir labāk? Iesim! Uzvelc kurpes,» Oskars pieliecās un, skūpstot mīļotās kājas, uzvilka viņai sudrabotās sandales.
Spāņi mēdz būt līdzīgi kā brāļi. Turklāt viņš nebija Filips, Ance haotiski domāja, kāpjot lejā pa kāpnēm.
«O, re, kur arī viņi!» pie kāpnēm stāvēja jaunais pāris un noslēpumainais Viņš, uzgriezis muguru, tāpēc Ance nevarēja redzēt viņa seju. «Nāciet, nāciet! Viss labi? Atnest minīti un citronu?»
Tad viņš paskatījās. Samtainās acis. Tādas nevar aizlienēt, par to nu viņa bija pārliecināta.
Domā ko citu, tikai nenoģībsti. Varbūt viņa radinieks. Iespējams, pat brālis.
«Filips ir ieradies! Nu, vispār viņš pats sevi sauc…» – šajā mirklī jaunais vīrs atšāva mazo pirkstiņu un izmainītā balsī deklamēja: «Mi nombre es Felipe*, bet mēs viņu sauksim vienkārši par Filipu. Grib viņš to vai ne.»
Tālāko Ance dzirdēja kā sapnī – balsis jaucās kopā vienā murskulī, te attālinoties, te atkal skanot pavisam tuvu. Šķita, ka cilvēki pārvēršas gaistošos tēlos un, tāpat kā skaņas, zūd un atkal nāk tuvāk. Felipe.
«Nu, nekas, būs jāpierod – gan pie jaunā vārda, gan skaistajām meitenēm. Paskat, paskat, viņš taču jau ir apburts…» Ance dzirdēja kādu sakām.
Jaunais vīrs smiedamies iedunkāja Oskaru, kas cieši turēja Anci ap vidu.
Felipe pieliecās viņai pie auss un čukstēja: «Esmu tuvu ģībonim. Kas tu esi?» Ance sagrīļojās, sirds sitās kā negudra, un viņas smadzenes plosīja doma – vai es sapņoju, un, ja ne, ko tagad darīt?
«Tavs sargeņģelis,» Ance nebija aizmirsusi paroli.
•••
Toreiz bija pagalam drēgna jūlija pēcpusdiena. Vakar bija plosījies negaiss, un nu cauru dienu lija. Lidmašīna uzņēma augstumu. Ance, atspiedusi galvu pret lidmašīnas lodziņu, lūkojās lejā. Biļeti uz Barselonu par maģistra grāda iegūšanu viņai bija uzdāvinājusi draudzene. To uzzinājis, viesnīcu džentlmeniski norezervēja Oskars. Viņi bija iepazinušies pirms pāris mēnešiem, un varētu teikt, ka Ance šajā vīrietī biju atradusi gandrīz visu, ko meklēja. Oskars pāris reižu bija devies uz Barselonu komandējumā, tāpēc zināja, kur labāk apmesties.
Apbruņojusies ar drauga sagādātajām pilsētas kartēm, grāmatām un spāņu valodas sarunvārdnīcu, Ance devās izbaudīt nedēļu laiskas vienatnes. Oskars gan nesaprata, ko viena veselu nedēļu var darīt svešā pilsētā, taču Ancei no šīs domas laimīgi reiba galva. «Tu to sen esi pelnījusi,» viņa pie sevis čukstēja, atkārtodama draudzenes vārdus.
•••
Uzausa tvanīgs pilsētas rīts. Krietnu brīdi viņa vienkārši stāvēja uz balkona un smaidot lūkojās lejā. Tad, pamājusi sev spogulī, ieslīdēja kleitā un devās brokastot. Kafija bija pašķidra.
Jādodas laukā labas kafijas meklējumos, viņa domāja, slēdzot vaļā numuriņa durvis. Tad viņa kādu pamanīja: viņš sēdēja uz palodzes gaiteņa galā un šķirstīja žurnālu. Jēziņ, un mana sarkastiskā draudzene bija jokojusi, lai uz skaistiem spāņu vīriešiem šeit pārāk necerot. Tas, tāpat kā uzskats par smukajiem itāļiem Milānas ielās, esot mīts. Puisis pacēla tumsnējas acis, kas slēpās zem biezām uzacīm, un pieklājīgi pasmaidīja. Bet Ance, tikusi numuriņā, tūdaļ rakstīja draudzenei īsziņu: «Vismaz viens smuks spānis Barselonā noteikti ir.»
Tūdaļ pienāca atbilde: «Iesācēja veiksme!»
Gaisīga kleita vientuļai meitenei, turklāt pirmajā dienā svešā pilsētā – diez kas nav, Ancei bija pacilāts garastāvoklis. Viņa izvēlējās baltu krekliņu un džinsas. Stīvējot kājās bikses, viņa dzirdēja, ka kaut kur blakus noklaudz durvis un tuvojas divu vīriešu balsis. Ance gandrīz pamira, kad izdzirdēja kādu viegli uzbungājam pa durvīm – tam tam tamtamtam. Vīriešu balsis neapstādamās attālinājās… Kad Ance beidzot saņēma drosmi pavērt durvis, gaitenī bija tukšs un kluss.
Ance smaidīja un uzrakstīja draudzenei, ka veiksme jau klauvē pie viņas durvīm.
•••
Nākamajā dienā ap brokastu laiku tam tam tamtamtam atskanēja otrreiz. Ance panikā vilka vienu kleitu pēc otras – viņi noteikti dodas uz brokastīm! Taču, kad beidzot nonāca restorānā, bija viena no pēdējām. Satraukumā – ar domu, ka varbūt abi vīrieši viņu novēro, – izdzēra vien baltu kafiju un, neatgriezusies numurā, izgāja no viesnīcas. Domas joņoja un nerimās. Vienubrīd viņa sajutās pat neomulīgi. Varbūt draudzene viņu nolīgusi? Norezervējusi kopā ar lidmašīnas biļetēm? Varbūt viņu nolīdzis Oskars? Grib mani pārbaudīt? Es taču viņu tikpat kā nepazinu. Kāpēc viņš tik dedzīgi gribēja, lai palieku tieši šajā viesnīcā?
«Paranoja, meitenīt,» viņu īsziņā mierināja draudzene, kad Ance viņai bija atklājusi savas šaubas. «Tu vienkārši, piecus gadus galvu nepacēlusi no grāmatām, esi aizmirsusi, ko nozīmē skaisti vīrieši un traki piedzīvojumi. Enjoy**!»
Kad vakarpusē tamtams atskanēja trešo reizi, Ance, ievilkusi plaušās gaisu, strauji devās pie durvīm un atrāva tās tik spēji, ka viņš satrūkās.
«Mi nombre es Felipe.»
Pēc pāris stundām viņi sēdēja pludmalē. Ance iesāņus lūkojās puiša sejā. Taisns deguns, gludi skūta galva, kopta nedēļas bārdiņa. Viņa koda saulē sasilušā tomātā un sajutās kā reizēs, kad gadās sastapt cilvēku, par kuru šķiet – esmu pazinusi viņu vienmēr. Šī sajūta Ancei allaž bija likusies mistiska un satraucoši uzbudinoša. Domas – kāpēc es esmu šeit? kas ir šis cilvēks? – līdz galam gan atslābināties neļāva, tomēr nesaprotamā kārtā viņā uz mirkli bija zudis ieradums visu analizēt un izskaidrot līdz galam.
«Kas tu esi?» kā uzminēdams Ances domas, Felipe jautāja. Viņa sāka smieties.
Ance uzzināja, ka Felipe dzīvo Seviljā, taču šeit, Barselonā, kopā ar kolēģi ir darba darīšanās – pa dienu aizņemts, vakaros pārguris kā suns, taču vairs negribēšot nevienu vakaru bez viņas.
Ance tīksmi smaidīja un samulsusi kodīja lūpas.
Kad pēc vēlām vakariņām pludmales restorānā Felipe viņu aicināja pie sevis, Ance prātā pārlika vismaz trīs rīcības variantus. Jau vēlāk – mājās braucot – saprata, ka tobrīd izvēlējās pareizāko.
Viņš atnāca pakaļ uz numuru. Kad pie durvīm atskanēja tam tamtam, Ance klusu pielavījās un, lai vēl mazliet paildzinātu saldo mirkli, klusu pajautāja: «Kas tur ir?»
«Tavs sargeņģelis,» atskanēja otrpus durvīm. Tā turpmāk katru vakaru bija viņu parole.
Braucot liftā, Ancei vajadzēja sakost zobus un pieturēties pašai pie sevis – tik kārdinoši viņš smaržoja. Šķiet, viņa pat nodrebēja.
«Tev vēsi?»
Tikai nesabojā šo skaisto mirkli. Nesaki neko banālu – ka tūlīt sasildīsi mani vai tamlīdzīgas muļķības –, viņa, piemiegusi acis, klusībā lūdzās.
Bet viņš tikai ciešāk apskāva viņu un noskūpstīja matus. Ance strauji piekļāvās, paceldamās uz pirkstgaliem. Felipe atbildēja, uzliekot plaukstas uz viņas dibena un murcīdams kleitas audumu. Ance aizturēja elpu. Bija pārliecināta – tiklīdz viņi nokļūs numurā, sekos jaudīgs turpinājums. Taču ienākot viņš maigi atsvabinājās no viņas apskāviena un izveda uz plašā balkona.
Kā pēkšņi atmodusies, Ance dziļi ievilka elpu – pilsēta smaržoja pēc koši ziedošajiem krūmiem, vēlīnām vakariņām un saulē sasilušiem atpūtniekiem.
Viņš bija apmeties pašā augšējā viesnīcas stāvā. Uz balkona stāvēja balts galdiņš un daži krēsli.
«Apsēdies,» viņš atvilka vienu no tiem. Pazuda un tūdaļ atgriezās ar vīna pudeli un augļiem. Kamēr Ance malkoja vīnu, viņš lobīja apelsīnus. Viņa pirmo reizi redzēja, ka kāds to dara bez naža palīdzības. Tie bija saldākie apelsīni Ances mūžā.
Kā gan tas nākas, ka jau otrajā vakarā esmu sveša vīrieša numuriņā? Ance domāja, lūkojoties Felipes sejā. Taču viņa nejutās maucīgi, nudien ne! Sajūta bija… savā ziņā kā bērnībā – pavisam brīva un pat pacilāta. Tā, it kā viss notiktu pēc jau iepriekš lasīta scenārija.
Viņi mīlējās uz balkona grīdas. Apkārt tinās silta dienvidu nakts, no lejas nāca klusinātas pilsētas skaņas, numuriņā skanēja maiga chill out mūzika. Viņa juta, ka Felipe apvalda sevi vairāk, nekā pašam gribētos. Viņš bija izcili maigs – plāno šifona kleitu nevis norāva (un pārmeta pār balkona margu, kā Ance varbūt bija gaidījusi), bet lēnām burzīja uz augšu, klusi buldurēdams spāniski.
Viņš nebija seksa maratonists un, lai arī zināja, ka abi tiekas pirmo un pēdējo reizi, nepārkāpa robežas. Viņš perfekti juta gan viņas ritmu, gan to, ko drīkst atļauties un ko ne.
Tas Ancei lika jukt vai prātā. Un vēl – viņam bija dibens kā sengrieķu dievam un āda tik gluda un maiga kā silta piena šokolāde. Kad viņš mīlējoties spēji pagrieza sievieti uz vēdera un, nezaudēdams ritmu, aptina viņas matus ap plaukstu, viņa spēja izdvest vien: «Spāņu nelietis…» Viņš uz «rupjību» atbildēja, atvilkdams Ances galvu atpakaļ un kaut ko ilgi čukstot ausī. Kad viss bija galā, atzinās, ka esot runājis trakas neķītrības. Dažus vārdus viņš iemācīja arī Ancei. Tad viņi, smejoties par Ances izrunu, dzēra šampanieti no otra ķermeņa, kamēr pagalam nosala, un Felipe, paceldams viņu uz rokām, aiznesa uz karstu dušu, kur lēnām nomazgāja ar pēc vaniļas smaržojošām biezām putām.
•••
Ancei bija tik labi, ka viņa nespēja daudz parunāt – pilnībā ļāvās visam, vien brīžiem izmisīgi atgaiņājās no domām par to, kā dzīvos turpmāk. Šī nu bija tā reize, kad sievietei ir vienalga, redz vīrietis viņas vājumu vai ne. Un kāda gan tam nozīme, ja dienas steidzās kā negudras un viņi abi zināja, ka sastapušies vien uz mirkli. Abiem bija attiecības, turklāt viņam – ilglaicīgas. Paldies Dievam, viņam pietika takta neko par tām nestāstīt.
Taču Oskars zvanīja Ancei katru vakaru, un tajos brīžos Felipe klusām izgāja, atstājot Anci vienu.
Ance dienas pavadīja pludmalē vai apskatot pilsētu, taču pēcpusdienā ķēra taksi un devās uz viesnīcu. Faktiski viņa visu dienu gaidīja mirkli, kad ap pulksten septiņiem atskanēs tam tamtam un, aptīdams matu šķipsnu ap pirkstu, Felipe lēnām vilks viņas seju klāt savējai. Tad noskūpstīs, un viņi dosies vakariņās.
•••
Jo tuvāk nāca Ances aizbraukšanas diena, jo viņi retāk smējās. Vien biežāk mīlējās un reizēm sastapās jautājošiem skatieniem. Reiz, izģērbjot viņu, Felipe tik tikko sadzirdami atzinās, ka jūtoties izmisis. Ance izlikās nesaprotam un pasmaidīja iedrošinošu smaidu. Dienu pirms šķiršanās viņa ierosināja pavadīt numurā – neatvilkt aizkarus un mīlēties bez apstājas, taču Felipe uzstāja, ka jādodas laukā. Ance saprata, ka tā diena abiem paies mazāk sāpīgi. Viņi klaiņoja pa La Rambla avēniju un pusdienoja uz soliņa, netālu no tirgus.
«Piedod, bet es tevi rīt nepavadīšu.»
Ance nejautāja, kāpēc, un viņš, par to pateikdamies, ielika savu galvu viņas klēpī.
•••
«Ohoho! Bravo bravissimo! Drosmīgi!» čaļi irgojās, kad Felipe Oskaram lūdza atļauju «kundzi lūgt uz deju».
«Es pat teiktu – pārdroši!» Oskars centās slēpt greizsirdību.
«Lūdzu, rodi iespēju palikt divatā. Lūdzu,» Felipe tik tikko sadzirdami čukstēja, kad viņi jau dejoja.
Ance zināja, ka pretoties nespēj un arī negrib. Felipes mati kutināja Ances seju un plaukstas sildīja muguru.
«Pēc pusstundas laukā. Aiz stāvvietas ir soliņš.»
«Ideāli. Bet to soliņu mums nevajadzēs.» Deja beidzās, un Ance nepaspēja pajautāt, ko viņš ar to domā.
Kad Ance tumsā devās uz norunāto vietu, līņāja. Filips viņu jau gaidīja. Atspiedies pret kādu auto, viņš smēķēja.
«Tu esi sācis smēķēt?»
«Tikai tad, kad ļoti uztraucos,» Felipe atbildēja, atvēra mašīnas durvis un pamāja.
Ancei drebēja kājas. Labu brīdi viņi stāvēja viens otram pretī un klusēja. Attapās, kad lietus kļuva uzstājīgāks.
Parāvusi garo kleitu uz augšu, Ance strauji pagriezās un devās prom. Ūdens čaukstēja viņas kurpēs, un galva pēkšņi šķita pavisam tukša un viegla. Viņa dzirdēja Felipi iedarbinām mašīnu, un tās mestās gaismas rādīja viņai ceļu atpakaļ.
*Mans vārds ir Felipe. (Spāņu val.)
**Izbaudi! (Angļu val.)
