Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
4
-
0
-
2
-
0
-
Galu galā – ko vērts ir tas, kas beidzies? Ja reiz beidzies, izciestās mokas bijušas bezjēdzīgas. Punkts un āmen.
Pieliecos pie kafijas kanniņas un sarāvos – pie krēsla kājas tupēja un spožām ačtelēm manī lūkojās brūna pele. Tpu, jupis, nobiedēji! Pametu baltmaizes drusku, bet šī garlaikoti paskatījās un aizčunčināja prom pa zāli.
•••
Uz Lejasmalām biju atbraukusi paslepus. Neviens, izņemot mammu, nezināja, ka esmu atgriezusies un nu slēpjos bijušā vīra lauku mājā. Tas ir – māja bija uz viņa vārda, taču iegādājāmies to laulības laikā, tamdēļ varu uzskatīt, ka vismaz teorētiski man tāpat pienākas puse.
Mēs apprecējāmies pirms pieciem gadiem pēc divu gadu kopdzīves, taču, jāatzīst, laikam nebijām pietiekami gudri, lai pārvarētu personību krīzi, kas uzvēlās abiem vienlaikus.
Tā uzsēdās mums gluži kā resns mākonis un, loģiski, pārauga laulības krīzē, kas savukārt vainagojās ar vīra dienesta romānu. Todien es ārdījos, taču šobrīd es viņu nenosodu. Kad domino kauliņi jau labu laiku ģeometriskā progresijā bija nepielūdzami krituši, viņš nāca pie manis un mēģināja runāt. Tagad saprotu, ka viņš patiešām bija izmisis, taču mana tābrīža vajadzība pēc distances bija uzbriedusi tik liela, ka vairs neredzēju tai pāri un cauri. Meloju sev, ka krīze pāries pati no sevis, tās nosēdumus notīrīšu kā netīrumus no loga un vīrs otrā pusē joprojām mani pacietīgi mīlēs un gaidīs.
Kad man beidzot pielēca, ka laulība steigšus jāglābj, bija par vēlu: visi mēģinājumi atgūt attiecības beidzās ar asaru plūdiem un dusmām – te viņam ar draugiem uz hoķi jāiet, te darbā ilgāk jāpaliek, tad atkal pie vecākiem jābrauc…
Dienā, kad uzzināju par vīra jaunajām attiecībām, no priekšniecības izspiedu ilgi cerēto komandējumu uz Mančestru, pārvācos pie mammas un aizbraukšanas dienā atstāju vīram ziņu, ka tiek gatavoti šķiršanās dokumenti.
Lai arī mans aizvainojums bija gana liels, sazvanījāmies vismaz reizi pāris nedēļās. Viņš negribēja šķirties, taču ne reizi arī neteica, ka vēlas mani atpakaļ. Piedot sānsoli es vismaz tobrīd nebiju gatava. Kad saprata, ka lēmumu šķirties nemainīšu, Valdis sāka runāt par kopīgajiem īpašumiem un cita starpā izmeta, ka lauku māju, kamēr tā nav pārdota, varu uzskatīt par savu un ierasties tur, kad vien vēlos. Viņam tā esot pārāk tālu no Rīgas. Tobrīd man tas likās mazsvarīgi, taču sarunu atcerējos, atgriežoties mājās pēc trīs mēnešu prombūtnes. Mančestra bija mani izsūkusi sausu, un vienīgais, ko vēlējos (kāda greznība un pārdroša izlaidība!), – klusumu, mieru un vienatni.
Tuvākie kaimiņi, ar kuriem mūs vienoja augsts, bet pietiekami caurredzams žogs, nezināja, ka esam gandrīz šķīrušies, tāpēc neko aizdomīgu manā atbraukšanā nesaskatīja. Viņi Valdi labi ieredzēja, taču es viņiem nepatiku. Lai arī iemesls ir divpadsmit gadu veci notikumi, viena alga – bezgode un kairinātāja! Svešu vīru atvīlēja!
•••
Pēcpusdienas klusums, īsta siesta… Pat putni bija pieklusuši. Apkrāvusies iepirkuma maisiem visai nedēļai, pāri pagalmam stiepos uz verandu. Būtu kaimiņi normāli cilvēki, vismaz olas un zaļumus varētu sarunāt no viņiem. Bet nē – taisni jābrīnās, cik ļaunatminīgi.
«Mazpilsētas sindroms,» pukojos, kārtojot olas ledusskapī.
Manīju, ka arī viņi rosās pa pagalmu, – tika nesti saiņi, iekurta uguns, ik pa laikam piebrauca un aizbrauca neredzēti auto. Jācer tikai, ka naktī nedārdinās šlāgerus un varēšu kārtīgi izgulēties. Man tā gribējās atkal pēc ilgiem laikiem iet gulēt desmitos!
Uz pavisam īsu brīdi man gluži vai aizsitās elpa no divas sekundes garas domas – ja nu arī viņš ir tur –, bet tūdaļ kļuvu mierīga. Viņš ir Austrālijā. Pavisam droši – vēlreiz apprecējies un radījis bariņu foršu bērneļu. Vismaz tādas bija pēdējās ziņas, ko pirms pāris gadiem par viņu dzirdēju.
Toreiz, iedomājoties, ka viņš ir laimīgs ar citu, atklāsme par mūsu attiecību bezjēdzīgumu bija tik smacējoša, ka nevarēju rast mieru vismaz nedēļu.
Taču ar šodienas prātu saprotu, ka viņš nebija nedz mans liktenis, nedz patvērums, kā man labpatika domāt. Viņš bija (sauksim lietas un cilvēkus īstajos vārdos) – neģēlis. Par nelaimi man, viņš bija sasodīti pievilcīgs – īpatni tumsnēja āda, lokaini mati, gaiši zilas, dziļi iegrimušas acis, piesmacis, gandrīz neķītrs balss tembrs, turklāt viņš satriecoši dziedāja krievu romances un vēl spēlēja akordeonu. Vienvārdsakot – visas durvis vēra ar kāju. Pat tagad, pēc daudziem gadiem, atceroties viņa skaļos smieklus, manī mostas dusmas un naids, bet toreiz…
Toreiz viņš bija precējies ar populāra politiķa meitu. Tā kā dzeltenās preses Latvijā tolaik vēl nebija, mūs pieķēra samērā vēlu – bijām tikušies jau apmēram gadu. Vēl gadu pēc tam viņš pie manis paslepus brauca, un tas, jāatzīst, bija romantiskākais gads manā mūžā, – man tika sagādātas izjādes ar zirgiem pa piesnigušu mežu (viņa draugam Alūksnes rajonā piederēja zirgaudzētava), joņošana ar ūdensmotociklu pa Lielupi, negaidītas vakariņas saulrietā ezera krastā, pilnīgi traka mīlēšanās uz kāda Vecrīgas jumta piķa melnā naktī, bija arī nedēļas nogale Nicā, kurā viens otru pazaudējām un atradām tikai pēc astoņām garām izmisuma stundām. Normans bija pilnīgi traks – pa dzīvi auļotājs un ekshibicionistisks riskētājs. Un, lai arī to kaismīgi noliedza, – īstens narciss.
Tomēr, kaut arī narcisam tas pagalam nepiedien, – viņš bija manī iemīlējies.
Uz Austrāliju viņš pārcēlās pirms pieciem gadiem, taču pēdējo reizi redzējāmies todien, kad šķīrāmies. Allaž par to esmu brīnījusies – kā tas var būt, ka, ejot pa ielu Mehiko, Tokijā vai Singapūrā, satiec kolēģi vai klasesbiedru, bet mazajā Latvijā gadiem nesaskrienies ar cilvēku, kurš tev bijis tuvs. Vistuvākais. Tiesa, fakts, ka nopirkām šo māju un tikai pēc pusgada uzzināju, ka kaimiņos jau vairākās paaudzēs dzīvo Normana vecāki, mazliet līdzinās lēta seriāla scenārijam. Taču tolaik viņš jau bija aiz okeāna. Viņa tēvs vēl bija dzīvs, un man allaž bija ļoti jāsaņemas, veco vīru uzlūkojot un sveicinot, – tik ļoti līdzīgi viņi bija. Zemais tembrs, šķelmīgais smaids un siltās acis…
Tagad dzimtas mājā dzīvo Normana mamma ar māsu, viņas vīru un otra dēla, Normana brāļa, ģimeni. Kā viņi uzzināja, kas es esmu, vēl šodien nezinu. Taču toreiz, kad bijām šeit tikko iekārtojušies, gāja karsti, un man nācās vīram atzīties. Viņš manu jaunības dienu grēku uztvēra pavisam mierīgi – sak, ja jau tagad aiz okeāna, tad viss kārtībā. Taču Normana mammu savā ziņā saprotu – cik atceros no viņa stāstītā, arī tēvs esot bijis no apsviedīgajiem…
Spēji satrūkos, kā atģidusies no sapņa. Biju apsēdusies ar tomātu rokās un blenzu laukā pa logu tieši kaimiņu krēslainajā pagalmā. Ātri aizvilku aizkarus, iededzu gaismu un ielēju sev vīnu apaļā glāzē. Varbūt man tomēr nevajadzētu šeit atrasties…
•••
Istabā bija patīkami vēss. Uzrāvusi segu līdz pat ausīm, baudīju rītausmu, kas plūda iekšā pa atvērto logu. Vienmēr, esot šeit, brīnos, kā gan iespējams tāds klusums. Ne suņi agrā rītā pastnieku aprej, ne kaķi kaujas, ne pusaudži ālējas. Vienkāršs, pašpietiekams lauku klusums.
Idilli pārtrauca attālas balsis un smiekli. Te tev nu bija! Tās tuvojās, un piepeši man likās… Man šķita…
– Nu, braucam, braucam, pietiek ēst! Atā, mēs braucam. Būsim pēcpusdienā!
– Ne asakas, dēls!
– K čortu!
Burbuļojošais tembrs, piesmakušie smiekli… Vairāk nekā jebkad dzīvē biju pārliecināta, ka runātājs bija Normans… Drebēju aiz saviļņojuma un slēpos zem segas.
Pēc brīža jau haotiski rosījos – dzēru trešo kafiju, piebērdama cukuru, ko nekad nedaru, izlikos, ka klausos radio rīta ziņas, nez kāpēc ēdu brokastis (pēdējo reizi to darīju studiju gados). Galvā malās kā lielā veļasmašīnā: vai viņš atbraucis ciemos vai varbūt dzīvo šeit? Vai viņš zina par mani? Vai zina, ka šobrīd esmu šeit? Un ko man tagad darīt – ātri sakravāt mantas un pazust vai angļu mierā gaidīt pēcpusdienu? Ja viņš iebraucis jūrā, būs prom visu dienu.
Kārtojot koferi, domās cīkstējos ar sevi. Steidzos, it kā pēcpusdiena dzītos man pakaļ. Pulkstenis rādīja deviņus no rīta, un mana skaistā apņemšanās, guļot zem pojeņu krūma, nez kur bija pačibējusi.
Beidzot sev atzinos, ka esmu viņu gaidījusi visus šos gadus, un bija tik skumji, ka pat nespēju par sevi pasmieties.
Biju pārliecināta, ka atvados no šīs mājas uz visiem laikiem. Nekad vairs šeit nebraukšu, lai kas arī notiktu. Tās ir atvadas. Noriju skumju kamolu un strauji izdzēru atlikušo vīnu. Ielidināju pudeli atkritumu maisā un pēdējoreiz noslaucīju virtuves galdu. Cik muļķīgi… Cik muļķīgi! Sirds sitās tik nodevīgi strauji, ka izlēmu atvilktnē uzmeklēt vīra cigaretes. Autobuss atiet pēc pusstundas, lēnu garu vienu izsmēķēšu un došos ceļā. Cigarete likās spīva, bet es iesākto vienmēr pabeidzu līdz galam. Nospiežot izdeguli krūzītē, dzirdēju, kā noklaudz vārtiņu bulta. Kāds nāca…
Tālākais notika dažās sekundēs, kaut tobrīd šķita – tā ir vesela mūžība. Redzēju pāri pagalmam nākam Normanu. Vispirms uz sekundēm trijām sastingu pilnīgā bezspēcībā, tad burtiski aizlidoju līdz durvīm un pagriezu atslēgu (sapratu, ka viņš jau ticis pie durvīm un dzird slēdzenes skaņu). Tuk tuk. Tuk tuk. Daži mazi klauvējieni. Aizturējusi elpu, nometos četrrāpus. Paceļoties uz ceļiem kā kaķis uz pakaļkājām, centos saskatīt, kas notiek laukā. Tur viņš aizgāja. Pazīstams un reizē svešs. Kļuvis druknāks, gaita gan tā pati liderīgā, gluži vai smejošā… Varbūt man tikai tā šķita, tomēr, aizverot vārtiņus, viņa sejā bija smaids. Mani pārņēma milzīgs kauns, tik milzīgs, ka aizsvilos dusmās. Es nebēgšu. Tūdaļ izmazgāšu matus, uzvilkšu visvasarīgāko kleitu un, kā jau vakar biju iecerējusi, došos uz jūrmalu sauļoties.
•••
– Jāsveicinās nemaz nav? – atskanēja man aiz muguras, kad, atgriežoties no pludmales, nācu pār pagalmu. Tur viņš stāvēja, plati smaidot. Smaids gan izskatījās drusku samocīts; tā smaida nedarbā pieķerts bērns.
Paskatījos, cik mīļi vien bija manos spēkos, un aicināju iekšā, zinot, ka viņš nekad «pie sievietes nenāk ar tukšām rokām». Tā arī šoreiz – viņš pamāja, it kā teiktu, ka tūdaļ nāks, un ātri nozuda savā pagalmā. Kad es drusku trīcošām rokām biju notīrījusi biezi noaugušās lapenes galdu, jutu, ka viņš klusu pienāk man klāt.
Skatoties manī, viņš nervozēja, un tas mani darīja brīvu.
Smējos, varbūt mazliet par daudz, un gavilēju – man šķita, ka šī ir pirmā reize, kad mūsu divcīņā esmu ņēmusi virsroku. Pat ja tas ir tikai uz mirkli – vai tā varētu būt? Vai tiešām viņam pretoties ir manos spēkos? Divpadsmit gadus viņa tēls nebija izgaisis no manas apziņas, taču nu es spēju pār sevi valdīt?!
Viņš nāca katru vakaru. Bijām izrunājuši visu krustu šķērsu. Normans nebija mainījies, taču es zināju, ka pienāks vakars, kad es viņam ļaušos. Tikai allaž, kad viņš vakarpusē pieklauvēja pie virtuves loga, nolēmu – ne šovakar. Ne tik drīz…
•••
Pagājušonakt viņš aizgāja tikai ar saules lēktu. Bija iztukšotas turpat divas pudeles bieza, tumša vīna, tāpēc modos ar galvassāpēm. Nē, sasodīts, mani pamodināja. Īsziņa no Valda. (Dzirdēju, ka esi atgriezusies. Gribu aprunāties. Ilgojos.) Sūtīta astoņos no rīta…
Neatbildēju. Nezināju, ko. Ka arī es ilgojos? Man par to vēl visas domas nav izdomātas. «Atbildēšu, kad izdomāšu,» nolēmu un iztrausos no gultas. Bija jau gandrīz pusdienas laiks.
Izmazgāju matus un vēl mitrus saņēmu mezglā. Ietinusies pirts dvielī, sāku gatavot savu mīļāko vasaras desertu no zemenēm un mīkstā siera. Tam labi jānostāvas, un tad – vakarā pie vīna…
Man šķita, ka beidzot esmu TAM gatava. Kā uzvilkta stīga… Un, liekas, viņš to jūt.
Manas domas pārtrauca skaļas vīriešu klaigas. Pašķīru aizkarus un tūdaļ aizrāvu ciet. Kaimiņu sētas vidū apķērušies auroja divi vīrieši. Normans un… mans vīrs. Stāvēju apstulbusi kā sniegavīrs lietainā ziemas dienā un nekādi nespēju izskaidrot redzēto. Uzrāvusi mugurā kleitu, izmetos pagalmā pārliecināties, vai pie vārtiem stāv vīra mašīna vai tomēr sapņoju.
– Nāc, iepazīstināšu tevi ar savu sievieti! – dzirdēju, ka noskan vārtiņu bulta. Sekundes simtdaļā pamanīju, ka mans vīrs ir izmainījies – iededzis gluži melns, mati atauguši garāki, kājās bravurīgas jauniešu stila bikses (pat paspēju nodomāt, ka viņa draudzene ir godam pastrādājusi). Rokās turēja košu magoņu pušķi un, ieraugot mani, samulsis smaidīja.
– Čau! Izlēmu šodien tevi apciemot, – skanēja drusku neveikli. – Bet tas ir Normans! Iedomājies, mans labākais draugs no dienesta! Bijām viens otru pazaudējuši! Iedomājies, viņš ir atgriezies no Austrālijas un tagad dzīvo te, kaimiņos! – Valdis runāja aizrautīgā priekā.
Normans apstulbis lūkojās te uz magonēm, te mani, bet Valdis, apņēmis viņu ap pleciem, veda dziļāk sētā.
– Tāda tikšanās pēc piecpadsmit gadiem ir ko vērta, vecīt. Pasēdēsim, iepazīsimies, atcerēsimies!
– Nu, vispār… mēs jau paspējām iepazīties, – Normans smaidīja.
– O, tiešām? Tad vēl jo labāk! Mīļā, vai man sameklēt vāzi puķēm?
– Nē, es pati, – teicu, taču nez kāpēc atslīgu atpakaļ krēslā un savilku ciešāk atrisušo matu mezglu.
Manī lūkojās četras zilas acis.
